Tā vietā, lai Saeimas deputāti un ministri strādātu, viņi nodarbojas ar...
Kasīklis17.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeimā ievēlētajiem deputātiem un valdības ministriem vajadzētu būt tikai vienam mērķim – strādāt sabiedrības interesēm, cenšoties uzlabot ikkatra iedzīvotāja labklājību un drošību. Izklausās jau labi un loģiski, bet brīžiem vairāk šķiet, ka Saeimas deputāti un vairāki ministri savu aktivitāti it kā sabiedrības interesēs izrāda tikai tad, kad kāds notikums sabiedrībā, ir radījis plašu rezonansi.
Pārējā laikā tiek veikti darbi, par kuriem, nereti sabiedrība nav informēta, bet, ja pat ir, tad, vismaz saprātīgi domājot, ir pagrūti izsekot tā loģikai un lietderībai, nu – vismaz plašākas sabiedrības interesēm noteikti.
Lai neizplūstu pārāk gari, apskatīšu tik pēdējā laika, manuprāt, izteiktākos gadījumus. Domājot par tiem, man līdzībās nāk prātā tādi televīzijas raidījumi, kā “Tā var notikt tik Krievijā”, “Video kuriozi”, vai vismaz varētu uzņemt filmu ar nosaukumu “Stulbs un vēl stulbāks Latvijā”.
Sākšu ar deputātu un ministru masu psihozi, kur nu katrs centās izpausties, kā māk. Proti, nu jau bēdīgi slavenā Misānes lieta. Šeit es runāšu nevis par Misāni – vainīga vai nevainīga, vajag izdot vai ne, bet gan par politiķu šī brīža reakcijām. Uzsvēršu – šī brīža.
Kamdēļ šo uzsveru, pavisam vienkārši – par šo lietu bija zināms jau 2019. gada sākumā. Vai kāds spēj atcerēties, vai tad politiķi vai citas amatpersonas iesaistījās šajā lietā? Piedodiet, es ne. Vai viņiem bija zināms par šo gadījumu? Ar lielu pārliecību varu teikt, ka jā.
Domāju, ka vēlāk, ja Misānes lietā būs pieņemts viņai labvēlīgs lēmums, tad būs kā ar Ļeņina baļķa nešanu – nesēju būs tik daudz, ka tik garu baļķi pat nebūs iespējams atrast, tas nekas, ka iesākumā tas gulēja sūnām apaudzis un nevienam nevajadzīgs.
Visu politiķu sastrādāto par šo jautājumu neuzskaitīšu, ikkatrs tam varēja izsekot līdzi. Kas tur tik nebija, atbildības novelšana no viena uz otru, apvainojumi, solījumi utt. Tomēr divi ir jāizceļ. Kurš no viņiem ieņemtu godpilno pirmo vietu, lai to katrs pats izdomā.
Tātad, atrodoties Parīzē OECD rīkotajā ministru sanāksmē par migrāciju, labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) sarunu starplaikā uzrunāja Dienvidāfrikas Republikas iekšlietu ministru Aaronu Motsoaledi. Ministre īsumā izklāstīja situāciju, kas radusies ar Latvijas pilsoni Kristīni Misāni, un lūdza iespēju par šo operatīvi sarīkot divpusēju tikšanos, lai detalizētāk pārrunātu radušos situāciju. DĀR ministrs Ārons Motsoaledi šādam konstruktīvas sarunas modelim piekrita, un abi pārrunāja aktualitāti, kas pašlaik ir vitāli svarīga Latvijas pilsones Misānes turpmākajam liktenim.1
Izklausās labi un patriotiski, tikai ir viens liels BET. Jāatceras, ka Petraviča 5. septembrī uzstājās Budapeštas Demogrāfijas forumā, kurā neilgi pirms tam runu teica Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns. Runātāju vidū bija arī Čehijas premjers Andrejs Babišs un Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs. Video no Petravičas runas konferencē dzirdams, kā ministre monotoni, lauzītā angļu valodā un ar neatbilstošām pauzēm nolasa sakāmo, dažkārt ar grūtībām izrunājot vārdus.2
Tagad uz šo paskatāmies ar skatu no malas. Te tiek atspoguļots, ka R.Petraviča izmanto vismazāko iespēju, lai glābtu K.Misāni, bezmaz vai ķer pie rokas starptautiskā pasākumā DĀR iekšlietu ministru un apspriež sarežģītu, juridisku jautājumu, bezmaz vai sarunā sarīkot divpusēju tikšanos, savukārt video, kurā redzamas tās pašas R.Petravičas uzstāšanās angļu valodā, liek uzdot pamatotu jautājumu, vai viņa vispār angliski ko sakarīgu pati spēj pateikt. Ko viņi varēja sarunāt?!
Otrs šī jautājuma varonis - partiju apvienības "Attīstībai/Par!" Saeimas frakcijas deputāts Mārtiņš Bondars trešdien nosūtījis vēstuli ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam (JV), aicinot izvērtēt iespēju liegt Dānijas vēstniekam Flemmingam Stenderam turpināt darbu Latvijā.3
M.Bondars laikam nekad dzīvē nav lasījis Vīnes konvenciju par diplomātiskajiem sakariem un nesaprot, kādas sekas jau rāda šāds paziņojums vien, nemaz nerunājot par to, kas notiktos, ja tik tiešām šo ideju īstenotu.
Tālāk būs divas situācijas, bet varoņi, vai vismaz to partijas, vieni un tie paši. Izskatās, ka Jānis Bordāns (JKP) un Sandis Ģirģens (KPV LV) savstarpējā komunikācija ir atgriezušies bērnudārzā, kur puikas pa kluso mērās, kuram tad tas nu ir garāks.
Šo abu saķeršanās gadījumi jau ir vairāki, bet pēdējais lielākais – jautājumā par Valsts drošības dienesta ēkas celtniecību. Neiztika arī bez apvainojumiem. Proti, J.Bordāns savu valdības kolēģi pat nosauca par meli.4 Brīžiem rodas sajūta, ka J.Bordāns vēlas ietekmēt ikkatru jomu, jo attiecībā par VDD ēkas būvniecību nevarēja nepamanīt, ka faktiski viņš atklāti cenšas SAB un VDD palikt zem vienas ēkas jumtu.
Pat šķiet, ka viņam vienalga, kur atsevišķu ēku VDD vajadzībām būvētu. Tur, kur pašlaik plānots, vai kaut Daugavpilī. Galvenais – izmantot izdevību savu interešu bīdīšanai. Nelielai atkāpei: nez, tas kaut kādā veidā nesaskan ar JKP centieniem veidot vienu “superdienestu”, apvienojot SAB, VDD un KNAB? Ja tā paņem, ja jau SAB un VDD dabūtu zem vienas ēkas jumtu, tad tas būtu vēl viens arguments, kādēļ nepieciešams apvienot juridiski.
Labi, par ēku paplēsās, bet ar to nav gana. Ejam tālāk. Iesākumā salikšu divus faktus:
30. janvārī Saeimas sēdes darba kārtībā iekļauts likumprojekts grozījumiem Krimināllikumā, lai paredzētu kriminālatbildību par apzinātu nepatiesu ziņu izplatīšanu mantkārīgos nolūkos. Jauno konservatīvo frakcijas deputāts Uldis Budriķis ir izstrādājis likuma grozījumus.5
13. februārī sanāca iekšlietu ministra Sanda Ģirģena (KPV.LV) sasauktā darba grupa par to, kā izstrādāt atbilstošu juridisko ietvaru un rast rīkus cīņai ar viltus ziņām, dezinformāciju, propagandu un naida runu internetā.6
Faktiski kā 30.janvārī, tā arī 13.februārī apskatāmais jautājums un problēma ir viena – viltus ziņas. Tā vietā, lai vienā formātā šo jautājumu risinātu, S.Ģirģens veido savu darba krupu. Mērīšanās starp J.Bordānu un S.Ģirģenu turpinās. Tiesa, te Ģirģens, varētu tā teikt, pat pārcentās. Ja JKP priekšlikumā ir runa par viltus ziņām, tad Ģirģens pielika arī klāt dezinformāciju.
Ko tad saturiski nozīmē šie abi vārdi. Dezinformācija – apzināti sagrozīta, nepareiza informācija7. Viltus ziņas - viltus stāsti, kas, šķiet, ir ziņas, izplatās internetā vai izmantojot citus plašsaziņas līdzekļus, parasti tiek veidoti politisko uzskatu ietekmēšanai vai kā joks8. (Jāatzīmē, ka latviešu valodā nav atrodams autoritatīvs skaidrojums, kas ir “viltus ziņas”.)
Loģiski domājot, sanāk, ka Ģirģena veidotā komisija faktiski spriedīs divas reizes par vienu un to pašu.
Skatot šo jautājumu no citas, puses, politiķu rīcība cīņā pret viltus ziņām ir vairāk nekā apsveicama, bet nez vai viņi aizdomājās arī par to, ko viņi stāsta priekšvēlēšanu kampaņu laikā?
1 https://skaties.lv/zinas/latvija/petravica-versusi-dar-iekslietu-ministra-uzmanibu-kristines-misanes-lietai/
2 https://www.apollo.lv/6784438/video-labklajibas-ministre-konference-ungarija-paspid-ar-anglu-valodas-zinasanam
3 https://www.delfi.lv/news/national/politics/bondars-aicina-izraidit-danijas-vestnieku-par-bezdarbibu-misanes-lieta.d?id=51878607
4 https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/strida-par-vdd-eku-bordans-nosauc-kolegi-par-meli-girgens-aicina-nelietot-tadus-vardus?id=51842941
5 https://konservativie.lv/2020/01/30/saeima-vertes-jauno-konservativo-priekslikumus-cinai-ar-viltus-zinam/
6 https://lvportals.lv/dienaskartiba/313186-girgens-sasauc-darba-grupu-likumu-izstradei-dezinformacijas-apkarosanai-2020
7 https://tezaurs.lv/#/sv/dezinform%C4%81cija
8 https://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/fake-news
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
