Tāda pandēmijas apkarošana, kāda notiek šobrīd, ir iznīcinoša: „Facebook” cenzoru vienreiz jau izdzēsts raksts
Inga Birkmane20.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau pirmajā pēcatvaļinājuma darba nedēļā esmu stacionējusi trīs pusaudžus. Citkārt tie ir viens vai divi stacionēti pusaudži gada laikā. Vēlaties zināt, ko viņi dara? Nu, piemēram, - kāds visu dienu guļ gultā, kāds griežas, kāds žņaudzas, kāds dedzina sevi, kāds trauksmēs un panikas lēkmēs trīc visu dienu un vienīgais, kur rod mierinājumu, ir zālīte.
Kāds raud nonstopā, kāds pārdozē medikamentus, kāds pie datora apčurājas, jo pazudusi vēlme noiet no datora. Cik vēl ir to, kuri vienkārši neredz vairs dzīvei jēgu un kuri jau gadu apātiski kaut kā aizvelk sevi no gultas līdz stundai datorā, uz virtuvi un atpakaļ.
Mēs (bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, Pusaudžu resursu centra vadītājs Nilss Sakss Konstantinovs par šo ir runājuši gan savos soctīklos, gan medijos) vairs netiekam galā. Ar visu savu sirdi, prātu, saprātu un Augstāko saprātu esmu pilnīgi pārliecināta, ka tāda pandēmijas apkarošana, kāda notiek šobrīd, ir iznīcinoša.
Es nestrīdēšos par to, ka apstākļi bijuši grūtāki. Arī ne par to, ka mīlestības katastrofāli trūkst visos līmeņos, ne tikai ģimenēs. Bet, ja vien cilvēkam ir iespēja situāciju nepasliktināt, nu, nepieliekam roku, nu.
Pusaudži nemīlestību izlīdzsvaro ar socializēšanos, treniņiem, hobijiem, savu komūnu, skolu, kādu ieinteresētu “citu pieaugušo”. Tagad... izdzīvo tie, kuriem ir tās stiprās ģimenes. Bet ne tuvu ne visiem tādas ir. Man jau trūkst spēka argumentēt. Tur, varas krēslos, kādam vajag nopietni pārdomāt dzīvi. Man sarkanās lampiņas uz galda vairs nemirgo. Man sen jau šauj korķus.
Lūk, arī publikācija par tēmu:
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
