Tagad ārkārtas vēlēšanas Rīgā, Garkalnē u.c. iespējamas tikai ar speciālā likuma palīdzību
Imants Liepiņš06.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nepiepildoties trīs mēnešu termiņam, kādā Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) jāizsludina pašvaldības domes vēlēšanas, tagad Saeimai ir jādomā par speciālā likuma pieņemšanu tādā veidā, lai tas regulētu ārkārtas pašvaldību vēlēšanu izsludināšanu saīsinātā termiņā.
Atlaižot domi, Saeima vienlaikus ieceļ pašvaldības pagaidu administrāciju (likumā nav noteikts, no cik un kādiem cilvēkiem tai jāsastāv — ņemot vērā, ka pašvaldības ir ļoti dažādas, pagaidu administrācija var sastāvēt no četriem ierēdņiem kādā mazākā novadā, taču Rīgas iedzīvotāju skaita dēļ pagaidu administrācijai galvaspilsētā, visticamāk, būs jābūt vismaz padsmit speciālistu sastāvā, ja ne vairāk), un šī administrācija darbojas vai nu dažus mēnešus līdz ārkārtas vēlēšanām, vai arī līdz nākamajām regulārajām vēlēšanām, ja līdz tām palicis mazāk par 15 mēnešiem.
Tā kā 15 mēnešu termiņš līdz kārtējām vēlēšanām, kas notiks 2021. gada 5. jūnijā, iestājas 2020. gada 5. martā, tad pēdējā sestdiena, kurā var sarīkot ārkārtas vēlēšanas Rīgā, Garkalnē vai jebkurā citā pašvaldībā, kuras deputāti pelnījuši atlaišanu, ir 29. februāris.
Savukārt Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 4. pants nosaka: “Domes vēlēšanas izsludina Centrālā vēlēšanu komisija ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms vēlēšanu dienas”. Attiecīgi trīs mēneši pirms 5. marta (ja nu izņēmuma kārtā vēlēšanas nenotiktu sestdienā, bet gan darbadienā) iestājas šodien.
Viens no tiesību normu organizācijas pamatprincipiem nosaka: ja par kādu jautājumu Saeima pieņēmusi ne vien kādu “parasto” likumu (piem., Civillikums, Darba likums utt.), bet arī speciālu likumu, kas regulē īpašus gadījumus, tad konkrētajā gadījumā vispirms jāņem vērā speciālais likums. Attiecīgi pie kādas pašvaldības domes atlaišanas, pieņemot speciālo likumu konkrētajam gadījumam, Saeimai jāiestrādā šajā speciālajā likumā norma, ka jaunas vēlēšanas šajā konkrētajā gadījumā izsludināmas nevis trīs, bet divus mēnešus pirms balsošanas dienas. Viena paralēle jau ir atrodama citā likumā — ja referendumā tiek atlaista Saeima, ārkārtas vēlēšanām jānotiek divu mēnešu laikā.
Skatoties tālāk, Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 4. nodaļas 15. panta (4) daļa nosaka: “Kandidātu saraksti iesniedzami, sākot ar piecdesmito dienu pirms vēlēšanu dienas, bet ne vēlāk kā 40 dienas pirms vēlēšanu dienas.” Pieņemot, ka ārkārtas vēlēšanas notiek 29. februārī, sarakstu iesniegšana varētu sākties 10. un beigties 20. janvārī.
Augšminētais princips par speciālā likuma piemērošanu ir spēkā arī tad, ja Saeima gribētu jaunā domes sastāva darbu izņēmuma gadījumā pagarināt uz pieciem gadiem, lai pēc gada nebūtu atkal jārīko vēlēšanas: šis princips skaidri jāieraksta speciālajā likumā par domes atlaišanu, lai nebūtu neskaidrība. Turklāt likumam jābūt izcili pamatotam, lai neizdotos tā apstrīdēšana Satversmes tiesā.
Tā kā Rīgas pilsēta vēl nav pieņēmusi savu nākamā gada budžetu, tad Rīgas domes atlaišanas speciālo likumprojektu loģiski būtu pieņemt galīgajā lasījumā Saeimas 19. decembra plenārsēdē, jo dienu iepriekš (18. decembrī) Rīgas domē ieplānota galvaspilsētas nākamā gada budžeta pieņemšana — pagaidu administrācijai nebūs iespēja atlikušajā nedēļā izstrādāt “savu” budžetu, savukārt pašvaldības iestāžu funkcionēšana bez budžeta plāniem ir praksē neiedomājama.
Tiesa gan, visus šos plānus krietni sarežģījusi šodien Saskaņas līdera Jāņa Urbanoviča publiski sniegtā informācija, ka aizvadītajā pavasarī no mēra amata atlaistais un uz Briseli aizmukušais Nils Ušakovs būtu gatavs atgriezties, lai vadītu Saskaņu ārkārtas vēlēšanu cīņā. Acīmredzot iespēja atgriezties mēra amatā, turklāt šoreiz jau uz pieciem gadiem, ir pietiekami liels stimuls pamest samērā drošo un mierīgo Eiropas Parlamenta deputāta amatu.
Viņa apņēmību, visticamāk, varētu stiprināt latvisko partiju līderu trūkums (daudzi no Rīgas domes opozīcijas deputātiem ievēlēti Saeimā) un sabiedrības augošā neapmierinātība ar Krišjāņa Kariņa valdības politiku. Turklāt “latviskās” partijas pirms gada iztērēja resursus Saeimas vēlēšanās, pirms pusgada — Eiropas Parlamenta vēlēšanās, toties pašreizējie pilsētas tēvi ir izzaguši Rīgu desmit gadus no vietas un tāpēc noteikti atradīs resursus, lai cīnītos ārkārtas vēlēšanu zibenskampaņā, sevišķi jau tāpēc, ka tēriņi nebūs paredzami ilgi.
Pretēja aina būtu vērojama gadījumā, ja Saeima atlaistu Rīgas domi uz 15 mēnešiem, sākot ar aprīli — tad pagaidu administrācija izravētu visas Saskaņas korupcijas shēmas citu pēc citas, nogriežot finansējumu kampaņošanai, un tad 2021. gada jūnija domes vēlēšanas Rīgā beidzot būtu godīgas.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
