Tagad ārkārtas vēlēšanas Rīgā, Garkalnē u.c. iespējamas tikai ar speciālā likuma palīdzību
Imants Liepiņš06.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nepiepildoties trīs mēnešu termiņam, kādā Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) jāizsludina pašvaldības domes vēlēšanas, tagad Saeimai ir jādomā par speciālā likuma pieņemšanu tādā veidā, lai tas regulētu ārkārtas pašvaldību vēlēšanu izsludināšanu saīsinātā termiņā.
Atlaižot domi, Saeima vienlaikus ieceļ pašvaldības pagaidu administrāciju (likumā nav noteikts, no cik un kādiem cilvēkiem tai jāsastāv — ņemot vērā, ka pašvaldības ir ļoti dažādas, pagaidu administrācija var sastāvēt no četriem ierēdņiem kādā mazākā novadā, taču Rīgas iedzīvotāju skaita dēļ pagaidu administrācijai galvaspilsētā, visticamāk, būs jābūt vismaz padsmit speciālistu sastāvā, ja ne vairāk), un šī administrācija darbojas vai nu dažus mēnešus līdz ārkārtas vēlēšanām, vai arī līdz nākamajām regulārajām vēlēšanām, ja līdz tām palicis mazāk par 15 mēnešiem.
Tā kā 15 mēnešu termiņš līdz kārtējām vēlēšanām, kas notiks 2021. gada 5. jūnijā, iestājas 2020. gada 5. martā, tad pēdējā sestdiena, kurā var sarīkot ārkārtas vēlēšanas Rīgā, Garkalnē vai jebkurā citā pašvaldībā, kuras deputāti pelnījuši atlaišanu, ir 29. februāris.
Savukārt Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 4. pants nosaka: “Domes vēlēšanas izsludina Centrālā vēlēšanu komisija ne vēlāk kā trīs mēnešus pirms vēlēšanu dienas”. Attiecīgi trīs mēneši pirms 5. marta (ja nu izņēmuma kārtā vēlēšanas nenotiktu sestdienā, bet gan darbadienā) iestājas šodien.
Viens no tiesību normu organizācijas pamatprincipiem nosaka: ja par kādu jautājumu Saeima pieņēmusi ne vien kādu “parasto” likumu (piem., Civillikums, Darba likums utt.), bet arī speciālu likumu, kas regulē īpašus gadījumus, tad konkrētajā gadījumā vispirms jāņem vērā speciālais likums. Attiecīgi pie kādas pašvaldības domes atlaišanas, pieņemot speciālo likumu konkrētajam gadījumam, Saeimai jāiestrādā šajā speciālajā likumā norma, ka jaunas vēlēšanas šajā konkrētajā gadījumā izsludināmas nevis trīs, bet divus mēnešus pirms balsošanas dienas. Viena paralēle jau ir atrodama citā likumā — ja referendumā tiek atlaista Saeima, ārkārtas vēlēšanām jānotiek divu mēnešu laikā.
Skatoties tālāk, Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma 4. nodaļas 15. panta (4) daļa nosaka: “Kandidātu saraksti iesniedzami, sākot ar piecdesmito dienu pirms vēlēšanu dienas, bet ne vēlāk kā 40 dienas pirms vēlēšanu dienas.” Pieņemot, ka ārkārtas vēlēšanas notiek 29. februārī, sarakstu iesniegšana varētu sākties 10. un beigties 20. janvārī.
Augšminētais princips par speciālā likuma piemērošanu ir spēkā arī tad, ja Saeima gribētu jaunā domes sastāva darbu izņēmuma gadījumā pagarināt uz pieciem gadiem, lai pēc gada nebūtu atkal jārīko vēlēšanas: šis princips skaidri jāieraksta speciālajā likumā par domes atlaišanu, lai nebūtu neskaidrība. Turklāt likumam jābūt izcili pamatotam, lai neizdotos tā apstrīdēšana Satversmes tiesā.
Tā kā Rīgas pilsēta vēl nav pieņēmusi savu nākamā gada budžetu, tad Rīgas domes atlaišanas speciālo likumprojektu loģiski būtu pieņemt galīgajā lasījumā Saeimas 19. decembra plenārsēdē, jo dienu iepriekš (18. decembrī) Rīgas domē ieplānota galvaspilsētas nākamā gada budžeta pieņemšana — pagaidu administrācijai nebūs iespēja atlikušajā nedēļā izstrādāt “savu” budžetu, savukārt pašvaldības iestāžu funkcionēšana bez budžeta plāniem ir praksē neiedomājama.
Tiesa gan, visus šos plānus krietni sarežģījusi šodien Saskaņas līdera Jāņa Urbanoviča publiski sniegtā informācija, ka aizvadītajā pavasarī no mēra amata atlaistais un uz Briseli aizmukušais Nils Ušakovs būtu gatavs atgriezties, lai vadītu Saskaņu ārkārtas vēlēšanu cīņā. Acīmredzot iespēja atgriezties mēra amatā, turklāt šoreiz jau uz pieciem gadiem, ir pietiekami liels stimuls pamest samērā drošo un mierīgo Eiropas Parlamenta deputāta amatu.
Viņa apņēmību, visticamāk, varētu stiprināt latvisko partiju līderu trūkums (daudzi no Rīgas domes opozīcijas deputātiem ievēlēti Saeimā) un sabiedrības augošā neapmierinātība ar Krišjāņa Kariņa valdības politiku. Turklāt “latviskās” partijas pirms gada iztērēja resursus Saeimas vēlēšanās, pirms pusgada — Eiropas Parlamenta vēlēšanās, toties pašreizējie pilsētas tēvi ir izzaguši Rīgu desmit gadus no vietas un tāpēc noteikti atradīs resursus, lai cīnītos ārkārtas vēlēšanu zibenskampaņā, sevišķi jau tāpēc, ka tēriņi nebūs paredzami ilgi.
Pretēja aina būtu vērojama gadījumā, ja Saeima atlaistu Rīgas domi uz 15 mēnešiem, sākot ar aprīli — tad pagaidu administrācija izravētu visas Saskaņas korupcijas shēmas citu pēc citas, nogriežot finansējumu kampaņošanai, un tad 2021. gada jūnija domes vēlēšanas Rīgā beidzot būtu godīgas.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
