Tagad mani uzskati ir pilnīgi pareizi, un man un "Progresīvajiem" ļoti vajag, lai es kļūtu par ministru!
Andris Sprūds*08.09.2023.
Komentāri (69)
Iesaki rakstu: 
Es, kā jebkurš Latvijas patriots, ticu, ka Ukraina uzvarēs Krieviju un pilnībā atgūs visu savu teritoriju. Ukraina karo arī mūsu karu un tāpēc mana nelokāma pārliecība ir, ka Latvijai jābūt par līdervalsti atbalsta sniegšanā Ukrainai.
Vakar tika izplatīti atsevišķi fragmenti no intervijām, ko dažādos gados esmu sniedzis Latvijas medijiem. Daudzi no komentāriem pie šiem fragmentiem apšauba manu atbalstu Latvijas un Ukrainas neatkarībai un teritoriālai integritātei. To absolūti noliedzu un uzskatu par savu pienākumu sniegt skaidrojumu sabiedrībai.
1940. gadā Latvijā tika okupēta. 1991. gadā atguvām savu valstisko neatkarību. Latvijas valsts un Satversmes tiesiskā nepārtrauktība ir absolūti nenoliedzama. Tā ir Latvijas valstiskuma pamatā. Vienlaikus Latvijas brīvvalsts sabiedrība, politiskā kultūra un starptautiskie izaicinājumi, kas ir bijuši pirms un pēc padomju okupācijas, atšķiras.
Krima ir un būs daļa no Ukrainas. 2016. gada intervijā kā Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs un universitātes profesors sniedzu savu profesionālo vērtējumu aktuālajai ģeopolitiskajai situācijai saistībā ar Krimas okupāciju. Nekad neesmu paudis uzskatu, ka Krimai ir jābūt Krievijas sastāvā.
Toreiz diemžēl nepastāvēja priekšnosacījumi, lai pašu spēkiem Ukraina atgūtu savu teritoriju. Bet šobrīd ar nelokāmu Rietumu atbalstu tas var tikt izdarīts.
Visvairāk tika apzināti sagrozīts mans citāts par “Ukrainas projektu”. Paudu, ka politiskās elites Ukrainā pirms Pašcieņas revolūcijas, tādu kā Janukoviča un citu prokrievisko prezidentu valdīšanas laikā, valsti izmantoja kā savu savtīgu projektu.
Atšķirība ir kritiska. Kā norādīju tajā pašā intervijā, bija un ir cerība, ka ukraiņu jaunā politiskā paaudze spēs konflikta apstākļos stiprināt nācijas apziņu ar savu ukrainiskumu un patriotismu.
Man nekad nav bijušas ilūzijas par Krievijas patieso seju. Pastāv iemesls, kāpēc jau 2012. gadā Krievija iekļāva mani nevēlamo personu sarakstā. Esot pētnieka un mācībspēka statusā, vienmēr uzskatīju par pienākumu skaidrot starptautiskās politikas procesus, aicinot uz argumentētām diskusijām. Arī šobrīd esmu gatavs diskutēt par visiem manis paustajiem publiskajiem vēstījumiem.
Manas vērtības ir skaidras. Apzinos, ka pēdējo dienu veiktā kampaņa un vērstās aktivitātes ir daļa no politikas. Esmu pateicīgs par savu vēlētāju sniegto mandātu un turpināšu pēc labākās sirdsapziņas strādāt, lai veicinātu mūsu drošību, kā arī starptautiski stiprināt atbalstu Ukrainai.
* Saglabāta oriģinālrakstība
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
