“Tagad zinu, kā jūtas Navaļnijs”: kā Latvijā pēc deputāta vēlmes ierosināja tiesvedību pret žurnālistu par vispār neeksistējošiem rakstiem (tiesas runa)

Cienīto priekšsēdētāj un godājamie klātesošie tiesas zālē! [...]

Manā žurnālista profesijā juceklīgi notikumi, kuros pretējās puses vaino cita citu kaut kādās nejaucībās un nelietībās, parasti kļūst skaidri, ja tos saliek hronoloģiskā secībā. Tad ir skaidrs, kurš ko izdarīja kurā brīdī un pie kāda rezultāta kura darbība novedusi. Tāpēc savā tiesas runā es strukturēšu notikumus to secībā.

Lietā nepastāv strīds par to, ka 2017. gada nogalērudenī, kamēr darbojās parlamentārās izmeklēšanas komisija par t.s. "Rīdzenes sarunām", uz šo komisiju es tiku nosūtīts uzstāties kā Latvijas Žurnālistu savienības valdes loceklis Imants Liepiņš, jo "Rīdzenes sarunās" cita starpā tika izteiktas neglaimojošas aizdomas par mediju vidi Latvijā. Atspēkojot izdomājumus un apstiprinot faktus, Saeimas komisiju sēžu zālē izraisījās atklātas, publiskas debates starp mani, žurnālistu Liepiņu, un citiem klātesošajiem, tajā skaitā Saeimas deputātu [X.]. Lietā šīs sēdes atreferējums ir ievietots 1. sējumā, sākot no 36. lappuses.

Tāpat lietā nepastāv strīds, ka deputāts [X.] pēc šīs sēdes mēģināja sūdzēties par mana ziņojuma īsu atreferējumu, kurš tika ievietots attiecīgajā parlamentārās izmeklēšanas komisijas mājaslapā. Kā izrādījās, sūdzības pamatā bija deputāta nepietiekamās valsts valodas zināšanas, kā rezultātā viņš nesaprata atšķirību starp ciešamo kārtu un pavēles izteiksmi. Pirms Saeimas Mandātu un ētikas komisijas sēdes [...] es nosūtīju šai komisijai iesniegumu par deputāta valsts valodas prasmes pārbaudi, kurš 11.10.2017. tika pārpublicēts Pietiek.com ar tādu pašu raksta nosaukumu — "Saeimas Mandātu un ētikas komisijai: derētu pārbaudīt deputāta [X.] valsts valodas prasmi". Lietas materiālos tas ir atrodams 2. sējuma 98. lappusē. Attiecīgajā Saeimas komisijā atkal sākās publiskas un atklātas debates starp mani un minēto deputātu. [...]

Tāpat lietā nepastāv strīds par to, ka mums ir notikusi vēl viena viedokļu apmaiņa — šoreiz rakstveidā. [Mans raksts saucās] "Apstiprinās [deputāta X.] izteikumi par „partiju barotavām”: pie vislielākās siles — viņa paša frakcija", publicēts 13.12.2017. un lietas materiālos atrodams 2. sējuma 99. lappusē. [...]

Pēc šīm trijām publiskām debatēm mani  nomelnojošu rakstu neesamība netraucēja attiecīgajam Saeimas deputātam vērsties Valsts policijā ar it kā portālā [P.] publicēta raksta izdruku. Patiesībā, kā mēs redzam, šāda publikācija portālā [P.] nav ievietota vispār un nav atrodama arī portāla arhīvā.

Vēlāk, jau tiesas izmeklēšanas laikā, kļuva skaidrs, ka tamlīdzīga publikācija patiesībā ir tikusi ievietota kādā Kremļa propagandu tiražējošā vietnē, bet nevis portālā [P].

Nopratināts 2019. gada 20. septembra tiesas sēdē, deputāts [X.] atzina, ka izdruku, kurā šis teksts vizuāli izskatās pēc [portāla P.] raksta, viņš ir izgatavojis pats un lūdzis rosināt lietu. [...]

Kad lietu izdevās ierosināt tikaivienīgi par faktu, bet ne konkrēti pret mani, tad [deputāts X.] 2018. gada augustā no savas Saeimas oficiālās e-pasta adresesnosūtīja vēl vienu publikācijas atdarinājumu, kurai šoreiz jau pievienots konkrēti mans uzvārds, lai panāktu tiesvedības ierosināšanu tieši pret mani.

Arī šāda publikācija portālā [P.] patiesībā nemaz neeksistē — tā nav publicēta un nav atrodama portāla arhīvā.

Abu man, Imantam Liepiņam, piedēvēto rakstu nepublicēšanas faktu apstiprina gan zvērinātas tiesu izpildītājas akts par faktu fiksēšanu, kurš ir iesniegts lietā un atrodas otrā sējuma 91. lappusē, gan liecinieka [Nr. 1] liecība tiesas sēdē 2019. gada 20. septembrī, gan šī paša liecinieka iepriekš sniegtais rakstveida paskaidrojums, kurš jau pirms tiesvedības sākuma tika iesniegts un ir atrodams lietas materiālos pirmā sējuma 152. lappusē. Turklāt attiecībā uz pirmo raksta imitāciju [liecinieks Nr. 1] liecināja, ka man, žurnālistam Liepiņam, attiecīgajā portālā nekad nav bijis pseidonīms "lasītājs". [...]

Iespējams, ka visinteresantākais šeit ir liecinieka [Nr. 2] teiktais 20. septembra tiesas sēdē. [Liecinieks Nr. 2 — kāda agrākā valsts amatpersona] liecināja, ka [...] no tiesas sēdē klātesošajiem pazīst vienīgi [deputātu X.] kā vēl vienu jurista profesijas pārstāvi, taču arī liecinieks nav lasījis tās it kā publikācijas, kurās it kā esot ticis pieminēts viņa vārds — kas mūsu gadījumā ir tikai loģiski, jo liecinieks nevar izlasīt publikācijas par sevi portālā P., kuras tur nav ievietotas! 20. septembra tiesas sēdē liecinieks [Nr. 2.] apliecināja, ka lasījis vienīgi "izdruku izstrādājumus", kad tie viņam tikuši uzrādīti pusgadu vēlāk un viņš parakstījies, ka iepazinies. Taču portālā tādas redzējis un lasījis nav!

Līdz ar to nav atrasts neviens pats cilvēks, kurš būtu portālā [P.] lasījis man piedēvētos brīnumus. [...]

Lai varētu apiet faktu, ka portālā [P.] minētie teksti nav publicēti, procesa amatpersonas pētījušas e-pasta saraksti] nevis manā, bet gan kaut kādam [Z.] piederošā pastkastē. Iemesls skaidrs: manā nosūtītajā sarakstē nevarēs atrast tādus materiālus, kurus es nekad neesmu rakstījis, un manu e-pastu pētīšanas gadījumā nāksies izdarīt slēdzienu, ka es šādus rakstus nekur nevienam neesmu sūtījis publicēt, un tiesvedība pret mani izjuks. Turklāt šī te [Z.](kādu es nezinu un nepazīstu) e-pasta sarakstes iegūšanu ir apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis [...]. Turpretī, ja pētītu manus e-pastus [...], tad es uzzinātu par notiekošo un varētu izmeklēšanas tiesnesim norādīt uz acīmredzamo faktu, ka konkrētie rakstu pakaļdarinājumi portālā [P.] nemaz nav publicēti! Izjuktu iespēja noorganizēt tiesas procesu pret mani kā pret politiķiem nevēlamu un nesimpātisku žurnālistu.

[...] Kad man beidzot bija iespējams saņemt šos lietas materiālus un salīdzināt ar portāla arhīvu un es konstatēju, ka šie izdomājumi tur nav publicēti nav, tad es lūdzu rakstisku izziņu e-pastā no [liecinieka Nr. 1] kā viena no portāla līdzdibinātājiem, vai es šādus tekstus (rakstus) esmu tur, konkrētajā portālā, publicējis un vai vispār tādi tur ir atrodami. Atbilde visiem jau ir zināma un ir atrodama pirmā sējuma 152. lappusē. [...]

Līdz ar to rezumējums: es kategoriski noliedzu pašu faktu, ka šie divi raksti vispār būtu publicēti portālā.

Es kategoriski noraidu visus izteikumus no sērijas, ka es šādus tekstus būtu sacerējis vai sūtījis jebkādiem portāliem vai citiem medijiem publiskošanai.

Es principiāli noliedzu, ka es būtu vācis kādas ziņas publicēšanai par [liecinieku Nr. 2] un apstākļiem saistībā ar viņa aiziešanu no amata — ne 2015., ne 2018. gadā. Es par tiem sāku interesēties, tikai gatavojoties šim tiesas procesam, un nekas no manis savāktā nav ticis publicēts. Pat ne lietas dokumentos atrodamie fakti.

Tiesas izmeklēšanas laikā klāt nāca jauni fakti. Vispirms atklājās, ka līdzīgs teksts ir publicēts vienā no prokremliskajām vietnēm, ar ko man nekad nav bijusi it nekāda saistība. Taču šis links nestrādā: ja mēģināsiet uz tā uzklikšķināt, tas noved uz kļūdas paziņojumu [P.], ka šāda lapa nav atrasta! Un ar otru man inkriminēto rakstu ir tieši tas pats!

Liecinieks [Nr. 1], būdams viens no portāla līdzdibinātājiem un [attiecīgās] SIA valdes priekšsēdētājs, mums visiem šinī tiesas zālē 20. septembra sēdē apliecināja — man nekad nav piederējušas administratora tiesības šajā portālā, tātad man nekad nav bijusi iespēja tur neko ievietot, izmainīt un izdzēst. Jau iepriekš liecinieks rakstiskā izziņā to pašu paziņoja e-pastā.

[...] Kad mēs ar advokātu Aldi Alliku tiesas izmeklēšanas laikā uzdevām jautājumu [deputātam X.], kā tas var būt, ka lietas materiālos visi rakstveida pierādījumi — ieskaitot pēdīgo izdruku no soctīkliem — ir krāsaini, turpretī man pārmestie raksti ir melnbalti un graudaini (kamēr portāla [P.] dizains, protams, ir krāsains), tad mēs nesaņēmām atbildi, jo [deputāta X.] atbilžu sniegšana tika pārtraukta. Tas labi dzirdams 20. septembra sēdes audioierakstā. [...]

Lietā nav neviena pierādījuma, ka es šādus rakstus būtu rakstījis vai sagatavojis.

Lietā nav neviena pierādījuma, ka es šādus rakstus būtu nosūtījis publicēšanai — jebkādā veidā un formā.

Lietā nav neviena pierādījum, ka šādi raksti vispār būtu tikuši ievietoti vai publicēti portālā [P.]

Tieši pretēji: liecinieki [Nr. 1 un Nr. 2] liecināja, ka nav šādus rakstus portālā nemaz redzējuši. Pie kam atzīmēšu, ka šie abi liecinieki, kas liecināja man par labu, ir pretējās puses izsauktie liecinieki, kas uz tiesu ataicināti, lai pierādītu manu atbildību!

Lietā nav neviens pierādījums, ka šie nepublicētie un portālā neizlasāmie teksti būtu nodarījuši [deputātam X.] jebkādu kaitējumu — ne morālu, ne fizisku, ne materiālu. Aizvadītajās Saeimas vēlēšanās [X. bija] viens no tikai 33 deputātiem no iepriekšējās, 12. Saeimas, kas saglabāja mandātu. Tātad morālais kaitējums nav nodarīts, jo neeksistējoši raksti nevar nodarīt kaitējumu [deputāta] reputācijai, godam un cieņai ne vēlētāju, ne viņam pazīstamo personu, ne politisko partneru acīs. Runājot par materiālo kaitējumu — patiesībā [X.] pirms gada kļuva par vislabāk atalgoto Saeimas deputātu pašreizējā sasaukumā. Un par fizisko kaitējumu mēs runāt nevaram, jo es viņam pirkstu neesmu piedūris. Neplānoju to arī darīt.

Visi [pretējās puses] izteikumi ir pārbaudāmi un verificējami kā nepatiesi. Par tiem debašu laikā jau izteicās mans advokāts. Savukārt attiecībā uz [deputāta X.] kā cietušā izteikumiem liecību sniegšanas laikā jāsaka, ka itin visi [deputāta X.] izteikumi tajās vietās, kur tie ir pietiekami konkrēti, lai tos verificētu, ir izrādījušies melīgi.

[Deputāts X.] atzina, ka ir pārkāpis likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", kas man un visiem citiem visiem žurnālistiem ir saistošs. Šī likuma 21. pants "Nepatiesu ziņu atsaukšana un atvainošanās" nosaka: "Fiziskās vai juridiskās personas ir tiesīgas pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās (pārraidītās) ziņas, ja tās neatbilst patiesībai. Citos goda un cieņas aizskaršanas gadījumos ir tiesības prasīt atvainošanos. Iesniegums par nepatiesu ziņu atsaukšanu vai atvainošanos iesniedzams masu informācijas līdzekļa redaktoram sešu mēnešu laikā no nepatieso ziņu vai godu un cieņu aizskarošās informācijas publicēšanas (pārraidīšanas) dienas. Iesniegumā precīzi norādāmas patiesībai neatbilstošās ziņas vai godu un cieņu aizskarošā informācija, to publicēšanas vieta (raidījums) un datums."

Kā 20. septembra tiesas sēdē liecināja [liecinieks Nr. 1.], šādu iesniegumu [portāls P.] saņēmis nav, un arī pats deputāts atzinās, ka šādu iesniegumu portālam vai tā administrācijai nosūtījis nav. Iemesls pašsaprotams — nav iespējams sūdzēties par rakstiem, kādi portālā nav ievietoti. Pie kam par to, ka šie raksti tajā portālā nav ievietoti, var pārliecināties ikviens lietotājs jebkurā laikā no jebkura telefona, datora vai planšetveidīgas ierīces.

Ja nu tas palīdz, katram gadījumam paziņoju: šādu darbību veikšana būtu diametrālā pretrunā ar visu manu iepriekšējo profesionālo darbību 20 gadu garumā. [...] Lūdzu tiesu kaut vai virspusēji pavērot manu rakstu argumentācijas pakāpi, lai pārliecinātos: es vienmēr rakstu konkrētas lietas, kas atbilst faktiem! Vienalga, vai tie ir ziņu materiāli vai arī viedokļa raksti.

Ārpus žurnālistikas mana specializācija literatūrā ir dokumentālā, uz patiesiem faktiem balstītā literatūra. Strādājot Ukrainā, sarakstīju grāmatu "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts", bez kuras man  ir vēl trīs citas dokumentālās prozas grāmatas, esmu bijis līdzautors divām "Latvijas Leģendu" grāmatām, līdzredaktors vēl vairākām. Ar to es gribu uzsvērt, ka pat literatūrā es nerakstu fikciju!

[...] Es atteikšos spekulēt par iemesliem, kāpēc par nenotikušu neslavas celšanu tiek vainots žurnālists, kura visa iepriekšējā profesionālā darbība ir diametrāli pretēja [man pārmestajiem izdomājumiem, bet atkārtošu: tagad es zinu, kā Krievijā jūtas Navaļnijs!

Nobeidzot šo tiesas runu, es jo īpaši lūdzu tiesvedību izbeigt sakarā ar to, ka šie raksti nav publicēti vispār.

Novērtē šo rakstu: