Godātie Latvijas pilsoņi, mūsu valsts spēks balstās uz taisnīgumu. Tiesiskums ir tās pamats, un no tā atkarīga mūsu tautas nākotne, valsts attīstība un mūsu bērnu labklājība. Diemžēl šodien mums ir jārunā par plaisu starp šo ideālu un realitāti. Tā ir plaisa, kuru veido sistēma, kas ir kļuvusi par pašpietiekamu, korumpētu un izstumjošu — sistēma, kurā tiesneši un prokurori tiek iecelti uz mūžu bez pietiekamas atbildības sabiedrības priekšā.
Problēmas būtība: Nepieskaramā kasta
Mūža iecelšana tiesnešiem un prokuroriem bez regulāra darba izvērtējuma un bez atbildības mehānismiem ir radījusi vidi, kurā veidojas elites grupa — kasta, kas nereti nevis darbojas sabiedrības interesēs, bet gan aizsargā pašas savas privilēģijas. Šī sistēma, kas tika veidota ar cerību stiprināt neatkarīgu tiesu varu, ir kļuvusi par pamatu stagnācijai un pat korupcijai.
Pārāk bieži redzam gadījumus, kad korumpēti politiķi, valsts izzadzēji vai pat organizētās noziedzības pārstāvji izvairās no atbildības. Kāpēc? Tāpēc, ka sistēma, kurai vajadzētu būt taisnīguma garantam, ir kļuvusi par barjeru pārmaiņām. Tā darbojas kā mafioza struktūra, kur lēmumi tiek pieņemti, balstoties nevis uz likuma varu, bet gan uz savstarpējo lojalitāti un nereti — uz ekonomiskiem vai politiskiem ieguvumiem.
Taisnīguma bloķēšana kā attīstības kavēklis
Kā lai valsts attīstās, ja noziedzība, izšķērdība un valsts izzagšana netiek pienācīgi sodīta? Kā lai investori uzticas mūsu valstij, ja viņi redz, ka taisnīguma atjaunošana ir atkarīga no draugu un paziņu lokiem? Mūžīgā neaizskaramība ir pretrunā gan ar sabiedrības interesēm, gan demokrātijas principiem. Tā veicina sabiedrības neuzticēšanos tiesu varai un kopumā valstij.
Risinājumi: atbildība un pārskatāmība
Šī problēma ir jārisina drosmīgi un izlēmīgi. Latvijai ir nepieciešamas fundamentālas reformas tiesu sistēmā, lai atjaunotu sabiedrības uzticēšanos un atbrīvotu valsti no tās attīstību bloķējošajiem mezgliem. Es ierosinu šādus soļus:
1. Mūža iecelšanas atcelšana – tiesnešu un prokuroru pilnvaras jāierobežo ar skaidri noteiktu termiņu, pēc kura viņu darbs tiek rūpīgi izvērtēts.
2. Neatkarīgas uzraudzības institūcijas – izveidot neatkarīgu institūciju, kas regulāri pārbauda tiesnešu un prokuroru darbību, izvērtē viņu lēmumus un saikni ar sabiedrības interesēm.
3. Atbildības mehānismi – ieviest mehānismus, kas nodrošina tiesnešu un prokuroru personisko atbildību par profesionālajām kļūdām vai tīšu nelikumīgu rīcību.
4. Caurspīdīgums – padarīt tiesu un prokuratūras darbu pilnībā caurspīdīgu sabiedrībai, lai cilvēki redz, ka lēmumi tiek pieņemti taisnīgi un likumīgi.
Secinājums: par taisnīguma Latviju
Latvija nevar atļauties stāvēt uz vietas. Mums jālauž sistēma, kas nodrošina neaizskaramību un kavē attīstību. Ir pienācis laiks pateikt skaidru "nē" privilēģijām un "jā" atbildībai. Taisnīgums nav privilēģija, tas ir valsts pamats. Tikai tad, kad taisnīgums tiks atjaunots, mēs varēsim runāt par patiesi attīstītu un vienotu Latviju.
Tā ir mūsu tautas izvēle, mūsu atbildība. Vai mēs to darīsim? Es esmu pārliecināts, ka jā!






Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.