Iesaki rakstu: 
Godātie Latvijas pilsoņi, mūsu valsts spēks balstās uz taisnīgumu. Tiesiskums ir tās pamats, un no tā atkarīga mūsu tautas nākotne, valsts attīstība un mūsu bērnu labklājība. Diemžēl šodien mums ir jārunā par plaisu starp šo ideālu un realitāti. Tā ir plaisa, kuru veido sistēma, kas ir kļuvusi par pašpietiekamu, korumpētu un izstumjošu — sistēma, kurā tiesneši un prokurori tiek iecelti uz mūžu bez pietiekamas atbildības sabiedrības priekšā.
Problēmas būtība: Nepieskaramā kasta
Mūža iecelšana tiesnešiem un prokuroriem bez regulāra darba izvērtējuma un bez atbildības mehānismiem ir radījusi vidi, kurā veidojas elites grupa — kasta, kas nereti nevis darbojas sabiedrības interesēs, bet gan aizsargā pašas savas privilēģijas. Šī sistēma, kas tika veidota ar cerību stiprināt neatkarīgu tiesu varu, ir kļuvusi par pamatu stagnācijai un pat korupcijai.
Pārāk bieži redzam gadījumus, kad korumpēti politiķi, valsts izzadzēji vai pat organizētās noziedzības pārstāvji izvairās no atbildības. Kāpēc? Tāpēc, ka sistēma, kurai vajadzētu būt taisnīguma garantam, ir kļuvusi par barjeru pārmaiņām. Tā darbojas kā mafioza struktūra, kur lēmumi tiek pieņemti, balstoties nevis uz likuma varu, bet gan uz savstarpējo lojalitāti un nereti — uz ekonomiskiem vai politiskiem ieguvumiem.
Taisnīguma bloķēšana kā attīstības kavēklis
Kā lai valsts attīstās, ja noziedzība, izšķērdība un valsts izzagšana netiek pienācīgi sodīta? Kā lai investori uzticas mūsu valstij, ja viņi redz, ka taisnīguma atjaunošana ir atkarīga no draugu un paziņu lokiem? Mūžīgā neaizskaramība ir pretrunā gan ar sabiedrības interesēm, gan demokrātijas principiem. Tā veicina sabiedrības neuzticēšanos tiesu varai un kopumā valstij.
Risinājumi: atbildība un pārskatāmība
Šī problēma ir jārisina drosmīgi un izlēmīgi. Latvijai ir nepieciešamas fundamentālas reformas tiesu sistēmā, lai atjaunotu sabiedrības uzticēšanos un atbrīvotu valsti no tās attīstību bloķējošajiem mezgliem. Es ierosinu šādus soļus:
1. Mūža iecelšanas atcelšana – tiesnešu un prokuroru pilnvaras jāierobežo ar skaidri noteiktu termiņu, pēc kura viņu darbs tiek rūpīgi izvērtēts.
2. Neatkarīgas uzraudzības institūcijas – izveidot neatkarīgu institūciju, kas regulāri pārbauda tiesnešu un prokuroru darbību, izvērtē viņu lēmumus un saikni ar sabiedrības interesēm.
3. Atbildības mehānismi – ieviest mehānismus, kas nodrošina tiesnešu un prokuroru personisko atbildību par profesionālajām kļūdām vai tīšu nelikumīgu rīcību.
4. Caurspīdīgums – padarīt tiesu un prokuratūras darbu pilnībā caurspīdīgu sabiedrībai, lai cilvēki redz, ka lēmumi tiek pieņemti taisnīgi un likumīgi.
Secinājums: par taisnīguma Latviju
Latvija nevar atļauties stāvēt uz vietas. Mums jālauž sistēma, kas nodrošina neaizskaramību un kavē attīstību. Ir pienācis laiks pateikt skaidru "nē" privilēģijām un "jā" atbildībai. Taisnīgums nav privilēģija, tas ir valsts pamats. Tikai tad, kad taisnīgums tiks atjaunots, mēs varēsim runāt par patiesi attīstītu un vienotu Latviju.
Tā ir mūsu tautas izvēle, mūsu atbildība. Vai mēs to darīsim? Es esmu pārliecināts, ka jā!
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
