Talibi Maskavā bija ieradušies ar grābekli – Putina režīms uz tā uzkāpa
Gačo Krūms18.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Uzskatu, ka amerikāņi izdarīja mazliet nepareizi, atstājot Afganistānu likteņa, talibu un korumpētās afgāņu demokrātijas varā. Cietīs daudzi, bet visvairāk afgāņu jaunā paaudze, kas ir izaugusi pēdējo divdesmit gadu laikā. Bet, iedomājoties par afgāņu sieviešu un meiteņu drūmo nākotni, dusmās sariešas asaras, un rīkle saraujas kamolā.
Informācijas telpu ar katru dienu vairāk un vairāk pārņem satraucošas ziņas par šobrīd notiekošo Afganistānā. Jāsaka uzreiz, ka tās ir visai pretrunīgas. Krievu propaganda arī neatpaliek. Saskaņā ar to Kremlis ir nostājies Taleban pusē, tas pat grasās lūgt ANO atcelt radikāļiem uzliktās sankcijas. Varbūt Kremlis varētu sākt pats ar sevi, pasludinot Taleban par legālu veidojumu Krievijas Federācijā. Redzot, kā Lavrovs ar talibiem laizās te Dohā, te Maskavā, vairs nav šaubu par to, ka pirmie reiz pierunāja otros medīt NATO karavīrus Afganistānā apmaiņā pret krievu rubļiem un ieročiem.
No otras puses, cik var spriest no Kremļa propagandas medijiem, nozombētā krievu tauta un visi pārējie, kas kaut cik saprot krievu valodu, tiek gatavoti Kremļa spēku ievešanai šajā bēdu ielejā, kā viņiem pašiem tīk teikt, lai noregulētu situāciju. Turklāt ne tikai Tadžikistānā, bet arī Afganistānā.
Tā varētu būt kārtējā krievu miera uzturētāju parodija, ko šobrīd mēs varam novērot Kalnu Karabahā, bet tikpat labi tie varētu būt Prigožina algotņi no bēdīgi slavenās privātās militārās kompānijas Wagner. Kāds tur brīnums, pats Kremlis ir atzinis, ka sadarbojas ar talibiem jau septiņus gadus. Interesanti sanāk, ar vienu roku Maskava glauda talibus pa spalvai, bet ar otru rāda kulaku.
Neko darīt, Putins ir paņēmis mutē vēl vienu „karsto punktu”, ne īsti izspļaut, ne norīt, tikai tāpēc, lai ieriebtu Rietumiem. Mana vecāmāte mēdza teikt: „ Netici talibam, tas saka vienu, bet Allāhs liek darīt, ko citu.” Tā nu ir sanācis arī šoreiz, talibi Maskavā visai pasaulei nozvērējās, ka viņus interesējot tikai Afganistāna, ka afgāņu tauta viņus mīl, ka viņi nevienam pāri nedarīšot utml., bet kā lai izskaidro talibu uzbrukumus pāri Tadžikistānas robežām, pat vēl pirms amerikāņu un sabiedroto spēku pilnīgas izvešanas, kā lai saprot „karagūstekņu” apkaušanu, un kā lai noraugās uz to, kā talibi fiziski nīcina laukā tos afgāņus, kas pēdējo 20 gadu laikā bija sadarbojušies ar koalīcijas spēkiem.
Interesanti ir tas, ka pagaidām Maskava runā par to, ka tadžiki ir noraizējušies par to, kas notiks tālāk, kad pēdējais NATO karavīrs pametīs Afganistānu, vai krievi KDLO ietvaros nāks šiem palīgā, ja gadījumā talibi ko iesāks pret viņiem. Patiesībā tas jau notiek, pēdējo dažu mēnešu laikā ir notikušas neskaitāmas bruņotas sadursmes strap tadžiku robežsargiem un Taleban kaujiniekiem. Kāds tur brīnums, robeža starp abām valstīm ir vienkārši vieni vienīgi kalni un aizas, kontrolēt uz tās notiekošo un teroristu plūsmu šo nabadzīgo valstu robežsargiem praktiski nav iespējams.
Es ieteiktu Dušanbes atbildīgajiem ierēdņiem pakonsultēties ar armēņu kolēģiem par to, kā darbojas KDLO un vai jebkad Kremlis ir respektējis šo veidojumu. Nesenais konflikts Kalnu Karabahā parādīja armēņiem, ka Maskavai ir tikai savas intereses. Tikpat labi Tadžikistānas augstākā vadība, atstājot kauna sajūtu mājās, varētu ar tādu pašu lūgumu vērsties pie Armēnijas, proti, lai armēņu karavīri nākt palīgā tadžikiem cīņā pret talibiem, kā tas atrunāts KDLO līgumā.
Drīzāk Taleban kļūs par pilntiesīgu KDLO dalībnieci, nekā Tadžikistāna sagaidīs atbalstu no jebkuras citas KDLO dalībvalsts plašāka militāra konflikta gadījumā, piemēram, no Kirgizstānas, ar kuru, starp citu, tai arī ir ļoti „karstas” ģeopolitiskas attiecības, nevar vien beigt plēsties pat par ūdeni. Nav nekādas KDLO, ir tikai Kremļa uzspiestais tukšais formāls līgums par neko, lai pats Kremlis varētu brīvi pārvietot un izvērst savus bruņotos spēkus savu interešu aizstāvēšanai.
Kā jau pandēmijas laikā pienākas, mēs ikdienā nēsājam sejas maskas, - tā arī nevar zināt, kas ir uzvilcis Taleban masku. Ar teroristisko organizāciju „skaistajiem” nosaukumiem un lozungiem ir tāpat kā ar politisko partiju nosaukumiem un lozungiem, tie neko nenozīmē.
Pats fakts, ka Maskavā tika silti uzņemta Taleban delegācija, pat neskatoties uz to, ka šī organizācija ir aizliegta Krievijā, vēlreiz pierāda Putina režīma asinskāro un viltīgo dabu. Līdz ar amerikāņu lēmumu doties prom Kremlim parādījās laba iespēja atjaunot savu ietekmi reģionā, tāpēc šobrīd notiek tas, kas notiek. Kremlis acīmredzot kaut ko perina, bet tikpat labi arī Taleban spēlē savu spēlīti. Tad jau redzēs, kurš kuru aptīs ap pirkstu.
Viens otrs ģeopolitisko notikumu apskatnieks pieļauj, ka Kremlis visu šo laiku ir atbalstījis talibus, tos finansējot un apbruņojot, lai „x” brīdī saasinātu situāciju Afganistānā. Tas brīdis ir pienācis, un visticamāk talibi pārņems kontroli pār Afganistānu jau dažu tuvāko mēnešu laikā, bet, vai Kremlis spēs saglabāt kaut niecīgu ietekmi pār karstasinīgajiem talibiem... domāju, ka – nē.
Ja talibiem izdosies pārņemt kontroli pār Afganistānu, situācija uz Tadžikistānas robežas kļūs vēl karstāka. Tas būtu perfekts iemesls, lai Kremlis varētu ievest miera uzturētājus ar KDLO atļauju Tadžikistānā. Tad atkarībā no situācijas Taleban varētu tikt Krievijā pasludināts par ISIS sabiedrotajiem, paralēli Kremļa propagandai lamājot Rietumus par Afganistānā atstāto haosu. Ne velti Kremļa propaganda runā pat par krievu spēku ievešanu Afganistānā, minot dažnedažādus iemeslus.
Bet, ja tā notiks, un izskatās, ka tā varētu notikt, Krievijas nodokļu maksātāji iegūs vēl vienu lielisku iesaldēto konfliktu, ko finansēt un ar ko lepoties. Runā, ka vēsture mēdz atkārtoties. Neesmu es nekāds pareģis, bet to, ka Putina režīms Afganistānā ir uzkāpis uz tā paša grābekļa, uz kura reiz uzkāpa PSRS, to gan es redzu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
