Talibi pārņem valsti dažu dienu laikā. Ak, vai, kāds pārsteigums un šoks!
Ex-seržants23.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Liela kļūda bija tā, ka mēs turpinājām viņu [Afganistānas armijas] vietā piedalīties operācijās, patrulēt viņu teritorijā. Mēs pieradinājām viņus pie tā, ka ejam kaujā viņu vietā. Kad viņiem vajadzēja pašiem pārņemt militārās operācijas, viņi atteicās.” Šis ir citāts no bijušā Nacionālo bruņoto spēku komandiera Raimonda Graubes teiktā kaut kādā tur “ekspertu” saietā saistībā ar notikumiem Afganistānā. Sekls un virspusējs vērtējums līdzīgi kā pārējo vietējo “ekspertu” paustais.
Kādi tad bija galvenie šī bardaka cēloņi? Lūk, bijušā VDK izlūkdienesta darbinieka un tagad ASV mītošā apskatnieka Jurija Šveca viedoklis: https://youtu.be/zt7PfVa6fOs
Īsumā. No afgāņu puses tie bija korupcija vietējās varas visos līmeņos un tautas masu tumsonība, no ASV puses - militāristu un civilo ierēdņu personīgo un korporatīvo interešu pārsvars pār valstiskajām. Ja par pirmo daļu viss ir skaidrs, tad par otro der pieskarties tuvāk. Dienests Afganistānā militāristiem līdzīgi kā algots darbs civilajiem ierēdņiem bija laba iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm un dažiem arī gūt papildu ienākumus nelegālā vai puslegālā ceļā. Šeit var pieskaitīt arī biznesa struktūras, kas guva labu peļņu apkalpojot šo kontingentu.
Gan vieni, gan otri, gan trešie bija ieinteresēti maksimāli paildzināt ASV klātbūtni šajā valstī, turpinot iepumpēt dolāru miljardus no nodokļu maksātāju naudas. Attiecīgi šīs publikas interesēs nebija novest informāciju par reālo situāciju līdz valsts galvenajām amatpersonām līdzīgi kā PSRS intervences laikā Afganistānā, kad līdz Kremlim tika novadīta tikai tāda informācija par situāciju, kas bija tīkama valsts vadībai.
Kā savā apskatā norāda J.Švecs, tad amerikāņiem vajadzēja izvest savus spēkus nekavējoties pēc trieciena al Kaidai un talibu padzīšanas, kas būtu mācību stunda mullām par atbalstu Al Kaidai un liktu tiem labi padomāt, pirms otrreiz darīt to pašu.
Ja runā par al Kaidas sarīkoto 11.septembra terora aktu un tam sekojošo Rietumu koalīcijas triecienu, kas faktiski neitralizēja šo teroristisko organizāciju, tad uzbrukums “dvīņu” torņiem Ņujorkā nenoliedzami bija spēcīgs morāls stimuls atmaksāt par padarīto, kur merkantilās intereses palika otrā plānā, ja vispār bija. Tāpēc arī rezultāts neizpalika.
Par to, ka mēģināt ieviest demokrātiju pēc Rietumu parauga pusfeodālā valstī, kas atpalikusi savā attīstībā par gadiem 500, ir bezcerīgs pasākums, ir runāts jau sen un pat šajā portālā, tāpēc jābrīnās, ka saprašana par to ASV vadībai ir nākusi tik vēlu. Kaut gan, ja pieņem J.Šveca viedokli, tad viss nostājas savā vietā.
Dzīves pieredze un novērojumi rāda, ka indivīdam ar aplamiem dzīves uzskatiem ir jāsaņem kārtīgs likteņa belziens, lai pārskatītu savu vērtību skalu, un tas attiecas arī uz indivīdu kopienām un veselām nācijām. Vai Amerikas tautai pietiks gribas gūt mācību no kļūdām? Laiks rādīs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
