Iesaki rakstu: 
Redzot to, ka 13. Saeimā uzplaukušajam aizskarošas runas stilam ir turpinājums arī 14. Saeimā, pēdējās nedēļās man ir bijušas pārdomas par to, kā savas politiskās pārliecības komunicē daži no mūsu 100 priekšstāvjiem. Un par to, ka, realizējot mūsdienu sabiedrībā nozīmīgo vārda brīvību, tikpat nozīmīgi ir saglabāt skaidru apziņu par sociālo līdztiesību, kas ir demokrātiskas sabiedrības neatņemama daļa.
Jēdzienu “naida runa” pēdējos gados apspriež arvien vairāk gan politiskā, gan juridiskā gan sadzīves komunikācijas kontekstā (šovasar vienā no saviem ierakstiem FB arī aktualizēju šo tematu). Domāju, ka daudzi ir ievērojuši, ka robeža starp to, kāda saziņa ir un kāda nav pieņemama publiskā komunikācijā, kļūst arvien neskaidrāka.
No vienas puses, vārdus, kurus pirms 100 gadiem izmantoja, lai kādu sāpinātu, šobrīd gandrīz vairs nelieto ar mērķi pazemot vai ievainot, jo tie īsti “nedarbojas” (piemēram, vārdi cūka, zoss, lops, u.c.). Toties citus vārdus, kuri pirms 100 gadiem bija ikdienas sarunu valodas norma (šie vārdi joprojām ir latviešu valodas vārdnīcās - piemēram, kroplis, čigāns, žīds, pederasts, nēģeris u.c.), mūsdienās vairums cilvēku nelieto, jo tie sabiedrības lielākās daļas apziņā ir ieguvuši aizskarošu nozīmi.
No otras puses, daļa cilvēku apzināti komunikācijā ar citiem lieto dažādus vārdus vai izteicienus ar skaidru mērķi pazemot, noniecināt, aizskart, sāpināt, nodarīt pāri. To var redzēt ne tikai saskarsmē uz ielas, sociālajos tīklos, bet arī politiskās debatēs.
Dažkārt cilvēki mēdz lietot aizskarošu valodu vai uzvedību bez mērķa tīši sāpināt, bet kā daļu no sadzīves saskarsmes. Parasti šāds runas veids ir apgūts dzīves laikā, tiek izmantots vidē, kurā cilvēks uzturas, un viņš neapzinās savas runas ietekmi uz citiem. Diez vai tas būtu attiecināms uz Saeimas deputātiem, kuriem ir politiskā pieredze un skaidra apziņa par to, ko grib panākt ar savu uzstāšanos.
Kas tad ir runas veids, kuru daži mēdz apsveikt, dēvējot par “skaidru valodu, tiešu runu”, bet daudzi citi uztver ar sāpēm, pazemojumu un aizvainojumu? Kas ir naida runa un aizskaroša runa?
Apvienotās Nācijas definē naida runu, ka tā ir: “…jebkāda veida saziņa runā, rakstiski vai uzvedībā, kas uzbrūk vai izmanto nievājošu vai diskriminējošu valodu, attiecinot to uz personu vai grupu, pamatojoties uz kādu no šīs personas vai grupas identitātes aspektiem (reliģiju, etnisko piederību, tautību, rasi, izcelsmi, dzimumu, seksuālo orientāciju, mentālās vai fiziskās veselības stāvokli vai citu identitātes aspektu).”
https://www.un.org/.../understanding.../what-is-hate-speech
Naida runai raksturīgs tas, ka runātājs tieši rosina uzbrukt, diskriminēt kādu grupu vai cilvēku. Bet tai raksturīgi arī epiteti, apgalvojumi, kas sekmē vai aizstāv ļaunprātīgus stereotipus par kādu grupu. Un naida runa var notikt, nepasakot nevienu vārdu – ar žestiem, simboliem, uzvedību. Naida runa izjauc sociālo mieru un var kļūt par draudiem cilvēktiesībām. Un galu galā, sabiedrība, kura pieņem šādu runas veidu kā normu, rada vidi, kurā nākotnē var būt apdraudēta cilvēku drošība.
Aizskaroša runa ir naida runas šķietami it kā “nevainīgākā māsa”. Tā ir tāda runa, kas liek kādam citam justies aizvainotam, sarūgtinātam vai dusmīgam. Tā ir rupja vai aizskaroša, bet bez tieši definētiem draudiem. No tā var rasties priekšstats, ka aizskaroša runa nebūtu aplūkojama kā tiešs cilvēku tiesību pārkāpums. BET! Sekas aizskarošai runai var būt līdzīgas kā naida runai.
Ko nodara naida runa un aizskaroša runa? Naida runa pēdējos gados ir arī psiholoģijas pētniecības redzes lokā. Tiek pētīts, kādas sekas var piedzīvot cilvēki, pret kuriem tiek vērsta naida vai aizskaroša runa. Pētījumu rezultāti rāda to, ka cilvēki no grupām, pret kurām vēršas šāda runa, ir pakļauti mentālās veselības problēmu riskam, - emocionālai traumai, paaugstinātam stresam, trauksmes traucējumiem, bailēm, depresijai. Šīm sekām vairāk pakļauti cilvēki, kuriem ir augstāks emocionālais jutīgums (kas ir bioloģiski noteikta iezīme) Naida runas sekas var būt arī tādas, ka sabiedrībā pieaug neuzticēšanās starp dažādām grupām.
https://onlinelibrary.wiley.com/doi/full/10.1002/cl2.1245
https://journals.sagepub.com/.../10.1177/15248380221108070
https://journals.sagepub.com/.../10.1177/0081246320985343
Esmu sieviete. Esmu heteroseksuāla latviete, man nav īpašu pazīmju, kas mani ļoti atšķirtu no daudziem citiem cilvēkiem mūsu zemē, un šobrīd es nepiedzīvoju tieši pret mani vērstu naida runu. Man it kā nevajadzētu satraukties par to, ko kāds pasaka no Saeimas tribīnes. Jo mani tas “it kā” neskar. Bet man nav pieņemams, ka pret kādu citu cilvēku vai cilvēku grupu izmanto aizskarošu vai naida runu. Un es negribu būt novērotāja šādai komunikācijai, ar savu klusēšanu atzīstot to par normu.
Es ceru, ka arī jums, mani draugi un sekotāji, rūp tas, kā mēs viens pret otru izturamies – mājās, ģimenē, uz ielas, skolās, internetā, iestādēs, valdībā. Jo tas nosaka to, kādā vidē dzīvosim mēs, kādā vidē dzīvos mūsu bērni. Es ceru, ka mūsu valstī pie atbildības sauks gan tos, kuri aizskar cilvēkus uz ielas, gan tos, kuri aizskar citus cilvēkus vai grupas no Saeimas tribīnes.
* Caurkritusī Attīstībai/Par deputāta amata kandidāte
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
