Iesaki rakstu: 
Novembri, kad atzīmējam gan Lāčplēša dienu, gan Latvijas dzimšanas dienu, mēdz saukt par Patriotu mēnesi. Skan daudz cildenu vārdu, daļa no sirds, daļa "pēc protokola".
Es uzskatu, ka patriota pienākums ir uz patieso situāciju savā tēvzemē skatīties reāli. Tāpēc jums, visticamāk, nepatiks tas, ko šajos svētkos gribu teikt. Nebūs mierinoši, taču varbūt rosinoši.
Visā pasaulē gaisā virmo nestabilitāte. Pavisam tuvu mums Krievija karo ar Ukrainu. Un ir pamats nedrošībai, jo iespēja, ka tas tiešā veidā var skart Baltijas valstis, tagad vairs nav nulle. Latvijas reakcija - bailes, bravūra, arī zināma pārcentība, kad ar "ģeopolitiku" tiek aizbildinātas lietas, kam ar to maz saistības.
Tāda labila situācija, kad kara nav, bet miera arī vairs ne. Tāds anti-miers, ne-miers. Mums tagad līdzās visu laiku gruzdēs, jo Krievijai miers vairs nav iespējams. Viņiem šis stāvoklis ir pat ļoti ērts, nav jāniekojas ar kaut kādu tur demokrātiju. Visu frontei, visu uzvarai...
Bet ko darīt mums? Ne šausmināties, ne priecāties. Šis ne-miers ir ar mums uz ilgu laiku, tas maksās dārgi un tiks maksimāli izmantots iekšpolitiski.
Ne-miers it kā mudina tverties pie stiprākā, vienoties ap valdošajiem. Visprecīzāk šo vēsmu uztvēris valsts prezidents; viņš visiem pasaka, kas un kā jādara. Universāls tautas ombudsmens - kaķīti noglaudīs, gotiņu apmīļos, nelaimē nokļuvušos mierinās, pagastvečus norās, vētras norautos jumtus vēlēs atjaunot, elektrībai cenu pazemināt, banku apetīti ierobežot...
Mums tik ļoti patīk šis kontrasts ar iepriekšējā aroganci, ka pat nepajautājam - vai šī aktivitāte risina Latvijas sistēmiskās problēmas? Mums tāds empātisks prezidents, bet vai tas apturēs lejupslīdi?
Uz šīs rosības fona valdība nemainīgi nodarbojas ar sevi pašu, mīļoto. Pusgadu skaitījusi ķeblim kājas, tagad atrod piepildījumu Stambulas konvencijā un partnerības institūcijas likumdošanas labirintos. Šķiet, tā ir galvenā jēga valdības pastāvēšanai. Tīri vai jābaidās - kas turpmāk viņus saturēs kopā? Jo citi jautājumi tiek konsekventi atlikti. Ne tagad, vēlāk, jo - karš, ģeopolitika, paši saprotat.
Turpretī ierēdniecība kā deep state/valsts valstī zied! Tā ražo un pielāgo likumus, tā virza vai bremzē, tā nekad par sevi nepiemirst. Tā veido valstī tādu klimatu, ka birokrāts, kas neko neražo, ir visu lietu mērs, nevis uzņēmējs, kas rada vērtības.
Ierēdniecības maigo varu vislabāk ir uztvēris Vienotības Reirs, kas par tās interesēm ir gatavs pat krist cīņā pret banku lobiju. Jo cīņa par hipotekāro kredītu sloga samazināšanu pirmām kārtām ir ierēdniecības interesēs - kam vēl citam, ja ne šai kastai ar augstiem, garantētiem ienākumiem šie kredīti ir izsniegti?
Un tagad par to, kas jums nepatiks. Sistēma pati sevi nemainīs. Tas jādara pilsoniskai sabiedrībai, nevalstiskām organizācijām ar savu dienaskārtību, savām prasībām. Ne tām NVO, ko rada, finansē un kontrolē ierēdniecības specializēts atzars. Bet tām, kuras radīsiet/vai neradīsiet tieši jūs.
Es zinu, cilvēkos ir nepārvarama skepse par savu līdzdalību. Cilvēki pat nespēj mobilizēties, lai izveidotu biedrību paši savas mājas sakārtošanai, kur nu vēl kopējai valsts uzlabošanai. Un šī mūsu skepse baro ierēdniecību, viņi sajūtas esam vagari, kas var mūs "pērt", bet mēs vienalga paklanīsimies...
Trakie, nepieradinātie, stūrgalvīgie - kur jūs esat, jūsu tik ļoti pietrūkst!
Gribas atgādināt - Latvijas Republiku nenodibināja ierēdņi. To izdarīja dažādu biedrību, interešu grupu, kustību un apvienību pārstāvji. Latvijas neatkarību 1919.gadā nenosargāja ierēdņi, bet gan kareivji un brīvprātīgie ar ieročiem rokās, gan cilvēki, kas ziedoja uzvarai, sievietes, kas gādāja par siltu zupu, meitenes, kas glāba ievainotos. Un to visu uz brīvprātības, pašorganizēšanās principiem.
Mēs varam pazaudēt to, ko esam saņēmuši svētā mantojumā, ja tikai no malas pasīvi noskatīsimies, ja neatradīsim veidu, kā līdzdarboties. To mainīt - tāds ir mans novēlējums Patriotu mēnesī.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
