Iesaki rakstu: 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mums ir viens no augstākajiem pāragras mirstības rādītājiem Eiropā[1], zems veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits[2], rezultātā būtiska atpalicība no Eiropas Savienības (ES) vidējiem rādītājiem.
Cik ilgi un cik veselīgi mēs, Latvijas iedzīvotāji, dzīvojam? Dati liecina, ka 2022. gadā veselīgi nodzīvotie mūža gadi bija 54,2 gadi (vīriešiem – 53,0, sievietēm – 55,4), kas ir zemākais rādītājs ES, kur vidēji tie ir 62,6 gadi. Mirstības līmenis Latvijā ir viens no augstākajiem ES – 2023. gadā uz 1000 iedzīvotājiem bija 14,9 nāves gadījumi, kamēr ES vidēji – 10,8.[3]
Apzinoties šos biedējošos skaitļus, seko jautājums – bet kā mēs dzīvosim? Vai kaut kas tiek darīts mūsu veselības un dzīvildzes uzlabošanai? Situācijas nopietnību teorētiski apzinās arī valsts vadība, izvirzot mērķi līdz 2027. gadam pagarināt veselīgi nodzīvoto mūža ilgumu par 3–4 gadiem.[4]
Par spīti tam un arī 15. punktam valdības deklarācijā[5], kas melns uz balta vēsta, ka valsts veicinās veselīgu un fiziski aktīvu dzīvesveidu, praksē šis mērķis neizskatās ne kā pirmā, ne piektā, pat ne 50. prioritāte.
Ir prieks apzināties, ka Latvijā netrūkst tautā iecienītu lielo sporta pasākumu. Rimi Rīgas maratons, Stirnu buks, Latvijas Valsts mežu kalnu divriteņu maratons, Vivus.lv MTB maratons, kā arī Vienības brauciens notiek katru gadu, un katrs no tiem pulcē tūkstošiem iedzīvotāju. Piemēram, Rimi Rīgas maratonā 2024. gadā piedalījās rekordliels skrējēju skaits – 33 tūkstoši[6]. Šogad plānots vēl lielāks dalībnieku pulks – ap 40 tūkstošiem.
Šie tautas sporta pasākumi ir kļuvuši par veselīga dzīvesveida simboliem tūkstošiem Latvijas ģimeņu. Turklāt tie veicina arī tūrisma attīstību un tādejādi uzsilda arī Latvijas ekonomiku. Ilustrējošs piemērs - Rimi Rīgas maratona organizatoru aplēses liecina, ka maratons 2024. gadā radījis vairāk nekā 10,5 miljonus eiro lielu ekonomisko aktivitāti, valsts ekonomikai piesaistot ārvalstu naudas līdzekļus gandrīz 10 miljonu eiro apmērā, kā arī radot 1,5 miljonus eiro nodokļu ieņēmumus tikai no ārvalstu līdzekļiem vien.[7]
Taču Izglītības un zinātnes ministrijas attieksme pret šiem tautas sporta pasākumiem un to panākumiem ir vienaldzīga un nolaidīga. Vairāki tautas sporta pasākumu sacensību posmi ir jau notikuši un arī šonedēļ notiks, bet to rīkotāji nezina, vai valsts sniegs atbalstu, kā arī, ja sniegs, tad cik lielu. Rīkotāji spiesti uz dullo plānot budžetus, bez maz kafijas biezumos zīlējot atlaides bērniem, jauniešiem un senioriem, un galu galā cerot, ka kaut kāds valsts finansējums tomēr atleks. Piemēram, Vienības brauciens, kurā, simboliski paužot atbalstu sportiska dzīvesveida popularizēšanai, piedalījies arī valsts prezidents, ir viens no vērienīgākajiem tautas sporta notikumiem Baltijā. Un tomēr – arī tā rīkotāji joprojām nezina, vai no valsts saņems jelkādu atbalstu.
Gribot negribot jau atkal jāskatās ziemeļu virzienā, kur mūsu kaimiņi igauņi līdzīgus tautas sporta pasākumus atbalsta pēc pilnīgi citas loģikas. Jā, loģika ir pareizais vārds, jo tur jau janvārī ir skaidrība ne tikai par to, kāds būs valsts atbalsts, bet tas jau arī tiek izmaksāts. Tas sniedz iespēju savlaicīgi plānot, piesaistīt sponsorus, noteikt dalības maksas un sniegt skaidru un nepārprotamu informāciju dalībniekiem. Nepārprotami loģisks valsts atbalsta mehānisms.
Pirms turpinu par situāciju Latvijā kopumā, vēlos uzteikt Rīgas pašvaldību, kas rāda, kā jāstrādā. Jau vairākus gadus uz priekšu noteikts, cik liels finansējums paredzēts lielo tautas sporta pasākumu atbalstam, piemēram, Rīgas velomaratonam. Parakstīti līgumi, tādējādi sniedzot drošības sajūtu un skaidrību organizatoriem – tā ir atbildīga sadarbība.
Tātad – kā ir Latvijā? 9. janvārī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus par kārtību un nosacījumiem, kādā tiks organizēta pieteikšanās un finansējuma sadale tautas sporta pasākumiem. Tomēr tikai 28. februārī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izsludināja pieteikšanos, nosakot termiņu – līdz 13. martam. Tagad jau ir gandrīz maija vidus, visi pieteikumi sen jau ir iesniegti, taču atbildes joprojām nav saņemtas.
Vienam tautas sporta pasākumam maksimāli pieejamais valsts budžeta līdzfinansējums ir 40 000 eiro.[8] Ir diskutējams, vai šāds finansējums vienam pasākumam ir pietiekams, taču vēl svarīgāk par to ir skaidrība un paredzamība, proti, jau laikus saprast, vai un kad šāds atbalsts būs. Arī 40 000 eiro var būt būtisks atspaids, ja organizatori zina, ka ar šo atbalstu var rēķināties.
Lielo pasākumu organizēšana nav viengadīgs projekts – tas ir ilgtermiņa process, kura plānošana nereti sākas vairāk nekā gadu iepriekš. Ja valsts līdz pat pasākuma nedēļai nevar pateikt, vai būs atbalsts – tas nav attīstības, bet stagnācijas piemērs.
Ja mēs gribam redzēt labākus veselības rādītājus, mazāku pāragru mirstību, aktīvāku un spējīgāku sabiedrību, valdībai ir jāsaprot, ka veselīgs dzīvesveids nerodas teorētiskos valdības dokumentos vai retorikā – tas rodas ikdienas piemēros. Jo tieši tautas sporta pasākumi ir tie, kas tūkstošiem cilvēku dod pirmo impulsu dzīvot veselīgāk. Un, kā zināms, nekas neveicina dzīvesveida maiņu labāk kā labi piemēri un līdzdalības sajūta.
[1] Latvijā straujākais iedzīvotāju skaita kritums Eiropas Savienībā | Oficiālās statistikas portāls
[2] Pētījums atklāj, cik ilgi dzīvosim - nra.lv
[3] Pētījums atklāj, cik ilgi dzīvosim - nra.lv
[4] Līdz 2027. gadam cer pagarināt Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūžu par 3–4 gadiem / Raksts
[5] Deklarācija par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību | Ministru kabinets
[6] "Rimi" Rīgas maratonam reģistrējies teju lielākais skaits dalībnieku pasākuma vēsturē
[7] Maratons valsts ekonomikai pienesis 10,5 miljonus eiro :: Dienas Bizness
[8] https://www.izm.gov.lv/lv/media/27159/download?attachment
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
