Iesaki rakstu: 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mums ir viens no augstākajiem pāragras mirstības rādītājiem Eiropā[1], zems veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits[2], rezultātā būtiska atpalicība no Eiropas Savienības (ES) vidējiem rādītājiem.
Cik ilgi un cik veselīgi mēs, Latvijas iedzīvotāji, dzīvojam? Dati liecina, ka 2022. gadā veselīgi nodzīvotie mūža gadi bija 54,2 gadi (vīriešiem – 53,0, sievietēm – 55,4), kas ir zemākais rādītājs ES, kur vidēji tie ir 62,6 gadi. Mirstības līmenis Latvijā ir viens no augstākajiem ES – 2023. gadā uz 1000 iedzīvotājiem bija 14,9 nāves gadījumi, kamēr ES vidēji – 10,8.[3]
Apzinoties šos biedējošos skaitļus, seko jautājums – bet kā mēs dzīvosim? Vai kaut kas tiek darīts mūsu veselības un dzīvildzes uzlabošanai? Situācijas nopietnību teorētiski apzinās arī valsts vadība, izvirzot mērķi līdz 2027. gadam pagarināt veselīgi nodzīvoto mūža ilgumu par 3–4 gadiem.[4]
Par spīti tam un arī 15. punktam valdības deklarācijā[5], kas melns uz balta vēsta, ka valsts veicinās veselīgu un fiziski aktīvu dzīvesveidu, praksē šis mērķis neizskatās ne kā pirmā, ne piektā, pat ne 50. prioritāte.
Ir prieks apzināties, ka Latvijā netrūkst tautā iecienītu lielo sporta pasākumu. Rimi Rīgas maratons, Stirnu buks, Latvijas Valsts mežu kalnu divriteņu maratons, Vivus.lv MTB maratons, kā arī Vienības brauciens notiek katru gadu, un katrs no tiem pulcē tūkstošiem iedzīvotāju. Piemēram, Rimi Rīgas maratonā 2024. gadā piedalījās rekordliels skrējēju skaits – 33 tūkstoši[6]. Šogad plānots vēl lielāks dalībnieku pulks – ap 40 tūkstošiem.
Šie tautas sporta pasākumi ir kļuvuši par veselīga dzīvesveida simboliem tūkstošiem Latvijas ģimeņu. Turklāt tie veicina arī tūrisma attīstību un tādejādi uzsilda arī Latvijas ekonomiku. Ilustrējošs piemērs - Rimi Rīgas maratona organizatoru aplēses liecina, ka maratons 2024. gadā radījis vairāk nekā 10,5 miljonus eiro lielu ekonomisko aktivitāti, valsts ekonomikai piesaistot ārvalstu naudas līdzekļus gandrīz 10 miljonu eiro apmērā, kā arī radot 1,5 miljonus eiro nodokļu ieņēmumus tikai no ārvalstu līdzekļiem vien.[7]
Taču Izglītības un zinātnes ministrijas attieksme pret šiem tautas sporta pasākumiem un to panākumiem ir vienaldzīga un nolaidīga. Vairāki tautas sporta pasākumu sacensību posmi ir jau notikuši un arī šonedēļ notiks, bet to rīkotāji nezina, vai valsts sniegs atbalstu, kā arī, ja sniegs, tad cik lielu. Rīkotāji spiesti uz dullo plānot budžetus, bez maz kafijas biezumos zīlējot atlaides bērniem, jauniešiem un senioriem, un galu galā cerot, ka kaut kāds valsts finansējums tomēr atleks. Piemēram, Vienības brauciens, kurā, simboliski paužot atbalstu sportiska dzīvesveida popularizēšanai, piedalījies arī valsts prezidents, ir viens no vērienīgākajiem tautas sporta notikumiem Baltijā. Un tomēr – arī tā rīkotāji joprojām nezina, vai no valsts saņems jelkādu atbalstu.
Gribot negribot jau atkal jāskatās ziemeļu virzienā, kur mūsu kaimiņi igauņi līdzīgus tautas sporta pasākumus atbalsta pēc pilnīgi citas loģikas. Jā, loģika ir pareizais vārds, jo tur jau janvārī ir skaidrība ne tikai par to, kāds būs valsts atbalsts, bet tas jau arī tiek izmaksāts. Tas sniedz iespēju savlaicīgi plānot, piesaistīt sponsorus, noteikt dalības maksas un sniegt skaidru un nepārprotamu informāciju dalībniekiem. Nepārprotami loģisks valsts atbalsta mehānisms.
Pirms turpinu par situāciju Latvijā kopumā, vēlos uzteikt Rīgas pašvaldību, kas rāda, kā jāstrādā. Jau vairākus gadus uz priekšu noteikts, cik liels finansējums paredzēts lielo tautas sporta pasākumu atbalstam, piemēram, Rīgas velomaratonam. Parakstīti līgumi, tādējādi sniedzot drošības sajūtu un skaidrību organizatoriem – tā ir atbildīga sadarbība.
Tātad – kā ir Latvijā? 9. janvārī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus par kārtību un nosacījumiem, kādā tiks organizēta pieteikšanās un finansējuma sadale tautas sporta pasākumiem. Tomēr tikai 28. februārī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izsludināja pieteikšanos, nosakot termiņu – līdz 13. martam. Tagad jau ir gandrīz maija vidus, visi pieteikumi sen jau ir iesniegti, taču atbildes joprojām nav saņemtas.
Vienam tautas sporta pasākumam maksimāli pieejamais valsts budžeta līdzfinansējums ir 40 000 eiro.[8] Ir diskutējams, vai šāds finansējums vienam pasākumam ir pietiekams, taču vēl svarīgāk par to ir skaidrība un paredzamība, proti, jau laikus saprast, vai un kad šāds atbalsts būs. Arī 40 000 eiro var būt būtisks atspaids, ja organizatori zina, ka ar šo atbalstu var rēķināties.
Lielo pasākumu organizēšana nav viengadīgs projekts – tas ir ilgtermiņa process, kura plānošana nereti sākas vairāk nekā gadu iepriekš. Ja valsts līdz pat pasākuma nedēļai nevar pateikt, vai būs atbalsts – tas nav attīstības, bet stagnācijas piemērs.
Ja mēs gribam redzēt labākus veselības rādītājus, mazāku pāragru mirstību, aktīvāku un spējīgāku sabiedrību, valdībai ir jāsaprot, ka veselīgs dzīvesveids nerodas teorētiskos valdības dokumentos vai retorikā – tas rodas ikdienas piemēros. Jo tieši tautas sporta pasākumi ir tie, kas tūkstošiem cilvēku dod pirmo impulsu dzīvot veselīgāk. Un, kā zināms, nekas neveicina dzīvesveida maiņu labāk kā labi piemēri un līdzdalības sajūta.
[1] Latvijā straujākais iedzīvotāju skaita kritums Eiropas Savienībā | Oficiālās statistikas portāls
[2] Pētījums atklāj, cik ilgi dzīvosim - nra.lv
[3] Pētījums atklāj, cik ilgi dzīvosim - nra.lv
[4] Līdz 2027. gadam cer pagarināt Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūžu par 3–4 gadiem / Raksts
[5] Deklarācija par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību | Ministru kabinets
[6] "Rimi" Rīgas maratonam reģistrējies teju lielākais skaits dalībnieku pasākuma vēsturē
[7] Maratons valsts ekonomikai pienesis 10,5 miljonus eiro :: Dienas Bizness
[8] https://www.izm.gov.lv/lv/media/27159/download?attachment
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
