Tauta valsts kantoru ērtībām jeb ar Grinča smīnu Ziemassvētkos

Gada nogalē vēlreiz varēja pārliecināties, ka varai ir nospļauties uz to, vai iedzīvotāji spēj izprast tās noteikumus vai vismaz uzzināt par tiem. Izrādījās, ka saskaņā ar noteikumiem visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem vien ir e-adrese, bija radušās e-adreses problēmas. To dēļ iedzīvotāji, kas nebija verificējuši savu e-pastu, nesaņēma paziņojumus par ziņām e-adresē.

Turklāt – kādu strēķīti laika vara un ierēdņi nelikās ne zinis, ka problēma pastāv, jo – tā jau ir pašu iedzīvotāju problēma. Viņu redzējumā. Sekas ir graujošas – nesaņemto jeb/vai objektīvi ignorēto paziņojumu dēļ ir likvidēti vairāki uzņēmumi, nav saņemti paziņojumi par administratīviem sodiem, kur audzis parāds, nav saņemti pakalpojumi un pat arestēti konti.

Ko vien vērts ir gadījums ar labi pazīstamo uzņēmēju Jāni Ošleju, kuram par nepamanītu sodu par iebraukšanu Jūrmalā 50 eiro apmērā arestēja kontus un kredītkartes.

Ierēdņu un tiesu izpildītāju kantori gavilēja, jo varēja sodīt cilvēkus uz nebēdu, turklāt savas darbības piesedzot ar padomju laika sliktāko lozungu: likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Mūsdienās no atbildības neatbrīvo ne vien likumu nezināšana, bet arī paziņojuma nesaņemšana par likuma pārkāpšanu.

Vēl nožēlojamāk par pašu situāciju ar neverificētajiem e-pastiem izskatījas varas un ierēdņu reakcija uz notiekošo – iedzīvotāji paši vien esot vainīgi. Nevainīgi viņi izrādījās vien pēc valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzrūciena soctīklos, ka “valsts ir domāta cilvēkiem, nevis kaut kāda kantora ērtībām”.

Tad nu VARAM ministre Bērziņa metās atvainoties, ierēdņi bēra pelnus sev uz galvas, bet premjere Siliņa solīja atrast atbildīgos…. Laikam nepamanīju, kurš tad ir saņēmis sodu, bet skaidrs ir viens – neviens neizdzēsīs nesaņemto e-pastu rezultātā radušās tiesiskās sekas un bezgalīgo rūgtumu par to, ka valsts varas acīs tu esi rangā kaut kur starp ķebļa kāju un grīdlīsti.

Kas ir sliktākais? Tas, ka ir labi zināms – nākamgad sajūta, ka iedzīvotājiem jāpakļaujas “kaut kāda kantora ērtībām”, nebūt nemazināsies. No 1.janvāra tiks slēgta pieeja latvija.lv portālam, t.i. saziņai ar valsts institūcijām, ar internetbanku starpniecību. Tas, ka vēl nupat 45% izmantoja tieši šo veidu, lai piekļūtu to pašu valsts kantoru pakalpojumiem, piemēram, iesniegtu slimības lapu, nevienu šajos un virtuālo vidi apkalpojošos kantoros neinteresē. Tāpat kā tas neinteresē politisko vidi, kas šo kantoru ierēdniecisko visatļautību uztur pašu ērtības un sirdmiera labad.

Vēl viena lieta, kas aizejošajā gadā lika iedzīvotājiem apzināties bezspēcību valsts ierēdniecības nosodošā skatiena priekšā, ir Valsts ieņēmumu dienesta jaunās vadītājas Baibas Šmites – Roķes jaunievedums ar legālās prezumpcijas – jeb, vienkāršāk sakot, taisnošanās nepieciešamību valsts kantoru priekšā – piemērošanu tiem, kuriem “esot būtiskas nesakritības starp deklarētajiem un reālajiem ienākumiem”. Tā vietā, lai izmantotu ierēdniecības milzu darbaspējas, pārliecinoties, kādu iemeslu dēļ radušās šīs nesakritības, vai tās ir reālas vai šķietamas un vai to deklarēšana nozīmēs arī nodokļu iekasēšanu, VID vēstules saņēma cilvēki, kuri ir apzinīgi nodokļu maksātāji un kuriem pat doma par nenorēķināšanos ar valsti sagādā sirdsklauves.

“Labāk, lai kādi pāris tūkstoši notrīc šausmās lieki, bet mēs taču būsim uztaisījuši vētrainas darbības imitāciju, parādījuši valsts kantora varenību, kura priekšā katram jālokās kā tārpam! Jo jūs neesat cilvēki, bet vien aile ekseļa tabulā!” – tas acīmredzami ir vadmotīvs, ar kuru strādā VID.

Un sekas nepamatotām valsts kantoru prasībām pret iedzīvotājiem ir nevis dusmošanās uz konkrēto kantori, bet valsts varu kā tādu – sak, visi tur esat vienādi.

Un šeit atkal nav labu ziņu. Gana droši, ka vēstuļu izsūtīšanas rezultātā papildus iekasētie nodokļu miljoni iedrošinās VID nākamgad atkal purināt iedzīvotājus un nevis izmeklēt lielās nodokļu nemaksāšanas shēmas. Paštaisnums ir vēl viena visas ierēdniecības un arī valsts varas neatņemama īpašība.

Trešā lieta, kas šajā vienaldzības pret tautu ballītē lika uzmirdzēt nu jau ne ierēdniecībai, bet politiskajai elitei, bija stāsts par valsts augstāko amatpersonu atalgojuma pieaugumu. Nu nepietiek jau ar to, ka ministri un deputāti pēdējo 2 gadu laikā dabū algā teju divreiz vairāk. Ar dzelžainu apņēmību tika noraidīti visi priekšlikumi par algu iesaldēšanu nākamajā gadā. Mums pienākas, koeficients pēc likuma tāds, un āmen.

Vai tiešām tie pārsimt eiro nākamgad pie mēnešalgas ir sabiedrības gruzdošā īgnuma vērti? Nezinu tiešām. Bet varbūt politiskā elite sevi nenogurdina ar pārdomām, kur un kam gruzd īgnums par viņu bez pamatojuma augošajiem ienākumiem. Lai gan paradoksālā kārtā tieši šeit viss šķiet ļoti attaisnojami – vismaz neliekuļo neviens, ka paša kabata ir tuvāka. Nevaimanā, ka pārtikas cenas kļūst “nepanesami augstas”.

Nepanesami augstas tās patiesībā ir tām ģimenēm ar bērniem, kuriem ziedojumi tiek vākti daudzajās Ziemassvētku labdarības akcijās. Reizēm gribas pajautāt varas vīriem un sievām – nu, un cik tad tu noziedoji? Lai gan – ko nozīmē, ja rokās ir visi varas instrumenti, lai sirgstošajiem būtu, ko dot, bet sametas tā pati tauta, kura šeit paredzēta kantoru ērtībām.

Novērtē šo rakstu: