Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Abu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.

Tautas mobilizācija nekad neeksistē bez tautas apātijas. Un pretēji: tautas apātija nekad neeksistē bez tautas mobilizācijas. Turklāt abiem sociālajiem fenomeniem var būt gan pozitīva misija, gan negatīva misija.

Protams, tam negribas ticēt. Mobilizācija asociējas ar kaut ko labu, koncentrējot spēkus noderīgam mērķim. Turklāt apātija ir slikts psihiskais stāvoklis, kas nesola neko labu.

Taču tā tas nav. Tautas mobilizācija un tautas apātija ir sociālie procesi, un tie tāpat kā pārējie sociālie procesi mēdz būt ar pluss zīmi un mēdz būt ar mīnusa zīmi. Visjaunākajā laikā esam to karsti piedzīvojuši. Aizvadītajos 30 un mazliet vairāk gados latviešu tauta ir tikusies gan ar pozitīvu un negatīvu tautas mobilizāciju, gan ar pozitīvu un negatīvu tautas apātiju.

Tautas mobilizācijas akūti elementi ir politiskā, etniskā, kulturoloģiskā, morāli tikumiskā retorika, kas funkcionē kā sociuma konsolidācijas un patriotiskuma apelācija. Tautas mobilizācijai iespējamas tematiskās variācijas: garīgā mobilizācija, politiskā mobilizācija, nacionālā mobilizācija, etniskā mobilizācija, sociālā mobilizācija, ekonomiskā mobilizācija, morāli tikumiskā mobilizācija, reliģiskā mobilizācija. Katrā variācijā ir noteikta specifika.

Piemēram, tautas politiskā mobilizācija var būt veltīta tautas valstiskuma tiesību aizstāvēšanai. Tauta tiek mobilizēta, lai pamatotu tiesības dibināt valsti. Revolucionārās atmosfēras laikā tautas politisko mobilizāciju var centrēt varas gāšanai un valstiskās iekārtas maiņai. Ja tauta brīvprātīgi atsakās no valstiskuma, tad tas liecina par politiskās mobilizācijas trūkumu un tā rezultātā sabrūk tautas valstiskā griba. Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama bez konsolidējošiem lozungiem, politiskajām tēzēm, ideoloģiskajām programmām.  

Savukārt tautas etniskā mobilizācija attiecas uz etniskās identitātes nostiprināšanu – valodas, kultūras tradīciju, ticības, dzīves veida saglabāšanu. Ja tauta nespēj mobilizēties, tad tā zaudē etniskuma pazīmes – valodu, reliģiju, dzīves veidu, garīgo kultūru.

Tautas etniskā mobilizācija ne reti tiekas ar skaudru kritiku. Visbiežāk pārmet etniskuma politizāciju, kā arī masu kultūras fetišizēšanu. Tādā gadījumā tautas etnisko mobilizāciju kritizē par kolektīvās agresijas uzkurināšanu, kā arī par agresīvā nacionālisma stiprināšanu.

Tautas mobilizācijas spējīgumam ir milzīga nozīme. Ne reti - izšķirošā nozīme. Ja tauta zaudē mobilizācijas spējas, tad tautas pastāvēšana ir apdraudēta. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautā bez mobilizācijas spējām notiek morāli tikumiskā pagrimšana, degradācija, deģenerācija, sairšana, izšķīstot citu valstu nācijās. Nav jāatgādina, kas šajā ziņā notiek ar latviešu tautu, kura masveidā pamet Latviju un 13.Saeimā ievēlēja parlamenta darbam neadekvātu indivīdu jūru.  

Tauta bez mobilizācijas spējām var nonākt permanentā etnokulturālā stagnācijā, kā arī izolācijā no cilvēces pārējām kultūrām. Tāpat ir sastopama ideoloģiskā dezorientācija. Tautā bez mobilizācijas spējām draudīgi izvēršas antropoloģiskais kritums, metafiziskais kritums, sabiedriskās apziņas kritums. Tāda tauta nav aizsargāta ne pret kaimiņu tautu etniskās dominēšanas (asimilācijas, akulturācijas) alkām, ne pret kāda ārējā spēka vai iekšējā spēka etnocīda politiku.

Piemēram, Rietumu civilizācijā no XX gs. 70.gadiem valdošā politiskā elite faktiski bez lielām pūlēm viegli realizē slēptu etnocīda politiku pret eiropeīdu tautām. Pēc II Pasaules kara Rietumu daudzām tautām nav mobilizācijas spējas. Pilnā mērā tas attiecas uz Austrumeiropas „sarkanajām” tautām. Valdošās politiskās elites zombējoši uzspiestā neoliberālisma, postmodernisma un tā saucamās globalizācijas kolosālie panākumi patiesībā ir etnocīda politikas panākumi. Valdošā politiskā elite ir pilnīgi atrauta no tautas un sev uzcēlusi elitāru geto. Komunikācijā ar ārējo vidi (tautu) valda dubultie standarti, politkorektuma melīgums, ekonomiskās viltības, sociālā darvinisma antihumānās tēzes. Valdošās politiskās elites atsevišķi barveži pat nekaunas t.s. vienkāršo tautu apsaukāt par nožēlojamiem radījumiem („deplorables” – Klintone). Rietumos ir izveidojusies absurda situācija. Kultūru iznīcina nevis t.s. masu cilvēki un priekš viņiem saslaucītā masu kultūras industrija, bet kultūru iznīcina valdošā politiskā elite. Tā nekaunīgi sludina nāvējošu destrukciju: etniskā piederība ir arhaisms, nacionāli suverēnā valsts ir arhaisms, tikai divas cilvēku dzimtes ir arhaisms, patiesība ir arhaisms, konstantas morālās vērtības ir arhaisms.

Tautas mobilizācija vienmēr ir vadīts process. Tautas mobilizācija tiek speciāli organizēta, iedvesmota un koordinēta. To dara pasionāri – maksimāli enerģiski - spēki. Tādi spēki parasti ir atsevišķas harismātiskas personības. Viņu cilvēcisko potenciālu nosaka harisma – tautas līdera, tautas vadoņa autoritāte, kas saistīta ar izcilām un fascinējošām personiskajām īpašībām: gudrību, pievilcīgu ārieni, spilgtām runas dāvanām, suģestiju. Taču mūsdienās tautas mobilizāciju visbiežāk organizē nevis harismātisks līderis, bet gan speciālie dienesti. Saprotams, speciālie dienesti var izmantot harismātiskas personības. Taču tautas mobilizācijas menedžments vienmēr paliek speciālo dienestu rokās.

Tautas mobilizācijas būtisks elements ir uzticības kultivēšana. Tā var būt uzticība tautas politiskajiem, sociālajiem, morāli tikumiskajiem ideāliem. Tā var būt uzticība cilvēciskumam un garīgumam kā augstākajām vērtībām. Tā var būt uzticība konkrētiem politiskajiem spēkiem un  konkrētiem politiskajiem līderiem. Tā var būt uzticība politiskajiem konceptiem, politiskajām programmām, ideoloģiskajām sistēmām, sociāli politiskajām mācībām.

Tautas mobilizācijas dialektiskais kompanjons ir tautas apātija. Jēdziens „apātija” ir svešvārds (gr. apatheia – nejūtīgums). Apātija latviski ir vienaldzība, intereses trūkums, gribas trūkums. Izsakoties par apātiju, leksiski visprecīzāk būtu fiksēt vienaldzību un intereses trūkumu.

Piemēram, tautas apātijas ļoti populāra izpausme ir masveida vienaldzīgā attieksme pret politiku un dusmīgā atsacīšanās interesēties par valdības darbu. Tā ir liela nelaime. Tautas apātija ir valsts politiskās sistēmas spridzeklis ar uzstādītu laika degli. Tā tas ir arī tad, ja politiskajai sistēmai tautas apātija ir izdevīga un tādējādi apātijai ir pozitīva misija.

Apātija atšķirībā no mobilizācijas mēdz būt iedzimta noslieksme. Daudzi cilvēki jau pēc dabas ir pret kaut ko apātiski. Tajā skaitā ir apātiski pret sociālajiem un politiskajiem procesiem, pret kolektīvām darbībām un masu vajadzībām. Pazīstu profesorus, kuri ērcīgi atrunājas „Man politika neinteresē!”.  

Tautas apātijas izskaidrojums nevar iztikt bez jautājuma, cik ilgi spēj turpināties tautas mobilizācija. Tātad ir jāzina, kāda ir tautas mobilizācijas noturība, cik ilga tā mēdz būt, kādi faktori ietekmē tautas mobilizācijas noturību, kas ir nepieciešams tautas mobilizācijas noturības saglabāšanai relatīvi ilgu laiku.

Daudzkārt ir pierādījies, ka tautas mobilizācijas atslābšanu un izzušanu veicina tautas vērtību devalvācija, kompromitēšana, noklusēšana. Tautas vērtības reizē ir tautas ideāli, bet tautas ideāli ir vitāls stimuls tautas mobilizācijai, aizstāvot dotos ideālus un rūpējoties par to saglabātību nākotnē. Apātija progresē, ja zūd interese par jebkuras tautas klasiskajiem ideāliem – nacionālo neatkarību, valstisko suverenitāti, sociālo vienlīdzību, taisnīgumu un tiesiskumu kā morāles kategoriskajiem imperatīviem.

Tautas apātija nemēdz turpināties mūžīgi. Tautas apātija var izvērsties revolucionārā izvirdumā. Ne velti tautas apātijas koncentrācijas augstu pakāpi uzskata par revolūcijas vēstnesi.

Tautas apātija bieži ir savdabīga pretošanās forma – opozīcijas stratēģija. Tādā gadījumā tā ir apātijas apzināti demonstratīva izrādīšana.

Piemēram, demonstratīvi apātiski izturoties pret valdības politiskajiem lēmumiem īpaši tajās reizēs, kad valdībai ir nepieciešams sociuma atbalsts. Manu paziņu profesoru ērcīgums arī ir demonstratīva izrādīšanās. Faktiski viņi nav vienaldzīgi pret politiku. Faktiski viņu ērcīgumu stimulē acīmredzamās politiskās bezjēdzības. Tās ir tik grandiozas, ka nolaižas rokas un ērtāk ir atkratīties ar burkšķi „Man politika neinteresē!”.

Šodienas vecā paaudze ar tautas apātiju ir tikusies vairākkārt. Vidējā un jaunā paaudze ar tautas apātiju tiekas pirmo reizi. Atšķirībā no pārējām paaudzēm šodienas jaunā paaudze nekad nav tikusies ar tautas mobilizāciju. Vecā un vidējā paaudze ir tikusies ar tautas mobilizāciju.

PSRS sabrukuma psiholoģiskais faktors bija tautas politiskā apātija. Tā tika palielināta un sakopota (svešvārdā – kumulēta) no divām pusēm. No vienas puses tautas politisko vienaldzību sekmēja totāla neticība sociālisma/komunisma celtniecības projektam. Ļoti labi atceros Hruščova solījumu uzcelt komunismu līdz 70.gadiem...

No otras puses tautas politisko vienaldzību sekmēja aizliegums kritiski izteikties par sociālismu, komunistisko partiju, padomju varu, tās politiku un ideoloģiju. Drīkstēja kritizēt visu, izņemot galveno – valsts iekārtu un tās idejiskos pamatus. Padomju Savienībā valsts vara pati stimulēja iedzīvotāju politisko apātiju, dažādā veidā novēršot cilvēku uzmanību no politiskās tematikas.

No padomju varas saglabāšanas viedokļa teorētiski apātijai bija pozitīva misija. Taču praktiski viss bija pilnīgi savādāk. Totālā neticība sociālisma/komunisma celtniecības projektam un aizliegums kritiski izteikties par valsts iekārtu un tās idejiskajiem pamatiem masveidā izvērtās dziļā latentā naidā pret kompartiju, VDK, armiju, birokrātisko valsts aparātu. Un, lūk, šī latentā naida enerģiju viltīgi izmantoja PSRS sagraušanas arhitekti, ļoti sekmīgi mobilizējot padomju tautu savās merkantilistiskajās interesēs.

PSRS „nomalēs” (nacionālajās republikās) bija vēl viens ļoti būtisks latentā naida enerģijas avots – nacionālās neatkarības problēma. LPSR šis latentā naida enerģijas avots bija galvenais tautas politiskās mobilizācijas („trešās atmodas”) faktors.

„Trešās atmodas” periodā tautas politiskajai mobilizācijai bija sociāli visaptverošs vēriens. Vienaldzīgo nebija. Pirmajā laikā uzticība atjaunotajam valstiskumam bija maksimāla. Tautai atkal bija savs karogs, sava himna, valsts ģērbonis. Latvijas Republikas valstiskā atribūtika tika atjaunota pilnā apjomā. Tas priecēja sirdis.

Rūgtā izpratne par „perestroikas”, PSRS sagraušanas, LR atjaunošanas patieso antisociālo mērķi nāca pakāpeniski. Nāca pēc tam, kad atklājās patiesība par LKP/VDK organizēto „trešo atmodu”ar tās dzinējmotoru LTF priekšgalā. Rūgtā izpratne nāca pēc negaidītās tikšanās ar nelietīgo „prihvatizāciju”, pēc atskarsmes, ka varu ir saglabājuši bijušie LKP/VDK nomenklatūras kadri, pēc atzīšanās, ka slaveno „Baltijas ceļu” ieteica organizēt amerikāņu specs Džīns Šarps, bet Godmani Austrijā speciāli skoloja būvēt kriminālo kapitālismu Latvijā. Rūgtās izpratnes piemēru netrūkst.

Rūgtā izpratne veicināja sāpīgu vilšanos – tautas mobilizācijai („trešajai atmodai”) patiesībā bija negatīva misija. Sāpīgo vilšanos kāpināja valdošās kliķes noorganizētā atsacīšanās no nacionālās suverenitātes, Latvijas aramzemes un mežu iztirgošana ārzemniekiem, finansu sfēras atdošana svešzemju bankām, lata nomaiņa ar eiro, sveša karaspēka ielaišana Latvijā.

Par tautas politiskās vienaldzības dinamiku nav jābrīnas. Tautas politiskajai vienaldzībai iemeslu netrūkst. Jau uzskaitītajiem iemesliem nākas pievienot katastrofālo demogrāfisko statistiku, noziegumu brīvību, valsts budžeta un ES piešķirto finansu līdzekļu ārprātīgo izzagšanu.

Tautas politisko apātiju padziļina tautas politiskās mobilizācijas potenciāla neesamība. Latvijā ne pirms apvāršņa, ne aiz apvāršņa nav manāms latviešu tautu mobilizējošs spēks, lai likvidētu nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, bet galvenais – atjaunotu nacionālo suverenitāti.

Līdz 2018.gada 6.oktobrim pret tautas politisko apātiju drīkstēja izturēties cerīgi. Tautas politiskajai apātijai bija pozitīvas misijas perspektīvas. Tā bija apātija, kas varēja būt vingrs balsts tautas mobilizācijas procesā, ja tas sāktos ar nolūku radikāli pārkārtot dzīvi Latvijā.

  13.Saeimas vēlēšanas pavēl pret tautas politisko apātiju izturēties labākajā gadījumā piesardzīgi. Tautas politiskā apātija ir uzsākusi realizēt negatīvu misiju. Tiekamies ar pašiznīcināšanās tendenci atbilstoši secinājumam „Ja jau ir tik slikti un tam nav redzams gals, tad lai turpmāk ir vēl sliktāk, jo mums viss ir „pie vienas vietas””.

Tagad pie mums tāpat kā PSRS gados tautas politiskā apātija ir nobriedusi dziļā naidā pret cilvēciski nevērtīgo dzīvi. Naida galvenie objekti ir oligarhi un to pakalpiņi „vecās partijas”. Lai izgāstu naidu pret „vecajām partijām”, elektorāts 2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimas vēlēšanās ar neslēptu sarkastisko patosu nobalsoja par „jaunajām partijām”, ļoti labi apzinoties to kontingenta fundamentālo nepiemērotību parlamentāram darbam un valdībai. Elektorāts tādējādi nebaidījās no pašiznīcināšanās ideoloģijas – destrukciju pašam pret sevi. Apātija transformējās autoagresijā. Acīmredzot tauta ir novesta līdz tādam morāli psiholoģiskajam līmenim, ka ar naida, sašutuma, nicinājuma uzjundīto dzēlīgo izsmieklu nobalsoja par pederastiem, dauniem/klauniem, negodīgiem juristiem, nelietīgiem bijušajiem korupcijas organizatoriem, cilvēkiem no ielas bez elementārām zināšanām un elementāras pieredzes valsts darbā. Primārā doma bija padzīt „vecās partijas”, un uzkundzējās pilnīga vienaldzība par „veco partiju” pēcnācēju cilvēcisko un profesionālo kvalitāti.

2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno politiķu”. Savukārt 2018.gada 26.novembrī provinces bioloģijas skolotājs, Rīgas pils saimnieks, principā recidīvists, kurš jau zaudējis vairāk kā 10 tiesas procesus, slēpjot no sabiedrības informāciju par naudas nepelnītu sadalīšanu (zagšanu) Valsts prezidenta kantorī, uzdeva sastādīt LR valdību antropomorfam indivīdam, kurš nekad nav sēdējis nevienā valstiski atbildīgā krēslā, tik tikko ir iestājies dauna/klauna „kabatas partijā”. Viņš „kabatas partijā” ne reizi nav samaksājis biedra naudu un, saprotams, nav izbaudījis politiskās karjeras kāpumu no zīmuļu asinātāja līdz partijas sekretāram vai kādam citam amatam partijā, bet toties sabiedrībā viņam ir negodīga jurista slava.

Neapšaubāmi, 6.oktobrī LR pārvaldīšanā masveidīgi ienāca cilvēki no ielas - bez pieredzes, bez zināšanām, bez reputācijas un autoritātes tautā. Visi no viņiem ir „brīvvalsts” kriminālā kapitālisma morālās atmosfēras, nemitīgās bezjēdzīgās un kroplās reformās izmocītās nepilnvērtīgās izglītības produkti ar pirktiem diplomiem. Nav ticams, ka viņiem ir kaut kādas zināšanas politoloģijā, sabiedrības mācībā. Nav ticams, ka viņi var pareizi pateikt, kas ir valsts, kā funkcionē valsts, kas ir valsts iekārta, ko dara parlaments, ko dara valdība, no kādiem elementiem sastāv valsts politika utt.

Nekādi nav ticams, ka viņiem ir priekšstats par likumdošanu un līdz šim parlamentā pietaisītajiem likumiem. Nav ticams, ka viņiem ir zināšanas ekonomikā, etnopolitikā, nacionālajos jautājumos, starptautiskajās lietās, diplomātijā. Nav ticams, ka viņi zina vēsturi – pasaules un Latvijas vēsturi. Esmu pilnīgi pārliecināts par viņu terminoloģisko nekompetenci, valodas neprecizitāti un pat diskursīvo neloģiskumu. No viņiem noteikti neviens neprot pareizi lietot divus vārdus – nācija un kultūra. Viņi nezina, kāda atšķirība ir starp jēdzieniem „tauta” un „nācija”. Jaunais valdības sastādītājs, politiskais parvēnijs no ielas, jau publiski apliecināja, ka nav lasījis Satversmi un nezina, kā LR veido valdību.

Labi ir zināms „jauno politiķu” partejisko programmu debilisms un idiotiskais utopisms, solot tautai zelta kalnus un pat komunismā neiespējamus sociālos labumus. Un tāpēc, lūk, ir jautājums „Kas notiek pēc tam, kad kādu kultūras (politika un valsts pārvaldīšana ir kultūras komponenti) segmentu pārņem pilnīgi nepiemēroti, nesagatavoti, cilvēciski neadekvāti tipi?”.

Atbilde nav ilgi jāmeklē! Tā ir vēsturiski zināma jau sen! Tādā gadījumā var notikt tikai viena rīcība: nekompetences jeb precīzāk  - tumsonības, institucionalizēšana. Tas nozīmē, ka mūsu dārgie jaunās paaudzes „politiķi” pārvērtīs par vispārobligātu normu, pieeju, kārtību savu attiecīgo neizpratni un nezināšanu. Protams, viņi spēj rīkoties vienīgi atbilstoši savai klaji apšaubāmajai izglītotībai, inteliģencei, morālajai stājai. Ja prevalē mežonība, kroplība, neattīstība, bezgarīgums, amorālisms, intelektuālā nabadzība, tad tas viss turpmāk nevar neatspoguļoties LR sociāli politiskajās norisēs. „Jaunie politiķi” var institucionalizēt vienīgi šausmīgo bezvērtību un nekaunīgo tukšumu, kas ir viņu galviņās, sirdīs un dvēselēs.

13.Saeimas vēlēšanu rezultāts nekādā gadījumā nevar pozitīvi atspoguļoties latviešu tautas rītdienā. Tautas politiskās apātijas pārvēršanās pašiznicināšanās ideoloģijā nenovedīs ne pie kā laba. Tas ir pats par sevi saprotams. Tādos apstākļos tautas mobilizācija tik drīz nav iespējama.

Novērtē šo rakstu:

39
7

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas glorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...

12

Mārtiņš Bondars = politiskā prostitūta?

FotoStarp citu, to pirmais pateica Artuss Kaimiņš. Un pēc šī raksta izlasīšanas dīvainā kārtā šādam apgalvojumam varētu piekrist pat premjers Krišjānis Kariņš. Un Raimonds Pauls jau noteikti. Jo ļoti iespējams, ka zināmā mērā par Maestro un tūkstošiem citu Krājbankas noguldītāju apmuļķošanu saņemtā asinsnauda palīdz nodrošināt Bondaru pārim ierasto spožo un padārgo dzīves stilu. Citi iespējamie scenāriji, kā Latvijas liberālās politikas “spīdeklis” Mārtiņš Bondars un viņa daiļā kundze Ieva gūst ienākumus, ir pāris krimināllietu ierosināšanas vērti.
Lasīt visu...

18

Grāmatas nav nekāds alkohols, lai tām samazinātu nodokli

FotoFinanšu ministrija kompetences ietvaros ir izskatījusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas 2019.gada 12.jūnija vēstuli, kurā atkārtoti tiek lūgts atbalstīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk - PVN) likmes noteikšanu jebkura formāta grāmatām ne lielāku par 5 procentiem, un sniedz šādu informāciju.
Lasīt visu...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

Fotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes...

Foto

Aicinājums iedzīvotājiem, kuri dzīvo auto-moto trašu un šautuvju tuvumā

Iesākšu šoreiz savu rakstu ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas, profesores Inetas Ziemeles uzrunā teikto Latvijas tiesnešu konferencē 2018.gada...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 1. Pašapmāna ideoloģija par cilvēku

Rietumu civilizācijā eksistē pašapmāna ideoloģija par cilvēku. Tai ir milzīgs spēks. Tā pastāv daudzus gadsimtus un acīmredzot pastāvēs arī...

Foto

Pūce un meža kapitālvērtība

Koku ciršanas noteikumu grozījumi, kas ļautu cirst tievākus kokus, nereti tiek attaisnoti ar to, ka tie ļautu palielināt mežu kapitālvērtību. Šoreiz gribu...

Foto

Korupcijai nav vietas ne Latvijā, ne Rīgā, ne manā darbā un dzīvē

Iepriekšējās diennaktis man pagāja satraukumiem pilnas, arī plašsaziņas līdzekļos parādījusies informācija - jāsaka, ka...

Foto

Jauniešiem, kuri gatavojas dienestam bruņotajos spēkos

Pienāks laiks, kad tieši jums būs jākļūst par pagastu, rajonu un pilsētu vadītājiem. Starp jums būs arī kāds, kuram būs...

Foto

Skaistas runas par solidaritāti no rīta, sirsnīgs rokasspiediens lielzaglim Šķēlem vakarā

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie...

Foto

Sākušies Levita laiki Rīgas pilī

Stājoties prezidenta amatā, Egils Levits ir devis svinīgo solījumu un saņēmis Rīgas pils atslēgas no bijušā prezidenta Raimonda Vējoņa. Levits ir...

Foto

Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai: runa pie Brīvības pieminekļa

Mīļie Latvijas cilvēki! Divi vārdi, divi lietvārdi – Tēvzemei un Brīvībai. Tās...

Foto

Mazliet par “influenceriem” un “viedokļu līderiem”. Un sirdsinteliģences piemēru

Reizēm par to aizdomājos, jo dažreiz esmu dzirdējis, ka mani nodēvē par “viedokļu līderi” - kas ir...

Foto

Kad mums būs “Latvia first”?

Latvijas ārpolitika nespēj atbrīvoties no valdošo politiķu mānijas izkalpoties citu valstu vajadzībām vai kaprīzēm – mūsu pašu nacionālās intereses atstumjot malā...

Foto

Nepieļausim, lai ar „Daugavpils satiksmi” atkārtojas „Rīgas satiksmes” scenārijs

Vēlos vērst uzmanību uz notikumiem, kas šobrīd norisinās Daugavpilī saistībā ar šī gada 19. jūlijā Daugavpils mēra...

Foto

Rūgtā paaudžu teorija

Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais,...

Foto

Mums melots desmit gadus no vietas, laiks sākt prasīt atbildību

Desmit gadus no vietas visai Latvijas sabiedrībai ticis melots par patiesā labuma guvējiem Ventspilī. Tagad, kad...

Foto

Prātojums par viršiem

Sazvērestības teoriju virpinātājiem gards kumosiņš. Jaunākā intriga īsajā versijā būtu šāda: "Attīstībai/Par!" kombinatori palaida tautās likumprojektu par 40 miljonu izmaksāšanu draudzīgām biedrībām, lai...

Foto

Publiski izteikts viedoklis ir melns traips manai reputācijai, kas mani turpmāk pavadīs visur un vienmēr

Šodien esmu vērsies Valsts policijā pret Unu Rozenbaumu par neslavas celšanu....

Foto

“Saskaņa” grib kļūt par zemūdeni

Runājot par partiju “Saskaņa”, pirmais salīdzinājums, kas nāk prātā, ir – tā uzvedas kā kārtīga māksliniece un ir paņēmusi garu pauzi....

Foto

Levits inaugurācijas pasākumu iecerējis kā vecpuišu un vecmeitu ballīti

Pagājušajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz sarīkojumu par godu Egila Levita inaugurācijai. Liels bija man izbrīns, ka tas...

Foto

Prokurors pieprasa tiesvedību bez advokāta

Šī gada 25.jūnijā Lemberga tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš nosūtīja Rīgas apgabaltiesai negaidītu paziņojumu, ka veselības...

Foto

Cilvēciskuma amputēšana un postcilvēka instinkta aktivizēšana “Lampas” tumsā

Par “Lampu” nav jēgas gari un plaši rakstīt. “Lampas” misija pilnā mērā ir adekvāta vispārējam pagrimumam gan visā...

Foto

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas...

Foto

Gurķi

Šis raksts ir domāts tiem, kas saprot lasīto un izdara pareizus secinājumus. Tie, kam viss ir skaidrs, zināms, un arī tiem, kas ir patiesība pēdējā instancē,...

Foto

Juku laiki Rīgas domē

Jāņi nosvinēti, un ir pietiekami daudz laika atkal pievērsties politiskajiem šoviem. Saeimas deputāti izbauda godīgi nopelnītās brīvdienas un arvien retāk parādās televīzijā...

Foto

Uzspēlēsim konkursu

Maija beigās Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Nacionālās mākslas atbalsta fondu  izsludināja pilna apjoma lugu ideju “makšķerēšanas” konkursu, vēloties teātra repertuārā iekļaut jaunākos Latvijas autoru...