Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nākotnes cilvēka koncepts latviešu kultūrā ir pazīstams. Par „Nākotnes cilvēka” izaugsmi un tāda nosaukuma romāna sacerēšanu kādreiz filosofēja Rainis. Romāns netika uzrakstīts. Arhīvā ir saglabājušās vienīgi refleksijas par nākotnes cilvēku. Raiņa ieskatā XIX gadsimta beigās sāka veidoties cilvēka jauns tips, kas nākotnē būs tautas dzīves noteicējs. Raiņa portretētais nākotnes cilvēks būs jaunas morāles un jaunas mākslas ieviesējs. Nākotnes cilvēka galvenās vērtības būs „Svētais, Ideālais, Lielais, Patiesais”. Aizraušanos ar nākotnes cilvēku dzejnieks pamatoja šādi: „Nākotnes cilvēks nav utopija, bet ievadījums utopijai, nākotnes valstij: rādīt, uz kurieni iet tagadējā attīstība, kā nākotnes cilvēks top, rodas”.

Arī mūsdienās var runāt par nākotnes cilvēka veidošanos. Un tas ir normāli. Nenormāli būtu, ja mūsu radikālajā demogrāfiskās pārejas laikmetā ar tā prātam neaptveramajām sekām pēc gadiem piecdesmit un varbūt pat vēl agrāk cilvēka veidolā nekas nemainītos. Tas nav iespējams. Katrā laikmetā ir specifisks dominējošais cilvēciskais tips ar savu valodu, morāli, uzskatiem, vērtību sistēmu, darbības, uzvedības un komunikācijas manierēm. Rainis par nākotnes cilvēku filosofēja tādā pārejas laikmetā, kad idealizēja cilvēku, cilvēkā saskatot vienīgi augstu garīgumu, augstu morālo un sociālo atbildību. Raiņa laikmetā „baltā” rase vēl nebija zaudējusi eksistenciālās ilūzijas un ticēja dzīves augšupejai. „Baltie” cilvēki ticēja savai nākotnei un enerģiski kala visutopiskākos perspektīvos plānus.

Turpretī tagad ir pilnīgi savādāk. Tagad arī veidojās jauns dominējošais cilvēciskais tips – XXI gadsimta nākotnes cilvēks. Taču tagad ir cita eksistenciālā atmosfēra un pilnīgi cits nākotnes redzējums. Utopiski skaisti perspektīvie plāni tagad nav modē, bet radikālās demogrāfiskās pārejas laikmeta dzemdēto nākotnes cilvēku dēvē par postcilvēku. Tas ir starptautiski akceptēts jēdziens.

Postcilvēku ģenēzes antropoloģiskā bāze ir jaunākās paaudzes. Tā tas ir arī Latvijā. Un atkal jāsaka, ka tas ir normāli un citādāk nemaz nevarēja būt. Mūsu jaunākās paaudzes ir uzaugušas un dzīves gudrības apguvušas audzināšanas, izglītības un ideoloģijas apstākļos, kad centrā ir postmodernisms un neoliberālisms. Bet pats galvenais – tagadnes iespēju baudīšanas kults bez jebkādiem centieniem mācīties no pagātnes un domāt par rītdienu. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka pie mums ļoti intensīvi veidojas XXI gadsimta nākotnes cilvēks kā jauns dominējošais cilvēciskais tips. Pie tam ļoti labi ir redzams, ka latviešu audzināšana, izglītība un ideoloģija ir lieliska vaisla postcilvēku vaislošanai.

Jau tagad šī mūsu tautas jaunā dominējošā cilvēciskā tipa būtisks atribūts ir valoda. Valodas jomā jau ir milzīga plaisa starp cilvēku valodu un potenciālo postcilvēku valodu. Potenciālo postcilvēku valoda jau gandrīz vairs nav latviešu literārā valoda ar tās vārdu krājumu, pieturzīmju lietošanu, gramatiskajām un stilistiskajām formām. Tā ir jauna tipa valoda, kas, saprotams, atbilst jaunā dominējošā cilvēciskā tipa izglītībai, prāta spējām un ķermeņa augšdaļā izvietotajam „verbālajam aparātam”. Tā ir pēcpadomju jaunāko paaudžu valoda. Pēcpadomju vidējā paaudze mācību iestādēs skolo latviešu bērnus. Starp mūsu paaudzēm valodas ziņā ir konstatējama noteikta kontinuitāte – nepārtrauktība un pēctecība. Tiekamies ar stabilu valodas bāzi postcilvēku ģenēzei.

Potenciālie postcilvēki, izveidojuši pietiekami stabilu valodas bāzi, pašlaik vēlas uzbūvēt savai mentalitātei piemērotu postkultūras vidi. Tas ir loģiski. Vispirms ir vajadzīga valoda. Tikai pēc tam, kad ir uzkopta valoda, var domāt par pārējo postkultūras segmentu pieskaņošanu. Šajā ziņā potenciālie postcilvēki rīkojās tāpat kā cilvēki. Arī cilvēkiem vispirms ir vajadzīga valoda, un tikai pēc tam viņi var rūpēties par pārējiem eksistences komponentiem. Bez valodas nekas nevar notikt.

Pašlaik potenciālo postcilvēku postkultūras vides būvēšanā ir pienākusi kārta historiogrāfijai. Šā gada aizvadītajos mēnešos Rīgas medijos ir publicēti samērā daudzi teksti, liecinot par potenciālo postcilvēku historiogrāfijas vadīklas jeb, pierastāk sakot, vadības līdzekļa izstrādāšanu. Historiogrāfisko vadīklu formē pīrsingoti un tetovēti jaunieši ar modīgi ornamentētām frizūrām un bārdām. Viņi no cilvēkiem ir pārņēmuši vārdu „zinātnieks” un sevi piesaka kā zinātniekus. Arī tas ir loģiski. Laika gaitā var mainīties zinātnieka vizuālais stereotips. Tagad nākas pierast, ka Latvijā turpmāk būs pīrsingoti un tetovēti zinātnieki ar frizūrām un bārdām, kādas līdz šim, piemēram, Holivudas kinofilmās bija kretīnu un idiotu atveidotajiem tēliem.

Noteikti tūlīt ir jāpasvītro principiāli galvenais. Tā nav „uzvarētāju” historiogrāfija. Pirmajā brīdī gribas domāt, ka pēcpadomju jaunās paaudzes formē „uzvarētāju” historiogrāfiju, sniedzot rekomendācijas (vadīklas) vēstures zinātnei un piesakot savus vēsturiskos pētījumus. Bet tā tas nav. „Uzvarētāju” historiogrāfija pie mums uzdīga jau „perestroikas” laikā, izpildot tās arhitektu pasūtījumu nomelnot padomju valsts pagātni. Jau 80.gadu nogalē pie mums „uzvarētāju” historiogrāfiju fabricēja vecākās paaudzes akadēmisko aprindu servilie vēsturnieki un servilie vēstures publicisti – šteimaņi, vulfsoni, strodi, strengas u.c. Šodienas potenciālo postcilvēku historiogrāfisko kņadu nevar uzskatīt par „uzvarētāju” centieniem pārrakstīt mūsu vēsturi. Atkārtoju: lielā mērā mūsu vēsturi jau ir pārrakstījuši vecākās paaudzes profesionāļi un jaunākajām paaudzēm ar to ir jāsamierinās. Šodienas potenciālo postcilvēku historiogrāfiskā kņada noteikti ir kaut kas pilnīgi  cits. Faktiski tiekamies ar pilnīgi jaunu parādību.

Nesen publicētie teksti ir idejiski vienveidīgi. Visi autori vēlas pamatot vienu un to pašu viedokli. Viņi vēlas pamatot, ka nacisma/fašisma atdzimšana ir normāla izpausme un vēršanās pret nacisma/fašisma atdzimšanu ir kropla manipulācija un tendencioza politika. Viņi skaidro, ka pret nacisma/fašisma atdzimšanu un nacisma/fašisma propagandu valsts līmenī šodien protestē vienīgi Rietumu margināli komunisti un visiem labi zināmā agresora sponsorētie žurnālisti, politiķi, zinātnieki.

Nesen publicēto tekstu autoru ieskatā tas ir dabiski, ka sabiedrības kāda daļa vairs nevēlas atzīt nacisma/fašisma nosodījumu Nirnbergas tribunālā. Nacisma/fašisma starptautiskais nosodījums esot izdevīgs tikai vienai valstij, kura cīņu pret nacisma/fašisma atdzimšanu savtīgi izmanto savā ārpolitikā. Aplami esot teikt, ka šodien par nacismu/fašismu jūsmo vienīgi neonacisti, rusofobi, banderovieši un antisemīti. Šodien nacismam/fašismam ir plašāks piekritēju loks. Savukārt dažāda veida antifašistiskās organizācijas (piem., „Pasaule bez nacisma”) galvenokārt nodarbojās ar populismu un demagoģiski tēlo cīņu pret nacismu/fašismu. Turklāt dažās zemēs (arī Latvijā) antifašisti savu darbību sasaista ar „krievvalodīgo” aizstāvēšanu, kas nekādā ziņā nav pieņemams.

Lasot minētos vienveidīgos tekstus par nacisma/fašisma draudzīgo seju, protams, pirmais iespaids ir par dehumanizētas realitātes argumentāciju. Tekstu autori vēlas argumentēt, ka nacisms/fašisms nav nekas bīstams un nav pretrunā ar humanizāciju. Tātad nav pretrunā ar procesu, kurā cilvēku dzīve tiek padarīta piemērotāka, patīkamāka, pieejamāka un humānāka. Tekstu autori mūs mudina nebaidīties no nacisma/fašisma atdzimšanas. Viņi mūs pamāca neklausīties antifašistu demagoģiju par nacisma/fašisma restaurācijas draudiem. Viņi norāda, ka par nacisma/fašisma restaurācijas draudiem izsakās vienīgi mūsu tautas klasiskais ienaidnieks Austrumu pusē. Turpretī mūsu tagadējie ģeokrātiskie saimnieki nemaz nesaskata nacisma/fašisma atdzimšanu ne pie mums Latvijā, ne citur Eiropā. Nacisma/fašisma atdzimšanas kaislības speciāli uzkurina tikai viena mūžseni agresīva valsts.

Pirmais iespaids ir pamatots. Taču tas nav principiāli galvenais. Tekstu dziļākā jēga ir cita. Tekstu autoriem faktiski nacisma/fašisma būtība nemaz neinteresē. Viņiem neinteresē nacisma/fašisma historiogrāfija. Viņu darbošanos nevada alkas iegūt jaunas zināšanas par vēsturi un, teiksim, arhīvu studijās papildināt un precizēt jau esošo informāciju par XX gadsimta vēsturi. Viņu tekstos vēsture figurē tikai tik lielā mērā, cik lielā mērā tas ir vajadzīgs tagadnei. Galvenais nav pagātne, bet gan tagadne. Tekstos principiāli galvenais ir tagadnes pamatošana. Un, lūk, tādējādi tiekamies ar pilnīgi jaunu parādību – potenciālie postcilvēki pamato tagadnes vērtību un savu vērtīgo lomu zem Saules.

Patiesībā tas nozīmē, ka tiek pamatots intelektuālais, morālais, sociālais, ekonomiskais, politiskais haoss un destrukcija. Tekstu autori vēlas pamatot degradācijas, debilitātes, vērtību nihilisma, uzskatu plurālisma, noziegumu brīvības, ģeokrātiskās varas normālo raksturu. Teksti adresēti sabiedrībai ar domu mudināt ļaudis atzīt pastāvošo dzīves nevērtīgo kārtību un bezjēdzību. Visiem cilvēkiem pie mums tagad ir jāzina, ka no potenciālajiem postcilvēkiem nevajag vairīties, jo potenciālie postcilvēki ir noteikta vēsturiskā antropoloģiskā vērtība un potenciālo postcilvēku aprūpētā sabiedrības tagadne ir normāla dzīves realitāte. Šajā realitātē ietilpst arī nacisms/fašisms, un tas nav nekas slikts. Slikts tas ir tikai tiem, kuri vēlas atkal mums uzkundzēties un kuriem nepatīk mūsu garīgais līmenis. Tāpēc mums ir jāaizstāv savs garīgais līmenis un savās mājās pēc iespējas ātrāk jāiznīdē antifašisms. Mums ir jākontrolē sava masu informācijas telpa, lai antifašismu neievazātu no ārzemēm.

Plašākā kontekstā minētie teksti attiecas uz kapitālisma mutāciju. Aizvadītajos dažos gadu desmitos kapitālistiskā realitāte ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Kapitālisms nemitīgi pārstrādā savus sistēmiskos kodus. Tas notiek ļoti enerģiski un izmantojot vēl nesen pilnīgi nepieņemamus līdzekļus. Piemēram, nacismu/fašismu. Pašlaik nav īsti saprotams, vai vispār dzīvojam kapitālistiskajā iekārtā. Kapitālisms ir sapratis, ka var pārvaldīt cilvēku smadzenes un dzīves praktiskās norises ar medijiem, patērēšanas mākslīgo stimulēšanu, neoliberālisma un postmodernisma konceptiem, vadāmā haosa tehnoloģijām. Mūsdienu kapitālisms nebaidās izmantot perversijas un homoseksuālisma propagandu. Kapitālisma mutācijas elements ir arī nacisms/fašisms.

Pats par sevi ir saprotams, ka jebkura mutācija nevar notikt bez tās subjekta – būtnes, kura veic attiecīgo darbību un kurai piemīt attiecīgās īpašības. Pats par sevi ir saprotams arī tas, ka kapitālisma mutācijas subjekts ir radikālās demogrāfiskās pārejas dzemdētais potenciālais postcilvēks - XXI gadsimta nākotnes cilvēks kā jauns dominējošais cilvēciskais tips. Tāds tips ir raženi savaislots arī pie mums. Mums ir tipoloģiski vienveidīgi štancēti jaunieši, kurus pilnā mērā drīkstam uzskatīt par tautas tagadnes galvenajiem varoņiem. Pie mums viņu ieņemtās dzīves pozīcijas neviens neapdraud. Viņi nenoliedzami būs latviešu tautas nākotne.

Noslēgumā jāsaka, ka minētajos tekstos nav sastopama nacisma/fašisma teorija. Tas ir viegli izskaidrojams. Nacisma/fašisma teorija ir intelektuāli smalks fenomens. Tā veidošanā piedalījās itāļu, vācu izcilākie intelektuālie spēki. Mūsu potenciālo postcilvēku intelektuālā bagāža, domājams, nav piemērota nacisma/fašisma teorētiskajai izsmalcinātībai. Mūsu potenciālo postcilvēku prāta spējas ir piemērotas tikai kaimiņu valsts un antifašistu prastai noriešanai, šajā jomā sasniedzot katastrofāli drausmīgu pakāpi – nacisma/fašisma atdzimšanas slavināšanu.

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

FotoMūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību, tādējādi uzsverot, ka tomēr notiek labas lietas, un ka mūsu valstī ir izcili mediķi.
Lasīt visu...

12

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

FotoGadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).
Lasīt visu...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

Mani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani...

Foto

Transformeri jeb Putas vai krējums?

Kā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē...

Foto

Kremļa ierocis

Lai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku....

Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....