Iesaki rakstu: 
Demokrātijas pamatā ir tautas suverenitāte — ideja, ka vara pieder nevis dažiem izredzētajiem, bet visai sabiedrībai. Šī vara nav statiska, tā nav akmenī kalta. Tā ir dzīva, mainīga un atkarīga no tautas gribas. Kad valdība, kas sākotnēji tika izveidota, lai kalpotu sabiedrības interesēm, kļūst par šķērsli brīvībai un laimei, tautai ir ne tikai tiesības, bet arī morāls pienākums to mainīt.
Kā sacīts Latvijas Republikas Satversmes 2. pantā: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tas nav tikai juridisks formulējums, bet pamatprincips, kas atgādina – valdība ir instruments, nevis kungs.
Vēsture mums sniedz neskaitāmus piemērus, kur tautas ir cēlušās pret netaisnību. ASV Neatkarības deklarācijā (1776) tika pasludināts: “Kad valdības forma kļūst postoša šiem mērķiem, tautai ir tiesības to mainīt vai gāzt un izveidot jaunu valdību.” Latvijas neatkarības atjaunošana 1990. gadā ir spilgts apliecinājums tam, ka pat miermīlīga pretošanās var novest pie fundamentālām pārmaiņām. Cilvēki, kas toreiz stāvēja pie barikādēm, ne tikai aizstāvēja fizisku telpu — viņi aizstāvēja ideju, ka okupācijas valdība nedrīkst pastāvēt pret tautas gribu.
Tomēr šīs tiesības nav vieglas. Tās prasa drosmi, vienotību un skaidru redzējumu par to, kas jānāk vietā. Kā reiz teica Tomas Džefersons: “Brīvības koks laiku pa laikam jāmēslo ar patriotu un tirānu asinīm.” Tas atgādina, cik dārgi maksā brīvība un cik nopietna ir tautas atbildība. Gāzt valdību nedrīkst būt pašmērķis. Mērķis ir izveidot tādu pārvaldi, kas patiesi atspoguļo tautas vajadzības, vērtības un cerības.
Pārmaiņas nedrīkst būt haotiskas vai balstītas tikai uz dusmām. Tām jābūt apdomātām, balstītām uz dialogu un demokrātiskām procedūrām. Kā sacīja Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Ar to viņš atgādināja, ka pārmaiņas ir tautas dzīvības un spēka avots.
Mūsdienu sabiedrībā, kur informācija ir pieejama ikvienam, pilsoniskā līdzdalība ir svarīgāka nekā jebkad. Neapmierinātība ar valdības rīcību nedrīkst palikt tikai sociālo tīklu komentāros. Tā jāpārveido par aktīvu rīcību — piedalīšanos vēlēšanās, sabiedriskās diskusijās, pilsoniskās iniciatīvās. Tikai tā tauta var izmantot savas tiesības uz pārmaiņām konstruktīvā veidā.
Noslēgumā jāatgādina: valdība ir tautas spogulis. Ja spogulis kļūst duļķains, mums ir tiesības to notīrīt vai nomainīt. Kā teicis Abrahams Linkolns: “Tauta nekad nevar zaudēt savu tiesību valdīt, kad vien tā ir gatava to izmantot.” Brīvība un laime nav luksusa preces — tās ir pamattiesības. Un kad tās tiek apdraudētas, tauta nedrīkst klusēt.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
