Iesaki rakstu: 
Demokrātijas pamatā ir tautas suverenitāte — ideja, ka vara pieder nevis dažiem izredzētajiem, bet visai sabiedrībai. Šī vara nav statiska, tā nav akmenī kalta. Tā ir dzīva, mainīga un atkarīga no tautas gribas. Kad valdība, kas sākotnēji tika izveidota, lai kalpotu sabiedrības interesēm, kļūst par šķērsli brīvībai un laimei, tautai ir ne tikai tiesības, bet arī morāls pienākums to mainīt.
Kā sacīts Latvijas Republikas Satversmes 2. pantā: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tas nav tikai juridisks formulējums, bet pamatprincips, kas atgādina – valdība ir instruments, nevis kungs.
Vēsture mums sniedz neskaitāmus piemērus, kur tautas ir cēlušās pret netaisnību. ASV Neatkarības deklarācijā (1776) tika pasludināts: “Kad valdības forma kļūst postoša šiem mērķiem, tautai ir tiesības to mainīt vai gāzt un izveidot jaunu valdību.” Latvijas neatkarības atjaunošana 1990. gadā ir spilgts apliecinājums tam, ka pat miermīlīga pretošanās var novest pie fundamentālām pārmaiņām. Cilvēki, kas toreiz stāvēja pie barikādēm, ne tikai aizstāvēja fizisku telpu — viņi aizstāvēja ideju, ka okupācijas valdība nedrīkst pastāvēt pret tautas gribu.
Tomēr šīs tiesības nav vieglas. Tās prasa drosmi, vienotību un skaidru redzējumu par to, kas jānāk vietā. Kā reiz teica Tomas Džefersons: “Brīvības koks laiku pa laikam jāmēslo ar patriotu un tirānu asinīm.” Tas atgādina, cik dārgi maksā brīvība un cik nopietna ir tautas atbildība. Gāzt valdību nedrīkst būt pašmērķis. Mērķis ir izveidot tādu pārvaldi, kas patiesi atspoguļo tautas vajadzības, vērtības un cerības.
Pārmaiņas nedrīkst būt haotiskas vai balstītas tikai uz dusmām. Tām jābūt apdomātām, balstītām uz dialogu un demokrātiskām procedūrām. Kā sacīja Rainis: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Ar to viņš atgādināja, ka pārmaiņas ir tautas dzīvības un spēka avots.
Mūsdienu sabiedrībā, kur informācija ir pieejama ikvienam, pilsoniskā līdzdalība ir svarīgāka nekā jebkad. Neapmierinātība ar valdības rīcību nedrīkst palikt tikai sociālo tīklu komentāros. Tā jāpārveido par aktīvu rīcību — piedalīšanos vēlēšanās, sabiedriskās diskusijās, pilsoniskās iniciatīvās. Tikai tā tauta var izmantot savas tiesības uz pārmaiņām konstruktīvā veidā.
Noslēgumā jāatgādina: valdība ir tautas spogulis. Ja spogulis kļūst duļķains, mums ir tiesības to notīrīt vai nomainīt. Kā teicis Abrahams Linkolns: “Tauta nekad nevar zaudēt savu tiesību valdīt, kad vien tā ir gatava to izmantot.” Brīvība un laime nav luksusa preces — tās ir pamattiesības. Un kad tās tiek apdraudētas, tauta nedrīkst klusēt.
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
