Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrībā ir kļūdains uzskats par valsti kā par struktūru, kura tiecas pēc teritoriālas ekspansijas. Patiesībā tā nav. Bieži lielā mērā tā nav. Protams, eksistē valsts veidolā noformētas politekonomiskās sistēmas, kurām ekspansija ir ne tikai dzīvesveids, bet izdzīvošanas līdzeklis.

Tiesa gan, šādas struktūras (kuru uzskatāms piemērs ir daudzās nomadu cilšu lielvalstis) tiecas periodiski (saskaņā ar ekonomisko nepieciešamību) aplaupīt vājākos kaimiņus, nevis panākt kontroli pār tiem. Kontroli uzstāda tikai tad, kad kārtējais kaganāts noteiktā savas attīstības posmā rada pietiekamu resursu bāzi, lai organizētu pastāvīgu pakļauto aplaupīšanas sistēmu. Tas ir tad, kad pastāvīga laupīšana ir nodrošināta ar resursiem un tāpēc ir ekonomiski izdevīgāka par periodiskām laupīšanām.

Tomēr šāda sistēma ir nestabila un var tikt nodrošināta tikai uz palielināta militārā kontingenta turēšanas pakļautajās teritorijās rēķina. Tā rezultāta laupītājvalsts vai nu militāri politiski “pārpūlas” vai arī mēģina deleģēt vietējiem kadriem okupācijas spēku funkcijas. Tā tas, piemēram, bija Ivana I Kaļitas gadījumā. Tas savukārt noved pie kolabracionistisko valdnieku patstāvības pieauguma, kuri kļūst bagāti, pārdalot sev par labu impēriskajam centram paredzētās nodevas. Un turpmāk bijušie kolaboranti, kuri ir pieņēmušies spēkā uz centra rēķina, uzstājas kā galvenie separātisti.

Otrs sistēmas veids, kurš dzīvo nepārtrauktā ekspansijā, ir mesiāniski ideoloģiska sistēma. Un te nav svarīgi, vai šī sistēma stāda sev uzdevumu nodrošināt “dzīves telpu” savai tautai (šis ekspansijas pamatošanas līdzeklis radās vēl ilgi pirms Hitlera) vai arī viņi cenšas nodrošināt visas cilvēces saulaino nākotni. Padomju komunisti te arī nebija pirmie – jebkura reliģiska ekspansija, kaut kristietības krusta karu veidā, kaut musulmaņu preventīva svētā kara veidā, ir ideoloģiskās ekspansijas forma.

Starp citu, arī mūsdienās joprojām ir spēkā šie abi ekspansijas ideoloģiskie pamatojumi. Piemēram, ASV cenšas vardarbīgi izplatīt savus priekšstatus par “vērtībām”, “brīvību”, “demokrātiju” pat tajos gadījumos, kad viņiem tas nav izdevīgi no politiskās dienas kārtības skatu punkta. Savukārt reģionālie konflikti un cilšu sadursmes Āfrikā visbiežāk tiek pamatotas ar cīņu par dzīves telpu savai tautai.

Šiem ekspansijas veidiem arī ir savas vājās vietas. Papildus tam, ka nepieciešams būt pastāvīgā gatavībā augstas intensitātes konfliktam un iesaistīties permanentās zemas un vidējas intensitātes militārās akcijās, lai realizētu šo abu sistēmu deklarētos mērķus, nepieciešams veikt genocīdu. Cīņas par dzīves telpu gadījumā tas tiek darīts pēc nacionālās pazīmes, bet ideoloģiski mesiāniskas sistēmas gadījumā – pēc ideoloģiskas.

Un nav svarīgi, vai tiek izsludināts oficiāls citticībnieku slaktiņš un naidīgu šķiru likvidācija vai arī “tirgus ekonomikai nepiemērojušies” izmirst it kā paši no sevis. Jebkurā gadījumā runa ir par sistēmas radītiem apstākļiem ideoloģiski svešu iedzīvotāju slāņu masveida genocīdam. Bet tas savukārt liecina par sistēmas zemo efektivitāti, kura pārlieku izšķērdīgi rīkojas ar visvērtīgāko resursu – cilvēku resursu.

Zeme un tās dzīles, ūdeņi un meži paši par sevi nenes papildu dividendes. Pat vairāk, ja formāli jūsu teritorijas nav apdzīvotas un apgūtas, tad perspektīvā tās var neformāli kļūt ne jūsu, līdzīgi kā savulaik par nekrievu kļuva krievu Aļaska, kuru vienkārši nebija spēka noturēt un izrādījās izdevīgāk (politiski izdevīgāk) pārdot. Peļņu dod cilvēks, kurš tādā vai citādā veidā izmanto dabas resursus.

Mūsdienu efektīvās valstis ir iemācījušas pārdalīt sev par labu to pievienoto vērtību, kura tiek radīta ārpus to robežām un tādēļ var realizēt pilsonības iegūšanas ierobežojošu politiku, lai nepalielinātu sociālā budžeta slodzi. Bet tas nozīmē, ka valsts izmantotie cilvēciskie resursi, kas tiek izmantoti, lai nodrošinātu savu labklājību, atrodas ārpus šīs valsts robežām un konkrētā valsts nenes nekādu politisko un sociālo atbildību šo cilvēku priekšā.

Starp citu, Krievijas iespēju un Maskavas iekšpolitikas un ārpolitikas materiālā nodrošinājuma straujais pieaugums nebūt nav saistīts ar to, ka Krievijas iedzīvotāji ir sākuši vairāk strādāt. Pat vairāk, absolūtos rādītājos strādā mazāk nekā 1940. gados un pat 1960. un 1970. gados. Un ar parastu darba ražīguma pieaugumu to nevar izskaidrot. Vienkārši Krievija iemācījās pārdalīt sev par labu pasaules pievienotās vērtības produktu. Par to arī Krieviju cenšas sodīt ASV, kurai agrāk uz to bija monopoltiesības un kura vienpersoniski noteica, kam būs dzīvot “zelta miljardā”, bet kam vilkt dzīvību kā “trešās pasaules” valstīm. Var pat teikt, ka no ASV skatu punkta Krievija viņiem kaulu no mutes izrāva.

Tādējādi efektīvas valstis visos laikos ir tiekušās pēc miera. Tikai pēc tāda miera, kura ietvaros varētu maksimāli savā labā tikt pārdalīts pievienotās vērtības produkts, kurš ir koncentrēts gan pašu valstī, gan ārpus tās. Vājākās valstis aprobežojās tikai ar savu pavalstnieku kontroli un tāpēc tādā vai citādā veidā apmaksāja ārējam spēkam savas drošības nodrošināšanu. Stiprākās valstis centās izplatīt savu ekonomisko kontroli ārpus savas valsts formālajām robežām.

Turklāt liela daļa nevienlīdzīgo ekonomisko līgumu nebūt netika slēgti, draudot ar ieročiem. Parasti vietējās elites pašas bija gatavas apmainīt zeltu un ziloņkaulu pret stiklu un vergus pret vecām musketēm vai arī kaņepājus, dzelzi, maizi un vasku pret rotaslietām un apģērbu, kurš ir šūts saskaņā ar pēdējās Parīzes modes prasībām.

Koloniālā ekspansija ir tikai epizode cilvēces dzīvē. Protekcionisko politiku realizējušās Eiropas valstis centās nodrošināt savu rūpniecību ar maksimālu noieta tirgu. Kontrole pār koloniju, pirmkārt, nodrošināja tās tirgus aizvēršanu konkurentiem. Tiesa gan, ASV jau toreiz Latīņamerikā atstrādāja daudz efektīvākus formāli brīvas valsts tirgus sagrābšanas un kontroles paņēmienus, pēc tam uzspiežot “atvērto durvju” politiku visai pasaulei.

Pašas ASV teritoriālā ekspansija pārsvarā tika vērsta pret mazapdzīvotām (pēc Eiropas mērogiem) vai vispār neapdzīvotām indiāņu teritorijām. Šāda politika bija vairāk saistīta ar bažām, ka šajās zemēs tiešā ASV tuvumā varēs nostiprināties kāda liela Eiropas lielvalsts (kā arī dēļ nepieciešamības aizstāvēties no indiāņu klejotājcilšu sirojumiem), nevis dēļ reālas nepieciešamības nodrošināt ar zemes fondu arvien pieaugošo imigrāciju, kura līdz XX gadsimta sākumam pārsvarā “nosēdās” ASV austrumu piekrastes pilsētās.

No Spānijai atkarotajām Filipīnām un Klusā okeāna salām ASV aizgāja pati, nostiprinot tur savu ekonomisko un politisko ietekmi (lai gan ne uz visiem laikiem), bet atsakoties tās iekļaut ASV sastāvā dēļ šādas rīcības ekonomiskās neefektivitātes. Līdzīgi Eiropas valstis XX gadsimta vidū pameta savas bijušās kolonijas, kad vecās to ekspluatācijas metodes, kuras paredzēja koloniju militāri – politisku kontroli, kļuva pavisam neefektīvas. Teritorijas, kuras varēja izmantot līdz pat mūsdienām, tika momentāni atdotas apmaiņā pret mieru un politekonomiskām preferencēm.

Pēdējo divdesmit gadu laikā līdzīgu politiku cenšas realizēt arī Izraēlas valdība. Neatkarīgi no partejiskās piederības un formālajiem lozungiem viņi, atšķiroties ar savu prasību stingrumu, ved sarunas par aiziešanu no okupētajām arābu teritorijām (kuras Izraēla jau sen ir pasludinājusi par anektētām) apmaiņā pret noturīga miera un Izraēlas valstiskuma (1949.gada robežās) drošības garantijām.

Turklāt ir jāsaprot, ka teritoriju sagrābšana, kas nodrošināja minimāli nepieciešamo teritoriālo dziļumu, bija saistīta ar Izraēlas valsts militāro drošību. Tomēr garantēts miers izrādās ir pietiekami vērtīgs, lai to pirktu pat par piekāpšanās stratēģiski svarīgu teritoriju jautājumā cenu.

Krievijai savukārt ir bagātīga pieredze atteikšanās no teritorijām ziņā apmaiņā pret izdevīgām politiskām un ekonomiskām savienībām, kuras nodrošina gan esošo valdījumu drošību, gan perspektīvas impērijas ekonomiskās un politiskās intereses. Par Aļasku jau tika minēts. Šī teritorija ne tikai tika pārdota ASV. Pašā Amerikā bija gan šī darījuma piekritēji, gan arī ietekmīgi pretinieki, tādēļ par maz bija sagribēt pārdot Aļasku, vajadzēja vēl arī, lai kāds vispār to gribētu nopirkt.

Aļaskas pārdošana notika drīz pēc Krimas kara, kad zaudējušo Krieviju turpināja terorizēt Lielbritānija. Londona vairākas reizes mēģināja izprovocēt jaunu konfliktu, lai papildus novājinātu un pasaules acīs pazemotu no zaudējuma vēl neatguvušos impēriju. Viena no Krievijas vājajām vietām bija Aļaska, uz kuru aktīvi pretendēja angļi. Formāli noteiktā robeža neapstādināja angļu migrantu ieplūdumu: krievu ieceļotāju bija pārāk maz, lai traucētu angļu ieceļošanai, bet valsts, kura tikko bija zaudējusi Krimas karu, nevarēja sev atļauties jaunu konfliktu pasaules malā ar tā laika spēcīgāko pasaules jūras lielvalsti.

Izeja tika atrasta, pārdodot Aļasku ASV. Vašingtona tolaik ļoti nedraudzējās ar Londonu. Anglija ieņēma ļoti nedraudzīgu pozīciju ASV pilsoņu kara laikā. Amerikāņi bija vēl pārāk vāji, lai varētu sev atļauties konfliktēt ar to laiku globālo hegemonu. Tomēr viņi nāvīgi baidījās no angļu nostiprināšanās Klusā okeāna ziemeļos, kas neizbēgami būtu noticis, ja Londona iegūtu Aļasku. Tai pat laikā tolaik ASV bija lieliskas attiecības ar Krieviju (tai skaitā arī dēļ kopējas nepatikas pret Lielbritānijas agresivitāti). ASV atradās daudz tuvāk Aļaskai kā Krievija un tai bija daudz vairāk resursu tās aizsardzībai. Turklāt divi angloamerikāņu kari (1775 – 1783 un 1812 – 1815) parādīja Kanādas vājumu uzbrukumā no dienvidiem.

Aļaskas pārdošanas rezultātā nostiprinājās neformāla antibritāniska savienība starp Krieviju un ASV un nodrošināja Krievijai drošas Tālo Austrumu robežas jauna Eiropas konflikta gadījumā. Aktīvā Krievijas ārpolitiskā pozīcija, kura noveda līdz krievu – turku karam 1877. – 1878. gadā, Krimas kara seku pilnīga likvidācija, kā arī pret Lielbritānijas globālajām ambīcijām vērstā Krievijas ekspansija Vidusāzijā kļuva iespējama tai skaitā arī situāciju Tālajos Austrumos stabilizējošās Aļaskas pārdošanas dēļ.

Tomēr teritoriālās ekspansijas ierobežošanas politiku apmaiņā pret ģeopolitiskiem ieguvumiem Krievija veica vēl kopš Pētera I laikiem. Gandrīz simt gadus, līdz Katrīnas Lielās valdīšanas beigām Krievija nodrošināja vājas un pussabrukušas Polijas valsts eksistenci, kura kalpoja kā buferis no stiprākām un agresīvākām Eiropas impērijām. Tai pat laikā Krievija saimniekoja Rečpospolitā kā savā iebraucamā sētā. Polijas dalīšanu Katrīnai uzspieda Prūsija un Austrija impērijai grūtā brīdī, un lielie teritoriālie ieguvumi nekompensēja kontrolējamas buferzonas zaudēšanu. Tieši ar šo brīdi sākās Krievijas impērijas iesaistīšana tās interesēm neatbilstošos un tālos konfliktos starp Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kas noveda līdz XIX gadsimta otrās puses un XX gadsimta sākuma neveiksmēm (Krimas karš, krievu – japāņu karš, Pirmais pasaules karš) un pēc tam arī pie monarhijas krišanas un Krievijas valstiskuma pirmā sabrukuma.

Analoģiski Krievija rīkojās arī attiecībā pret Centrāleiropu. Krievijas imperatoru garajos titulos ne velti bija arī “Norvēģijas mantinieks, Šlēzvigas – Holšteinas, Stormanskas, Ditmarskenskas un Oldenburgas hercogs”. Šīs bija teritorijas, uz kurām Krievijas imperatoriem bija dinastiskas tiesības. No tām, kā arī no mazākām hercogistēm Krievijas imperatori regulāri atteicās apmaiņā pret politiskām preferencēm un/vai finansiālām vai teritoriālām kompensācijām. Ja nebūtu realizēta tik līdzsvarota politika, tad iespēja izveidot lielu Krievijai piederošu Vācijas zemju masīvu un Krievijas imperatora iespējas iegūt Svētās Romas impērijas kūrfirsta tiesības (ar tiesībām tikt ievēlētam par Svētās Romas impērijas imperatoru) garantēti novestu līdz Krievijas konfrontācijai ar visu Eiropu vēl XVIII gadsimtā ar visnotaļ nepatīkamām sekām.

Ņemot vērā šādas atteikšanās no teritorijām prakses seno un starptautisko raksturu un Krievijas sekošanu tam [Latvijas Republika izveidojās arī šī principa realizācijas rezultātā], nav nekāds brīnums, ka pašreiz Maskava piedāvā Kijevai tādu pašu Ukrainas problēmu risinājumu. Ukrainai skaidro, ka Krimu nav iespējams atdot, tādēļ no tās ir jāatsakās, bet apmaiņā pret to ir iespējams vienoties par Ukrainas kompāniju īpašu statusu pussalā, kas tām nodrošinātu tādas pašas tiesības un iespējas kā Krievijas kompānijām. Kijevai uzstājīgi iesaka noformēt attiecības ar DTR/LTR tiešu pārrunu formātā, konkrēti, pieņemot izmaiņas Konstitūcijā un nodrošinot valsts federalizāciju.

Neviens nevar dot garantijas, ka Donbass pat ar šādiem nosacījumiem būs gatavs atgriezties Ukrainas sastāvā, kura četrus gadus pret to karo, izlejot daudz asiņu. Bet neviens taču Kijevu nespieda šo karu vest. Pat otrādi, rekomendācijas veikt valsts federalizāciju no Maskavas puses izskanēja uzreiz pēc 2014.gada februāra apvērsuma vēl pirms sadursmēm Donbasā un Odesas traģēdijas.

Protams, Kijevai lielā mērā ir taisnība, kad tā apgalvo, ka federalizācija (ar teritoriju tiesībām uz savu kultūru, ārējās ekonomikas darbību un praktiski uz savām spēka struktūrām) pārvērtīs Ukrainu par visai vāju konfederāciju ar tieksmēm uz turpmāku sadalīšanos. Bet, pirmkārt, neviens nav vainīgs, ka Ukraina XXI gadsimta sākuma otrajā desmitgadē ienāca tieši šādā stāvoklī, otrkārt, vāja konfederācija iekšēja miera apstākļos ir labāka par vāju diktatūru pilsoņu kara apstākļos, treškārt, tādu pat vāju konfederatīvu Poliju Krievija gandrīz simts gadus spēja noturēt valstiskas vienotības stāvoklī līdz mirklim, kad “Rietumu partneri” neuzspieda sadalīšanu. Tāpēc izredzes ir.

Nav patīkami zaudēt teritorijas. Skaidrs, ka nespēja noturēt esošo ir noteikta vājuma pazīme. Bet arī nevaldāma ekspansijas tieksme arī nav spēka pazīme. Katras valsts primārais uzdevums pirmkārt ir sabiedrības konsolidācija, iekšējās stabilitātes nodrošināšana un ekonomiskā attīstība. Ja šie uzdevumi tiek izpildīti, tad teritorijas sāk pievienoties (un iespējas arī) pašas no sevis un dažreiz pat nākas atkauties no pievienoties (vai atgriezties) kārojošajiem.

Savukārt, ja valsts upurē sabiedrības konsolidāciju, stabilitāti un ekonomisko attīstību par labu teritoriālās vienotības saglabāšanai, kuru tāpat vairs nevar noturēt (vēl jo vairāk dēļ teritoriālās ekspansijas, kuru nav ar ko nodrošināt), tad rezultātā valsts zaudē ne tikai problēmteritorijas, bet arī visu, kas tai ir, līdz pat pilnīgai pazušanai no politiskās kartes.

* ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts

Avots: https://cont.ws/@ishchenko/969319

Novērtē šo rakstu:

35
25

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Tāda ir mana latviskā politiskā humora izjūta

FotoIepriekšējo reizi rakstīju, ka nācijai ir problēmas un nav, par ko balsot. Kā kārtīgs pilsonis atkal esmu mainījis viedokli, jābalso par visām partijām uzreiz!
Lasīt visu...

12

„Anša vērtības" tomēr iekļūst Saeimā

FotoPēc karstākās vasaras Latvijas vēsturē kā sniegs uz galvas uzkrita šī gada 13.septembrī Saeimā iesniegtais „Amnestijas likuma” likumprojekts, kur piedāvāts atbrīvot no kriminālatbildības personas, kuras 2009.gada janvārī, sava „izmisuma” vadītas, veica „revolūciju”, pēc kā „netaisnīgi” sodītas.
Lasīt visu...

21

Nebalsot nav protests – tā ir padošanās

FotoLīdz vēlēšanām ir atlikušas trīs nedēļas. Kur vien ej, visur dzirdi: “Par ko lai balso? Nav, par ko balsot!” Kā tā - nav? Mums ir plaša izvēle - mums piedāvā 16 sarakstus!
Lasīt visu...

21

Kremļa trends: Pētera I laika tradīcijas un elegance – „po pacanskim poņaķijam”

FotoDivi pdējo dienu notikumi ir izraisījuši plašu rezonansi visā pasaulē: 1. Putins esot atradis un zinot visu par diviem aizdomās turamajiem Skripaļu indēšanas lietā. 2. Krievijas Nacionālās gvardes vadītājs ģenerālis Zolotovs publiskā uzrunā izsauca opozicionāru Navaļniju uz dueli, piesolot no viņa “uztaisīt sulīgu karbonādi”.
Lasīt visu...

21

Civilizācijas norieta enciklopēdija: postpatiesība

FotoJa civilizācijas norieta apstākļos ir uzdīdzis postcilvēks, tad katrā ziņā ir uzdīgusi viņa sludinātā postpatiesība. Ja eksistē postpatiesība, tad eksistē tās autors – postcilvēks. Tas ir loģisks izkārtojums. Jautājums var būt vienīgi par to, vai tas ir teorētiski loģisks izkārtojums jeb tāda ir dzīves realitāte. Atbilde nav patīkama: tas nav teorētiski loģisks izkārtojums. Tāda ir dzīves realitāte.
Lasīt visu...

18

Pret Eiropas Savienības šantāžu

Foto11. septembrī Ungārijas konservatīvais premjerministrs Viktors Orbāns ieradās Strasbūrā, Eiropas Parlamentā, lai piedalītos debatēs par Sargentini ziņojumu, kuru iesniedza Judith Sargentini un kurā tika asi nosodīta tiesiskuma (rule of law) situācija Ungārijā. Tajā aicināts attiecībā uz Ungāriju aktivizēt Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu, kas apturētu vairākas dalībvalsts tiesības, piemēram, tiesības balsot ES institūcijās. Šeit Viktora Orbana runas pārstāstījums.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mainot carus, nemainās carisms, mainās tikai uzvārdi un tituli

Dokumentālās filmas «Nelietis» pirmizrādē uzrunājot skatītājus, Dinārs Gulbis teica, ka mēs bieži rādām ar pirkstu uz citiem....

Foto

Mediju satura sabiedriskais kvalitātes standarts (SKS)

Latvijā un pasaulē vērojamās mediju produkcijas kvalitātes krituma dēļ kļūst aktuāls jautājums, “ko darīt” un kādā veidā uzlabot to darbu...

Foto

Prātojums par atklātību

Pagājušajā nedēļu mūs sasniedza priecīga vēsts: lauzta tā sauktā etniskā barjera Saeimā, un lielā vienprātībā gan nacionāļi, gan internacionāļi, gan liberāļi un pat...

Foto

Aicinu vienaldzīgi nevērot politisko procesu norisi Latvijā televizoru ekrānos

God. tautieši/cien. tautietes! Gandrīz 500 000 latviešu un Latvijas pilsoņu, lai izdzīvotu, bija spiesti emigrēt uz ārzemēm....

Foto

Kāpēc Gobzems uzbrūk man un izplata melus par Jauno konservatīvo partiju?

Portāla Delfi diskusijā viņš man saka, ka, ja es būtu labi strādājusi, “jūs būtu mani ielikuši cietumā”. Jā,...

Foto

Šī brīža situācija atgādina čekas laikus, kad priesteriem „piemeta” pretpadomju literatūru

Godātie ticīgie. Griežos pie jums, jo ir noticis kas neiedomājams: ir arestēts Rēzeknes Sāpju Dievmātes...

Foto

Mulsina tendenciozitāte, ar kādu tiek nopludināta informācija par nepierādītu vainu smagos noziegumos

Mēs, Latvijā kalpojošie Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgas ieņemšanas priesteru mariāņu kongregācijas priesteri un klostera...

Foto

Ceļš uz ielaistām slimībām un lielāku mirstību

Maksas ieviešana par plānveida veselības aprūpi ir necilvēcīga pret, iespējams, līdz 300 000 trūcīgāko iedzīvotāju. Jaunā kārtība ir arī...

Foto

Vienkārši liela daļa raidījuma viesu paši izvēlas runāt krieviski...

LTV7 diskusiju raidījumā “Punkti uz i” 6. septembrī plānotas partiju debates par vidusskolas izglītību mazākumtautību valodās Latvijā....

Foto

Kas patiesībā ir „Saskaņa” – atveriet acis

KPLV partijas vadītāji Kaimiņa un Zakatistova kungi šonedēļ divos dažos raidījumos izteicās, ka ir gatavi sadarboties ar Saskaņu, ja vien...

Foto

Jaunākās idiotisma šaušalas

Jaunākās idiotisma šaušalas centīsies apstiprināt Ministru kabineta sēdē 2018.gada 4.septembrī. Ja jaunākās idiotisma šaušalas tiks apstiprinātas, tad Latvijas skolotāji kļūs valdošās kliķes ķīlnieki...

Foto

Vai akls naids un aizvainojums vēlēšanās var pazudināt valsti? Var

Kāds jautās – vai šim jautājumam ir kāda tieša saistība ar 6. oktobrī paredzētajām Saeimas vēlēšanām...

Foto

Aivars Lembergs ir pārbijies: ZZS vietu koalīcijā ar „Saskaņu”, iespējams, ieņems KPV LV

Ko lai saka, jo tuvāk vēlēšanas, jo jautrāk. Šai sakarā visiem ir ko...

Foto

Rektores filosofiskā instalācija

2018.gada 15.augustā portāls „Delfi” iepazīstināja ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektores Rūtas Muktupāvulas „viedokļiem”. Lasītāji ieguva rektores filosofiski iesaiņoto „viedokļu” kombināciju. Rektores vispārīgos prātojumus...

Foto

Iesniegums KNAB par „Memory Water” vides reklāmu kampaņu

Šī priekšvēlēšanu kampaņa mani uztrauc. Vēl nav pat septembris, bet jau esam redzējuši daudz ļoti neētiska un zemiska...

Foto

Ieteiktu izlasīt VARU arī Kaimiņam un citiem KPV LV biedriem - diezgan pamācoši, kā nevajadzētu rīkoties, nonākot pie VARAS

Pēc Indriķa Latvieša grāmatas VARA ("Bailes -...

Foto

Esot pienācis laiks medicīniskā kanabisa legalizācijai: vai klāt vēlēšanu laika daudzsolīšana?

Paldies par ziņu, ka Iekšlietu ministrija ir gatava diskusijai par marihuānas pielietošanu medicīniskām vajadzībām. Nez,...

Foto

Pat datus par nodokļiem KPV nespēj safabricēt tā, lai netiktu pieķerti ar nolaistām biksēm

Partija KPV LV izcēlusies ar kārtējo sabiedriskās domas manipulāciju: ar KPV LV...

Foto

„Ventas Balss” galvenā redaktore Gundega Mertena izplata Kremļa propagandu

Dažas dienas atpakaļ viesojos pie savas bijušās, vecās mīlestības Anastasijas Ivanovičas Krievu laukos, - tas ir viens no...

Foto

Dīvaini, bet fakts: politiskās staigules gaitās Pabriks nav uzkrājis pat vērā ņemamu rūdījumu

Šajās dienās pievērsu uzmanību kādai nelielai sarakstei sociālajā tīklā Twitter. Teikšu pavisam īsi...

Foto

Morālais garants. 2. Universalitāte un reitingi

Morālais garants ir vajadzīgs ne tikai sociāli politiskajā sfērā, par ko centos rakstīt esejā „Morālais garants. 1. Priekšvēlēšanu solījumu erozija”....

Foto

Iesniegums SAB par nekavējošu valsts noslēpuma pielaides atņemšanu deputātam Andrejam Judinam

Pateicoties publikācijām šī gada sākumā, sabiedrība uzzināja par gadījumu, kurā Saeimas deputāts Andrejs Judins izpaudis...

Foto

Vai žurnālisti sāks ar sevi?

Pašam zināmā mērā ir sajūta, ka šis raksts ir ne viena vien iepriekšējā teksta atkārtošanās. Tomēr solītam makā jākrīt un te...

Foto

Ļaunie un zemiskie manipulatoru meli par Solvitu Āboltiņu

Varbūt šeit ir īstā reize atkārtot manu 2016. gadā pausto viedokli par jautājumiem, kas droši vien būs skarti...

Foto

Pieci unikāli veidi, kā tiesājamā Koļegova un VVD ņirgājas par iedzīvotājiem Meroni grupējuma interesēs

Mums jātic, ka ogļu kalnu uzmērīšana un amatpersonu pārsēšanās citos kabinetos esot...

Foto

Kur nonāks Bordāns „mentu pasaules” darboņu pavadībā?

Kaut Saeimas vēlēšanas vēl tikai priekšā, virkne vismaz pagaidām parlamentā nepārstāvētu partiju jau metušās dalīt nākotnes lielos projektus, un...

Foto

Vai priekšvēlēšanu kampaņās izmanto ministriju budžetus

"Latvijas Reģionu apvienība" (LRA) lūgusi Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) izvērtēt, vai "Latvijas Radio" atskaņotajās Latvijas Republikas Finanšu ministrijas...

Foto

Morālais garants. 1. Pirmsvēlēšanu solījumu erozija

Latvijas Republika ir Krievijas Federācijas klons. Abās valstīs ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Pēc PSRS sabrukuma to izveidoja...

Foto

„Saskaņas”/KPV LV ārlietu ministra amata kandidāts varētu būt Aivis Ronis

TVNET intervija ar Aivi Roni sākotnēji nelikās aizdomīga, taču, izlasot visu interviju, neviļus uzausa atmiņā Anrija...

Foto

„Un tieši šādi cilvēki mums Saeimā ir vajadzīgi...”

Man prasa – kāpēc publiskoju datus par KPV LV kandidāta Māra Možvillo „biznesa” miljona nodokļu parādiem. Šo gribēju...

Foto

Priekšvēlēšanu cīņā oligarhu pusē iesaistās arī TVNET

Vakar un šodien (15./16.augustā) vienā no Latvijas lielākajiem interneta medijiem TVNET tika ievietoti divi žurnālista Toma Rātfeldera (pats sevi...

Foto

Augstu novērtēju KPV LV valdes uzticību, mani izvirzot par 2. numuru Vidzemes vēlēšanu apgabalā

Sveicināti, cienījamie novadnieki un nu jau arī visi Latvijas iedzīvotāji. Mani nebūt...

Foto

Ko deputāti varētu uzdāvināt iedzīvotājiem Latvijas simtgadē

Vairs tikai daži mēneši līdz Latvijas simtgades atzīmēšanai. Tiek gatavotas grandiozas svinības, tērēti milzīgi līdzekļi svinību organizēšanai. Atbildīgās amatpersonas...