Tev, man un omei būs obligāti jādeklarē ienākumi! Vai tas ir saprātīgi vai brēcoši stulbi?

Vēl vairāk, šī gada janvārī Ģenerālprokuratūra tās vadītāja Jura Stukāna personā padomes priekšsēdētājam Krišjānim Kariņam sniegusi savu atzinumu un rekomendācijas, kādas izmaiņas būtu veicamas tiesību aktos.

Lai ieviestu obligātu ienākumu deklarēšanu, Ģenerālprokuratūra norāda, ka nepieciešams veikt virkni izmaiņu jau esošajos tiesību aktos, piemēram, likumos “Par Valsts ieņēmumu dienestu”, “Par nodokļiem un nodevām”, u.c. Lai arī šī iniciatīva tiek pamatota ar cēlu mērķi – mazināt nelegālās naudas apriti, tā mazinot ēnu ekonomiku, šī iecere, manuprāt, ir problemātiska vairāku būtisku iemeslu dēļ.

Kā juriste, kas ir strādājusi valsts institūcijā, kuras mērķis cita starpā ir ēnu ekonomikas apkarošana, gribu norādīt, ka jau esošie tiesību akti Valsts ieņēmumu dienestam (VID) un citām par finanšu kontroli atbildīgajām iestādēm ļauj efektīvi izsekot un cīnīties ar nelegālās naudas plūsmas apkarošanu.

Tas ir rezultāts procesam, kad Latvijai bija nepieciešams novērst šaubu ēnu kā ērtu valsti naudas atmazgāšanai. Tā rezultātā vesela virkne Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjektu tika ierauti dažādos uzraudzības, kontroles un ziņošanas pasākumos.

Attiecīgi ar pārliecību varu teikt, ka VID u.c. kontrolējošām iestādēm ir virkne instrumentu, kā izsekot iedzīvotāju ienākumiem. Piemēram, likumā “Par nodokļiem un nodevām” jau ir noteikti skaidras naudas lietošanas ierobežojumi fiziskām personām, bet komersantiem darījumi ar fiziskām personām, kas pārsniedz 3000 euro, ir jādeklarē.

Tāpat bankas regulāri ziņo par lieliem un aizdomīgiem darījumiem un naudas paskaitījumiem. Ir virkne pasākumu, kas jau tagad būtiski apgrūtina ēnu ekonomikas darboņus, tāpēc nav skaidrs, kāpēc ir papildus nepieciešama obligāta ienākumu deklarēšana, jo tas būtu mazefektīvi un apšaubāmi vēl vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ja šāda iecere tiks īstenota, tad viennozīmīgi tiks uzlikts papildu administratīvais slogs valsts iestādēm – proti, VID - un iedzīvotājiem. Ja tiks uzlikts par pienākumu visiem iedzīvotājiem iesniegt gada ienākumu deklarāciju – arī tiem, kas nestrādā, arī tiem, kas neprasa atmaksāt pārmaksātos mācību vai veselības izdevumus, u.c., nonāksim pie situācijas, ka šāda deklarācija tiks prasīta no katra pensionāra un personas, kas sasniegusi 18 gadus.

Protams, ka šāds apjoms VID būs papildu administratīvais slogs un, lai nodrošinātu deklarāciju izskatīšanu, būs jāizveido jauna pārvalde vai jāpalielina esošās kapacitāte. Un te vēl ir jautājums par to, vai tās izmaksas, kas radīsies, palielinot administratīvo aparātu, attaisnos sevi – proti, vai tas, ka tiks “izķerti” 0.75 eiro, kuri nodokļu maksātājiem izmaksās 1.50 eiro?

Otrkārt, sociālekonomiskais aspekts – ja Covid-19 sakarā tika noskaidrots, ka 30 000 Latvijas pensionāru nav sava ģimenes ārsta, par kādu vispārēju iedzīvotāju ienākumu deklarēšanu mēs varam runāt? Lielai daļai nav nedz specifisko zināšanu, kā deklarēt nodokļus, nedz tehniskas iespējas, piemēram, datora un interneta pieslēguma.

Turklāt, ja ienākumu deklarācija netiks aizpildīta, tad kā sekas tiek minēts sods. Un te nu atkal valsts iet sodīšanas virzienā, kas ir skumji, ja atceramies, ka “Konsultē vispirms” VID savu darbību ir deklarējis kā klientorientētu un šo principu plaši pielietojošu.

Treškārt, valsts varēšana – kā valstij sokas ar lielu un vērienīgu projektu ieviešanu: atcerēsimies to pašu obligāto veselības apdrošināšanu vai e-veselību. Šaubos, ka šī gada laikā valsts spēs sekmīgu uzbūvēt un nodrošināt tādu “organismu” kā vispārējā ienākumu deklarēšana.

Ceturtkārt, valstī jau no 2011.gada 31.decembra tika īstenota tā saucamā nulles deklarēšana, kur saskaņā ar Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likumu ar mērķi sekmēt fizisko personu mantiskā stāvokļa, ienākumu un izdevumu atbilstības un attiecīgi nodokļu samaksas un ienākumu legalitātes kontroles iespējas deva fiziskajām personām iespēju deklarēt iepriekš nedeklarētos ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamos ienākumus, sekojoši uzliekot par pienākumu iesniegt gada ienākumu deklarāciju, lai monitorētu izmaiņas “nulles deklarācijā”.

Ņemot vērā visus šos argumentus, nav īsti skaidrs, kāpēc Ēnu ekonomikas padome nākusi klajā ar šādu iniciatīvu.

Tas viss liek secināt, ka Ēnu ekonomikas padomes iniciatīva ir nepārdomāta, un liek uzdot jautājumus – kāpēc vispār šāda iecere ir radusies? Nekompetence par jau esošajām tiesību normām, kas ļauj gana efektīvi kontrolēt nelegālu naudas apriti? Nespēja ar esošajiem “muskuļiem” cīnīties ar “aplokšņu algām” vai vēlme demonstrēt, cik efektīvi strādā vadošās valsts amatpersonas, lai pieklusinātu citas neizdarības.

Lai vai kādi būtu iemesli – ja šāda iniciatīva tiks virzīta tālāk, tad 2023. gadā gan iedzīvotāji, gan VID piedzīvos gana daudz “jautru” brīžu, kas daudziem vairs nemaz tik jautri nešķitīs. Nevis tāpēc, ka būtu nelegāla nauda, bet gan tāpēc, ka obligāta ienākumu deklarēšanas iniciatīva tapusi dažu personu politisko un personisko ambīciju dēļ, kam ar efektīvu un pārdomātu ēnas ekonomikas apkarošanu diemžēl ir maz sakara.

Lai saprastu, cik nepārdomāta ir obligātā ienākumu deklarēšana, nāk prāta valdības “eksperiments” ar radošo profesiju pārstāvjiem, kas faktiski paredzēja pielīdzināt autoratlīdzības saņēmējus saimnieciskās darbības veicējiem ar regulāriem un prognozējamiem ikmēneša ienākumiem.

Formāli nav šaubu, ka valdības iniciatīva uzlabot radošo personu sociālās nodrošināšanas un medicīniskās aprūpes situāciju, ir apsveicama. Tomēr tas liek māksliniekiem pārtapt par uzņēmējiem, dibinot savas SIA, vai stāties darbā pie kāda, kuram ir uzņēmums. Turpmāk autoram pašam būs jākārto grāmatvedība, jāiesniedz atskaites un jāmaksā nodokļi. Faktiski valdības izstrādātie likumu grozījumi autoratlīdzības ideju ir degradējuši un iznīcinājuši, jo vara dzird tikai to, ko vēlas sadzirdēt, pret pārējo tā ir nemainīgi vājdzirdīga.

Ja Ēnu ekonomikas padome vēlas veikt uzlabojumus nelegālās naudas aprites apkarošanā, bet valdība – valsts vispārēju funkciju efektivizēšanā, kāpēc no premjerministra un citām vadošām amatpersonām nenāk, piemēram, kaut vai ideja ieceres līmenī efektivizēt un integrēt valsts datu bažu sistēmas?

Mums nav tālu jāmeklē labie piemēri – tepat kaimiņos, Igaunijā vēl deviņdesmitajos gados tika pieņemts fundamentāls lēmums attīstīt un ieviest digitālās tehnoloģijas valsts pārvaldē un sabiedrībā kopumā, tam atvēlot finansējumu no valsts. Jādomā, ka tagad šajā ziņā ir tālu priekšā…

Eiropas Savienība, kā zināms, nākamo gadu laikā kā vienu no mērķiem ir izvirzījusi digitalizāciju, bloka dalībvalstīm paredzējusi nozīmīgus līdzekļus digitalizācijas procesu ieviešanai un uzlabošanai, bet kur ir Latvijas valdības plāns? Nav – tā vietā tiek domāts, kā mums visiem sarežģīt dzīvi.

* Ēnu ekonomikas apkarošanas padome ir koordinējoša institūcija, kuras mērķis ir ēnu ekonomikas apkarošanas jomā. Padomi vada ministru prezidents, bet tās sastāvā ir ekonomikas ministrs, finanšu ministrs, iekšlietu ministrs, labklājības ministrs, satiksmes ministrs, tieslietu ministrs, veselības ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, zemkopības ministrs, ģenerālprokurors, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks, Valsts policijas priekšnieks, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors, u.c. augsta ranga valsts amatpersonas.

Novērtē šo rakstu: