Ticības jautājums

Acīm neredzamais, netveramais, bet tomēr ticamais

Mani klausoties un lasot, mēdzat neizpratnē novērsties vai uzskatīt, ka neesmu uzmanības vērts. Kāda no klausītājām pat jautāja – kas noticis ar Leonardu?

Nekas īpašs nav noticis, vismaz tai ziņā, kas citiem būtu par mani jāzina. Savu personisko dzīvi plašsaziņas līdzekļos neiztirzāju un reti apspriežu paziņu un draugu lokā.

Tā ir mana dzīve, tā ir tāda, kāda tā ir, kādu to protu veidot - un kam par to kāda daļa? Vai interesējaties, lai palīdzētu, ieteiktu vai līdzdarbotos, vai ziņkāres, skaudības un citu man nesvarīgu un nelietderīgu cēloņu dēļ.

Tātad uzskatu, ka ar mani ārpus personiskās dzīves nekas nav noticis, laikam ejot, mēs visi pieaugam, kļūstam zinošāki, gudrāki un pieredzējušāki. Arī es.

Bet par tiem, kuri izvēlas degradēt, es savukārt izvēlos nerunāt, neiztirzāt un neinteresēties, jo viņi nav tā vērti.

Ar šo ievadam pietiks, un turpinājumā būtība, saturs un jēga.

Esība

Zinu, ka ir ne mazums tādu, kuri ar neizpratni uztver manus apgalvojumus, ka realitātē nekādas valsts neesot un ka valsts esība ir mūsu fantāzijas auglis. Vai mēs paši šo fantāziju izdomājām? Nē, mums palīdzēja padomju vara un tās mantiniece. Arī citās valstīs ir līdzīgi cilvēki, arī viņiem ir divas rokas, divas kājas, divas acis un viena mute. Arī viņiem ir līdzīga propaganda par valsts un nācijas esību.

Es gan par valsts esību un tās neesamību esmu iepriekš jau gana savu viedokli un redzējumu detalizēti izklāstījis un neatkārtošos, bet paudīšu to pašu tikai citiem vārdiem.

Piekritīsi, ka ir taču tā, ka Dievu neviens nav redzējis un no viņpasaules neviens nav atgriezies un sniedzis liecību par to, kā tur ir. Nav nekādu dokumentālu pierādījumu, bet tomēr, kaut Dievu neviens nav redzējis, pasaulē ir miljardiem dievticīgo, daudz dievnamu, un daudzi tūkstoši ir izvēlējušies iet nāvē, bet nav novērsušies no Dieva.

Es mēdzu savas domas novest līdz absurdam, lai tās kļūtu saprotamākas, tā ir arī šoreiz. Dieva it kā nav, bet dievlūdzēji ir! Latvija it kā bija okupēta, bet okupantu nav, okupācijas seku arī nav.

Līdzīgi man iebilst par valsts esību. Kā nav? Ir gan! Mēs to veidojam, mēs arī esam valsts, mēs vēlam valsts varu, mums ir Satversme, mums ir tiesu vara, tiesiska valsts u.c.!

Jā, jums ir, bet zināt, cik ilgi ir? Tikai tik, cik jūs uzskatāt un ticat, ka valsts eksistē, bet brīdī, kad par to sākat šaubīties, vairs neesat tik pārliecināti, šī pārliecība dilst.

Brauciet lēnām pār tiltu, draugi...

Tāpat kā dievticīgie tic un ir gatavi mirt par ticības ideju, tā arī valsts pilsoņi, ja tic valstij, spēj ziedoties. Dievu neviens nav redzējis, un valsti arī neviens nav saticis, nav ar to parunājies un nav tai neko jautājis.

Cilvēks ir jocīgs radījums, kurš apgalvo, ka rīkojas loģiski, un tai pašā laikā valsti nav saticis, ar to nav runājis, tās teikto nav dzirdējis, bet ir gatavs to aizstāvēt un tai kalpot.

Tev nešķiet, ka te loģika spiesta klibot? Cilvēks tic tautas esamībai, tic, ka ir nācija, bet ar to nekad nav runājis, tai nekad nav jautājis un tai nekad neko nav teicis. Kaut nav pārliecinājies par tās esību, tomēr ir gatavs šaut un aizstāvēt to, ko nekad nav saticis un nesatiks.

Tēvs un māte ir katram, arī bērni mēdz būt. Arī vieta, ciems, pagalms, kurā augām, ir katram. Tēvu un māti esam gatavi aizstāvēt, bērnus arī, pagalmu ar’, un jau bērnībā to aktīvi darījām.

Jautājums ir par tautu, valsti, vai esam gatavi tās aizstāvēt? Kur vispār tās meklēt, kur ar tām parunāt, kur palīdzību lūgt? Vai aizstāvēsim vai tomēr meklēsim attaisnojumus un bēgsim? Vai taisnosies, sakot, ka Leonards teica, ka ne tautas, ne valsts nav un man nav, ko aizstāvēt?

Ja tici valsts esībai, tad tev ir, ko aizstāvēt, ja tici tautas esībai, tad tev ir, kam palīdzēt un ko glābt, ja tici Dievam, tad tev ir, kam lūgt padomu un ko pielūgt.

Ja netici, tad, izmanto manis teikto, kā attaisnojumu savai rīcībai, vai pretēji.

Runā, ka dzimtenē pat dzimtās sienas palīdzot, bet vai valsts un tauta, kā arī nācija palīdz tev personiski? Vari minēt piemērus?

Idejas

Turpinājumā nebūs jautājumu, nebūs situācijas saasinājumu, nebūs domu provocēšana, bet tikai tas, kā es to redzu, saprotu un spēju skaidrot. Tu vari piekrist, tu vari noliegt, bet vai no tā lietu kārtība mainās?

Ja ir tā, kā es apgalvoju, tad neatkarīgi no tā, ko tu par to domā, tā vienalga ir, un, ja tā nav, tad neatkarīgi to tā, kā tu manis teikto vērtē, tā vienalga nav. Un uzsveru, nevar runāt par to, kā nav. Ieminēties var, bet ilgi runāt ne. Ja Dieva nav, tad par to nav iespējams runāt tūkstošiem gadu, to nav iespējams piesaukt tūkstošiem gadu, to nevar lūgt.

Pār mums valda un mūsu dzīvi nosaka idejas jeb pasaules skatījums. Kāds nu kuram vārdiņš sirdij tuvāks.

Valsts esība ir ideja, kas ir iemājojusi mūsu domās un pasaules redzējumā. Vai tā bija mūsu izvēle, vai kāds attālināti pieslēdzās mūsu smadzenēm un tur mainīja kādus iestatījumus, to es nezinu, bet saku tikai to, ko redzu un ko domāju.

Ja es Tev pajautāšu, vai spēsi godīgi, vismaz pats sev, atbildēt, vai ir kas tāds, par ko tu esi gatavs mirt? Par vecākiem, par tautu, par dzimteni, par valsti, par prezidentu? Ja būsi godīgs, tad vairumā gadījumu tu nebūsi gatavs mirt, bet gan esi gatavs bēgt, lai glābtu savu ādu.

Kāpēc tu bēgsi, - tāpēc, ka tu esi viens. Tev nav savas valsts, kas tevi aizstāv un tev palīdz, tev nav savas tautas, kas tev palīdz pretoties pāridarījumam, tāpēc tu izvēlies bēgt. Bet, ja aizbēgt nav iespējams, tad ko tu darīsi? Protams, sadarbosies ar iebrucējiem, jo tas ir veids, kā glābties, bieži gan šāda rīcība negarantē glābiņu, bet dod iespēju iekšējai emigrācijai.

No manas loģikas izriet, ka, ja tev nav valsts, kas tevi aizstāv, kas par tevi rūpējas, kaut dažos papīros tā ir rakstīts, tad valsts - tā ir tikai ideja tavā galvā, bet patiesībā fikcija.

Ja tev nav tautas, kas tevi atbalsta un palīdz, kā arī aizstāv, tad arī šī ir tikai ilūzija tavā pasaules redzējumā. Patiesībā ne valsts, ne tautas nav, bet ir cēlas idejas par valsti un tautu. Un, kā jau sākumā uzsvēru, ir miljoniem piemēru, kad cilvēki idejas vārdā iet nāvē.

Vai šāda rīcība ir aplama? Nē, nekādā gadījumā! Ziedoties Dieva vārdā, ziedoties valstij un tautai nav aplamība vai muļķība, bet varonība. Cilvēks no mežoņa ir izaudzis līdz tam, ka spēj ne tikai idejas izdomāt, bet tās ieviest un to vārdā mirt.

Cilvēkam nav cita dzīves uzdevuma, un dzīvei nav citas jēgas kā kalpot citiem cilvēkiem. Un tas ir tas pats, kas kalpot Dievam, jo ir teikts – «ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši».

Brisele vai maskava?

Ja tevi interesē sīkāks valsts un tautas definējums, tad lasi manas iepriekšējās publikācijas, kur to apskatu detalizētāk. Šoreiz par iepriekš nepateikto.

Kamēr tu tici valsts esībai, tikmēr apķērīgi cilvēki šo tavu ticību izmanto. Kaut realitātē valsts neeksistē, tomēr valsts vārdā izrīkojas savtīgi cilvēki. Nesavtīgie netiecas pēc valsts varas un amatiem. Viņi kopj katrs savu namu, palīdz kaimiņiem un pelna iztiku, ir gatavi aizstāvēt savu pagalmu un to dara. Viņi pelna iztiku ražojot, nevis pārdalot citu darba augļus.

Šodien valsts vara – tie ir cilvēki, kuri rīkojas valsts vārdā, arī ierēdņi un citi, ja viņu ienākumi nav atkarīgi no pilsoņu dzīvei būtiskām darbībām, no valsts ekonomiskā stāvokļa, no vēlētāju labklājības, no viņu vēlmēm, tad tie nosliecas un tiecas autoritārisma, cinisma un diktatūras virzienā.

Kopš padomju gadiem mums ir iemācīta godbijīga un pazemīga attieksme pret valsts varu, pret cilvēkiem, kuri rīkojas valsts vārdā. Cilvēki dzīvo tā, it kā valsts patiesībā eksistētu. Bet rūgtā patiesība ir tāda, ka nekādas valsts nav, tas ir tikai mīts un ideja, kuriem ticam.

Patiesībā valsts neeksistē, bet ir daudz apķērīgu cilvēku, kuri sevi dēvē par valsts varu, un idejas, kuras dominē cilvēku galvās, viņiem šādu iespēju rada un nodrošina.

Ir tie, kuri ir noticējuši mītam, un ir arī tie, kuri bezkaunīgi šo izmanto savtīgos nolūkos. Viņi izrīkojas neeksistējošas juridiskās personas vārdā. Idejas, kas ir iestāstītas cilvēkiem ar skolas, propagandas, pat baznīcas un plašsaziņas līdzekļu starpniecību, viņi veikli izmanto savtīgos nolūkos.

Šai gadījumā ir runa par to, ka, ja šie valsts vārdā lemjošo ienākumi nav atkarīgi no valsts eksistencei ticīgo labklājības, no ticīgo ekonomiskām darbībām un pat valsts ekonomikas rezultāta, bet gan viņiem maksā kādi citi, piemēram, Brisele vai maskava, vai masoni, vai pat Davosa. Tad varneši kļūst neatkarīgi no pilsoņu vēlmēm, sabiedrības vajadzībām un nerēķinās ar minēto vajadzībām.

Vara kļūst patiesi neatkarīga no vēlētāju gribas un ir neietekmējama, jo nekādas sabiedrības vēlmes netiek uzklausītas un viņi rīkojas tikai tā, kā izdevīgi pašiem, reizēm izmantojot savos nolūkos minētās «sabiedrības vēlmes».

Viņiem neinteresē konkrētā valsts, kuru viņi pārvalda, nedz realitāte, nedz ekonomika, nedz nacionālā politika, nedz militārā varenība. Tas viņiem nav saistoši, jo viņu labklājība ir atkarīga tikai no citu varu vēlmes un ar šo citu varu vēlmēm viņi rēķinās un cenšas izkalpoties.

Tā rodas gadsimta celtnes, bibliotēkas, dzelzceļi, lidostas un pat pusdienas bruņotajos spēkos.

Ticība

Palūkojies, kurās vēl valstīs ir varneši, kuru ienākumi ir neatkarīgi no notiekošā viņu valstī. Krievijā tas ir atkarīgs no viena cilvēka, Ukrainā no palīdzības sniedzējiem, kur vairāk par pusi valsts tēriņus apmaksā citas valstis.

Kāpēc lai ierēdņi rūpētos par pilsoņiem, ja algu viņiem maksā nosacītā Vašingtona. Vai ukraiņiem būs elektrība vai ne, no tā nav atkarīga ierēdņu alga. Par šo var runāt gari un plaši, šo domu var attīstīt daudzās lapaspusēs, bet tie, kuri spēj saprast, jau saprata, un tos, kuri nespēj saskatīt un saprast, kuri nevēlas atzīt, nav iespējams pārliecināt. Jo pret ticību nav argumentu, ja reiz cilvēks kam tic, tad mainīt viņa pasaules redzējumu un pieņemto ideoloģiju nav iespējams ne ar kādiem argumentiem.

Viņš pat tevi var uzklausīt un tad teiks, bet... un šim „bet” sekos vārdu plūdi, it kā viņš neko nebūtu dzirdējis un manis pausto lasījis.

Vai atceries koviddisidentus? Tas ir lielisks piemērs nepamatotai un no pirksta izzīstai ticībai, bet cik tā bija efektīva?

Ticība reti kad balstās loģikā vai argumentos un aprēķinos. Visbiežāk mītos un idejās, kuri minētajiem ir pieņemami, tāpēc tā viņiem ir patiesība – pēdējā instancē.

Tumsonību nevar ārstēt ar skolām un zināšanām, jo tā patiesībā nav ticība zināšanām, tā ir ticība māņiem un saucas māņticība. Tāda ir cilvēka daba.

Nodokļi

Gadījumos, kad varnešu ienākumi tomēr kaut daļēji ir atkarīgi no pakļauto dzīves līmeņa, viņi apvieno patīkamo ar lietderīgo. Lietderīgi ir saņemt naudu dzelzceļam vai tiltam, bet maku nespiež arī kāds procentiņš no nodokļiem.

Kopš cilvēces sākuma vienmēr bija vieglāk izlaupīt kaimiņa vai tālāk dzīvojošu klēti, nevis sēt un kult pašam. Tad visi kari bija tikai taustāma un ēdama labuma gūšanas motivēti, līdz laiki mainījās. Izrādījās, ka nekarojot var laupīt efektīvāk.

Sen, sen bija tāds atgadījums, kad kādam no Čingishana dēliem padomnieks ieteica izkaut visus ķīniešus un izkauto teritorijās ganīt lopus, bet cits padomnieks pārliecināja, ka šādi rīkoties nebūšot prātīgi. Viņš ar skaitļiem ātri pārliecināja hanu, ka izdevīgāk ir kaušanai nolemtos aplikt ar nodokļiem un ļaut viņiem vairoties, strādāt un maksāt nodevas. Ienākumi būšot daudz lielāki, un šāds risinājums būs izdevīgāks. Viņš aicināja ķīniešus tomēr nenogalināt, kaut arī viņam tie riebās.

Ražotāji un neražotāji

Aitas ir izdevīgāk cirpt, nevis kaut, arī uz cilvēkiem tas attiecas. Izdevīgāk ir aitas ganīt, ļaut vilnai ataugt un atkal cirpt, bet pārtikai var pa kādai vajadzības gadījumā nokaut.

Cilvēki, kuri sevi dēvē un saista ar valsts pārvaldi un varu, paši neko neražo. Viņi nesēj, neslauc, nebūvē un citādi roku nepieliek tautas saimniecības tapšanā.

Viņi ir parasti parazīti, bet, lai maskētu no lētticīgajiem savu parazītu būtību, viņi nodokļu maksātājiem, tiem, kurus viņi aplaupa un kuru ražoto pārdala, lai tie nezaudētu ticību valstij un gaišai nākotnei, «ražo» nepārtrauktu propagandu par to, ka valsts ir un to nepieciešams barot, sargāt un aizstāvēt. Tas ir - viņus!

Vienlaicīgi ar propagandas izplatīšanu viņi apliek strādājošos ar nodokļiem - nekustamā īpašuma, transporta līdzekļu un citiem. Tad no iekasētā kādas drupačas atmet nodokļu maksātājiem un to definē par valsts rūpēm par saviem pilsoņiem.

To visu pavada nepārtraukta propaganda, ka, redz, kā mēs katru dienu un nakti par jums rūpējamies, ko jūs bez mums darītu? Mēs gan pensijas maksājam, gan veselības aprūpi nodrošinām un arī par bērnudārziem rūpējamies. Arī izglītības bez mums nebūtu un valsts aizsardzības ar’. Redz, cik mums daudz darba, redz, cik mēs nostrādājušies...

Neatlaidīgi un uzbāzīgi plašsaziņas līdzekļi veido sižetus un rakstus par to, cik ļoti rūpējas par valsts dzīvi vareneši, kuri nebeidzami diskutē, pat strīdas, apspriež un apspriežas.

Tāds darbs kaulus nelauž un ir gana ienesīgs.

Redziet, cik labi, ka jums ir valsts, jo ko gan jūs bez valsts darītu, kaut patiesībā ir citādi.

Ko parazīti darītu bez lētticīgajiem? Kas viņus barotu un ārstētu, kā arī aizstāvētu?

Progress

Kopš Čingishana laikiem līdz mūsdienām idejas par valstīm un parazitēšana uz šīm idejām ir diezgan progresējušas.

Par ganāmpulku ir jārūpējas, jāsargā no vilkiem un citiem plēsējiem. Jāārstē, jāizglīto, jo citādi neizglītotu neiesēdināsi tankā un tam nevar uzticēt pat granātu, jo var iznākt kā gadījumā, kad mērkaķim iedeva granātu. Tāpēc ir nepieciešamas zināšanas fizikā, ķīmijā, jāprot patronas skaitīt un maizes kukuļus, kā arī gaļu svērt.

Rezultātā šā brīža valstis ir kļuvušas par sarežģītu valsts pārvaldes un nodokļu iekasēšanas, kā arī pārdalīšanas mehānismu ar nolūku kopt ganāmpulku, nevis tā izkaušanu gaļā.

Attīstītās valstis vairs neuzbrūk citām, bet gan ar dažādām savienībām un blokiem tās pakļauj un cērp, ne gaļā pārstrādā.

Daudz ir tādu valstu, kuras šo domāšanas līmeni nav sasniegušas un turpina pa vecam klejotāju tradīcijas. Lai ēstu, kad ēdiens beidzas, tie dodas kaut un paverdzināt citus...

Daļa cilvēces ir progresējusi no tā – kas var būt patīkamāks par to, ka kaimiņam māja deg – izaugusi līdz tam, – jo dārgāka māja ir kaimiņam, jo lielāka tirgus vērtība ir manam namiņam un varneši atkal priecīgi, jo var mainīt nodokļus un cirpt. Bet, tikko varnešiem uzrodas labklājības avots, kas nav atkarīgs no valstspiederīgo labklājības, nu tad, pilsoņi, turieties...

Par mani

Es ticēju un ticu, jo pirms daudziem gadiem kādu no retajiem klosteriem padomju savienībā apmeklēja tūristu grupa. Viņi aplūkoja mūrus un dīvaini tērptos mūkus. Kāds no apmeklētājiem mūkam jautāja – nu, vai tad tu to Dievu esi redzējis, ka tam tici?

Mūks pretjautāja – vai tu savu prātu esi redzējis? Ak, nē, nu tad mēs varam secināt, ka tev tā nav?...

Patiesa ticība vienmēr balstās zināšanās, ļaujot šīm zināšanām ietekmēt savu dzīvi.

Novērtē šo rakstu: