Tiem, kam, iespējams, ir nepieciešams "lokdauns", tas būtu jāpavaicā viņiem pašiem
Aigars Bikše*22.07.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sakarā ar vakcinācijas tempu saplakšanu un nojautu, ka apmēram 40% (iespējams, pārāk optimistiska prognoze) sabiedrības šobrīd nevakcinēsies, vēlos ierosināt diskusiju par, manuprāt, svarīgu lēmumu, ko mums gan kā indivīdiem, gan kā sabiedrībai būs jāpieņem tuvākajā laikā: būt vai nebūt rudens "lokdaunam"?
Pēc Veselības ministrijas pārstāvju un valdības prognozēm, ka rudenī vīrusa aktivitāte varētu pieaugt un tikai puse no sabiedrības būtu vakcinēta, valdība ieviesīs jaunus stingrus ierobežojumus.
Tas, ko es vēlētos jautāt, ir: kam šāds "lokdauns" būs vajadzīgs? Tiem, kas ir vakcinējušies, manuprāt, tas nav vajadzīgs. Visticamāk, ierobežojumu ieviešana nepatīkami pārsteigs tos, kas ir vakcinējušies un cer uz normālas dzīves atgriešanos. Viņi ir paļāvušies uz Rietumu civilizācijas sasniegumiem, mūsdienu zinātni un valdību, kura solīja: "Vakcinējies, un mēs tev atdosim tavu normālo dzīvi."
"Lokdauns" nav vajadzīgs arī nevakcinētajiem, jo viņi ir izvēlējušies nevakcinēties. Ja valsts ir nodrošinājusi iespēju vakcinēties, bet cilvēks ir pieņēmis lēmumu to nedarīt, balstoties uz informāciju un ticību, ka tas nav jādara, tad viņam šādas tiesības nevarēs atņemt. Šis cilvēks nevēlas vakcinēties. Vai nu viņš netic Covid-19, vai varbūt baidās par vakcīnas blaknēm, varbūt nemīl valdību un netic nevienam, izņemot kādu zinošu dakteri Ukrainā... Iemesli droši vien būs dažādi, bet vienojošais ir tas, ka viņam nav vajadzīga valdības pasniegtā glābjošā vakcīna un arī "lokdauns" viņam nav vajadzīgs.
Tad kam ir vajadzīgs "lokdauns", un ko valdība vēlas izglābt?
Ar vīrusu dzīvojam jau gandrīz divus gadus un pagājušajā vasarā jutāmies kā uzvarētāji, bet diemžēl, skatoties, kas notiek pārējā pasaulē, īsti nav pamata domāt, ka šajā rudenī nepiedzīvosim to pašu, ko pirms gada.
Visi "lokdauni" kā Latvijā, tā Eiropā tikuši ieviesti, domājot par sabiedrību kopumā, un primārais mērķis bijis veselības sistēmas nepārkaršana. Ko tas nozīmē? Slimnīcas kādā brīdī ir tik pārpildītas un ārsti tik noslogoti, ka vairs netiek galā ar šādu pacientu daudzumu, un cieš ne tikai tie, kuri nav vakcinējušies, jo nepietiek gultu un elpināšanas aparātu, bet arī tie, kuri ir vakcinēti, bet nevar tikt pie speciālistiem savu akūto veselības problēmu risināšanai. Vēl pavisam vienkārša matemātika saka priekšā, ka slimība ietekmēs mūsu valsts ekonomisko aktivitāti, samazinot valsts IKP, mazāk strādājam, mazāk nopelnam, ekonomika atdziest...
Valdības ir centušās glābt cilvēku dzīvības, tomēr glābt cilvēkus pret viņu gribu ir grūts uzdevums. Parasti ar to nodarbojas stingri vecāki, audzinot savas nesaprātīgās atvases: "Es jau zinu, kas tev ir vajadzīgs un kas tev nāks par labu. Tas viss jau tevis paša labā. Gan izaugsi un sapratīsi." Tā man izklausās Kariņa teiktais tautai preses konferencē pirms nākamā "lokdauna".
Manuprāt, valdībai vajadzētu skaidri pateikt: iespējas vakcinēties ir visiem, vakcinācija turpināsies līdz (piemēram) 30. oktobrim. Visi, kas vēlas vakcinēties, to var izdarīt, un 1. novembrī mēs atceļam visus ierobežojumus un dzīvojam "normāli". Tajā pašā laikā tad jāsamierinās arī ar faktu, ka būs profesijas, kurās nevakcinētie strādāt nedrīkstēs.
Līdz šim ar sapratni uztvērām, ka, piemēram, sabiedriskajā ēdināšanā strādājošajiem ir jāveic veselības pārbaudes, un nez vai šajā gadījumā varēs būt citādi. Likmes gan ir vēl augstākas par vēdersāpēm – vēl vienu gadu mācoties attālināti vai pie būtiska skolotāju iztrūkuma tiek arī būtiski ietekmētas skolēnu zināšanas un tālākās iespējas dzīvē.
Tie, kas nevēlas vakcinēties, nevēlas arī ierobežojumus, visbiežāk negrib vilkt masku utt. Kā lai šos cilvēkus valdība glābj? Kāpēc ierobežot cilvēkus, kuri nolēmuši, ka vīruss viņus neapdraudēs vairāk kā vakcīna? Uzskatu, ka cilvēkam ir tiesības būt "neprātīgam". Viņam ir tiesības riskēt ar savu veselību un dzīvību – vakcinējoties vai nevakcinējoties. Tikai viņam skaidri jāapzinās, ka riskēšana ar savu dzīvību ir vienlaikus riskēšana arī ar citu cilvēku dzīvību un veselību, jau minētās slimnīcu kapacitātes dēļ. Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un to neviens nevar aizliegt. Te gan uzsvars uz vārdu "sabiedrība", jo tas jau pašā sākumā ietver noteiktus principus, par kuriem esam vienojušies, lai varētu kopā dzīvot, – jaundzimušo vakcinācija, ceļu satiksmes noteikumi, nodokļu maksāšana, veselības aprūpes nodrošināšana, drošība un apgaismojums uz ielām...
Laikā, kad vakcīnas nebija pieejamas, "lokdauns" bija pamatots un adekvāts risinājums, savukārt, kad visi gribētāji būs vakcinējušies, tas būs absurds un nenormāli nepopulārs lēmums – uzturēt nevienam nevajadzīgus ierobežojumus. Es kā vakcinētais būšu ļoti pret ierobežojumu turpināšanu un no sarunām ar savu kaimiņieni, nevakcinācijas piekritēju, varu apgalvot, ka viņa arī.
Šāda skaidra valdības pozīcija – "vakcinējies vai nevakcinējies – tas ir tavs lēmums, dzīvojam tālāk" – pamudinātu neizlēmušos nostāties skaidrā pozīcijā. Šobrīd piedāvātais valdības koncepts – gan jau mēs kaut kā tevi novakcinēsim – ļauj daudziem cilvēkiem, bakstot zobus, šaubīties un kaut ko gaidīt. Sak, gan jau paspēs, pagaidīs, vai kaimiņam ragi neizaug, un tad varbūt, varbūt VM uztaisīs beidzot man saviļņojošu kampaņu, kura izskalos mani, neizlēmīgo pilsoni, pie kāda vakcinācijas centra. Šāda pieeja rada iespaidu, ka vakcinācija ir vajadzīga nevis man pašam, bet valdībai, un, jo vairāk būs šāda spiediena, jo vairāk būs aizdomu!
Tāpēc lūdzu sabiedrībā atvērt diskusiju par to, kas būs nākamie soļi rudenī un vai vienīgais risinājums mūsu sabiedrībai šajā situācijā būs jauns "lokdauns".
Sabiedrībā ir grupas, kuras nevar šobrīd tikt vakcinētas un kuru dēļ varētu ieviest rudenī stingrākus ierobežojumus. Tie ir bērni līdz 12 gadiem, kuriem šobrīd nav izstrādāta vakcīna. Bērni sākotnēji pārslimoja vīrusu viegli, un jautājums – vai jauno vīrusa paveidu tie pārslimos ar nopietnākām sekām?
Tāpat esmu dzirdējis no Veselības ministrijas puses izteiktus apgalvojumus, ka veselības apsvērumu dēļ nevar tikt vakcinēts viens cilvēks no miljona. Ja tā ir taisnība, tad šiem diviem cilvēkiem, iespējams, ir nepieciešams "lokdauns", bet, manuprāt, arī tad tas būtu jāpavaicā viņiem pašiem!
* tēlnieks, 13. Saeimas deputāts
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
