Tiesa izlems, vai sabiedrība saskaņā ar Rinkēviča nostāju joprojām nedrīkstēs uzzināt patiesību par Krievijas armijas izvešanu un „Uzvaras pieminekli”
PIETIEK12.04.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc divām nedēļām administratīvajai tiesai jātaisa spriedums, no kura būs atkarīgs, vai Latvijas sabiedrībai saskaņā ar Edgara Rinkēviča vadītās Ārlietu ministrijas nostāju pārskatāmā nākotnē tā arī nebūs iespējams uzzināt patiesību par Krievijas Federācijas armijas izvešanu no Latvijas deviņdesmitajos gados, tostarp arī par toreizējā tieslietu ministra, tagadējā valsts prezidenta Egila Levita lomu tieši tādu līguma nosacījumu apstiprināšanā, kuru dēļ Rīgā joprojām slejas tā saucamais „Uzvaras piemineklis”.
Lato Lapsa, pēc kura iniciatīvas sākta šī administratīvā tiesvedība, savā pieteikumā tiesai lietas būtību aprakstījis šādi:
„2020. gada 31. janvārī es kā Latvijas Žurnālistu savienības biedrs manis veikta žurnālistisku pētījuma vajadzībām vērsos Ārlietu ministrijā ar iesniegumu, vēloties iepazīties ar šīs iestādes arhīvā glabātiem materiāliem, kas saistīti ar pirms vairāk nekā 25 gadiem – 1994. gada 30. aprīlī parakstīto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā.
Ārlietu ministrija manis pieprasīto informāciju (pieejas arhīvā esošiem dokumentiem formā) šā gada 17. februāra vēstulē atteicās sniegt, atteikumu mēģinot pamatot ar to, ka „labums, ko iegūst sabiedrība, ja pieeja pieprasītajiem materiāliem tiek atteikta, kopumā ir lielāks salīdzinājumā ar pieteicēja tiesību un tiesisko interešu iespējamo aizskārumu”.
Izdodot šo man nelabvēlīgo administratīvo aktu, Ārlietu ministrija nesniedza nekādu pamatojumu tam, kāds tieši ir tās argumentācijas pamatā minētais sabiedrības labums, kas it kā tiekot gūts, ja sabiedrībai tiek liegta pieeja pieprasītajai, sabiedrības interesēm nozīmīgajai informācijai.
Uzskatu Ārlietu ministrijas rīcību, liedzot pieeju tās arhīvā esošai sabiedriski nozīmīgai informācijai, par prettiesisku un nepamatotu, jo šī rīcība liedz sabiedrībai iegūt skaidru un patiesu informāciju par nozīmīgu Latvijas valsts vēstures jautājumu.”
Šā gada 6. aprīlī administratīvā lieta administratīvajā rajona tiesā ir izskatīta pēc būtības, un tiesa informē, ka spriedums lietā tiks sastādīts pēc divām nedēļām – 27. aprīlī.
Gaidāms, ka Egila Levita loma šī līguma nosacījumu sagatavošanā un apstiprināšanā tiks aprakstīta Lato Lapsas grāmatas "Viltvārdis" turpinājumā "Valstsgribis", kuras iznākšana iecerēta šogad. Reizē ar to klajā nāks arī "Viltvārža" otrais, papildinātais izdevums.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
