Iesaki rakstu: 
Rīgas rajona administratīvā tiesa nospriedusi, ka invalīdam, kurš pārsūdzējis saistībā ar invaliditātes un kopšanas pabalstu pieņemtos Veselības un darbnespējas ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEAK) lēmumus, tiesa atteikusi piešķirt valsts apmaksātu advokātu, jo lieta esot pārāk vienkārša. Neskatoties uz to, ka invalīdam ir piešķirts trūcīgas personas statuss, viņam vai nu jāaizņemas nauda savu interešu aizstāvībai, vai pašam jākļūst par juristu, lai varētu tiesā iesniegt visiem regulējumiem atbilstošu pieteikumu.
Andris Kozulis ir otrās grupas invalīds, kuram invaliditāte noteikta jau 2013.gadā, taču tikai sešus gadus vēlāk viņš uzzinājis, ka viņam pienākas arī kopšanas pabalsts, bet VDEAK tādu nav piešķīris. Kad viņš vērsies tiesā ar vēlmi apstrīdēt šo lēmumu, lūdzot arī nodrošināt valsts apmaksātu advokātu, kas viņam kā trūcīgai personai pienākas no valsts, tiesa atteikusi, jo lieta esot pārāk vienkārša un viņam pašam pa spēkam esot ievērot termiņus un laikus iesniegt prasību tiesā.
Tomēr pierādīt, ka tikai pēc sešiem gadiem uzzinājis, ka pienākas arī kopšanas pabalsts, cilvēkam bez juridisko nianšu pārzināšanas ir sarežģīti.
A. Kozulis konstatējis pretrunas normatīvajos aktos. Kopšanas pabalsts saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likumu pienākas personai ar smagu invaliditāti, kas atbilst otrās invaliditātes grupai. Tā kā A. Kozulim ir piešķirta otrā invaliditātes grupa, viņš ir pārliecināts, ka viņam šis pabalsts pienākas. Tomēr Ministru kabineta noteikumos “Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” noteikts, ka šis pabalsts pienākas tikai 1.grupas invalīdiem, proti, cilvēkiem ar ļoti smagu invaliditāti.
Tādēļ A. Kozulis vērsās tiesā, jo pēc tam, kad VDEAK atteicās viņam piešķirt pabalstu, jo bija beidzies lēmuma apstrīdēšanas termiņš, tomēr uzskatīja, ka viņam pienākas viss paredzētais pabalsts.
Diemžēl juridiski pareizi noformulēt, kādēļ viņš sešus gadus nav zinājis par to, ka viņam pienākas pabalsts, A. Kozulim nebija pa spēkam. Tādēļ viņš lūdza nodrošināt valsts apmaksātu advokātu. Taču tiesa nolēma, ka jautājums par termiņu ievērošanu ir pārāk vienkāršs, lai tam tērētu valsts apmaksāta advokāta laiku.
“No Administratīvā procesa likumā ietvertā objektīvās izmeklēšanas principa izriet tiesas pienākums lietas ietvaros noskaidrot objektīvo patiesību un nodrošināt pierādījumu pietiekamību. Šis princips samazina nepieciešamību pēc juridiskajiem pakalpojumiem un personai arī bez speciālajām juridiskajām zināšanām nav šķēršļu, lai realizētu savas tiesības. Arī šajā gadījumā tiesa pati ir pieprasījusi no iestādes nepieciešamos dokumentus, lai izlemtu pieteikuma virzību.
Tādējādi nav saskatāma lietas sarežģītība, kas prasītu pieteicēja padziļinātas juridiskas zināšanas, tiesību normu pārzināšanu un dziļāku tiesiskās situācijas analīzi, lai pieteicējs varētu pilnvērtīgi realizēt savu tiesību aizsardzību. Lai izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē, pieteicējam ir ieteicams ievērot administratīvajos aktos (komisijas lēmumu nobeigumu daļā) norādīto apstrīdēšanas un pārsūdzības kārtību, tai skaitā termiņus,” bezkaislīgi norāda tiesa, atsakot valsts apmaksāt advokāta piešķiršanu.
A. Kozulis vēlējās saņemt neizmaksāto pabalstu par visu periodu, kurā viņam tas bija liegts, jeb 19 962 eiro, kā arī desmit tūkstošu eiro nemantiskā kaitējuma atlīdzību.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
