Tiesa sāk administratīvo lietu par Vējoņa kancelejas lēmumu slēpt prēmijas, algas un piemaksas
PIETIEK28.08.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Administratīvā rajona lieta ir ierosinājusi vēl vienu administratīvo lietu saistībā ar Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa (attēlā) kancelejas lēmumiem neatklāt informāciju saistībā ar tās tēriņiem un tās pamatotību, - šoreiz par Vējoņa kancelejas lēmumu turpmāk neatklāt ne tikai tās darbiniekiem izmaksātās prēmijas, piemaksas un naudas balvas, bet arī konkrētu darbinieku saņemto atalgojumu, kurš salīdzinājumā ar pagājušo gadu vidēji pieaudzis gandrīz par trešo daļu.
Administratīvā rajona tiesa ir pieņēmusi nepārsūdzamu lēmumu pieņemt Lato Lapsas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai sniegt 2017. gada 26. un 29. jūnija informācijas pieprasījumos minēto informāciju, pienākuma uzlikšanu Valsts prezidenta kancelejai atvainoties par pieprasītās informācijas nesniegšanu un ierosināt administratīvo lietu. Tāpat tiesa nolēmusi uzdot atbildētājas Valsts prezidenta kancelejai mēneša laikā sniegt rakstveida paskaidrojumu.
Kā jau ziņots, Vējoņa kanceleja nolēmusi turpmāk neatklāt ziņas ne tikai par treknajām piemaksām, prēmijām un naudas balvām, kādas līdz šim tajā saņemtas regulāri, bet pat par konkrētu kancelejas darbinieku saņemto atalgojumu un tā izmaiņām.
Kanceleja, kuru vada pagājušā gada aprīlī Latvijas Pasta vadītāja amatu zaudējušais Arnis Salnājs, savu lēmumu argumentē ar to, ka pieprasījumi publiskot informāciju par piemaksām, prēmijām, naudas balvām un konkrēto atalgojumu esot tikai „zinātkāre”.
„Atsevišķas personas vai to grupas zinātkāre, kā arī konkrētu interneta vietņu komerciāla interese nav uzskatāma par sabiedrības tiesisko interesi un nevar kalpot par attaisnojumu tiesību uz privātās dzīves ierobežojumu ārpus dienesta pienākumu izpildes laika,” oficiālajā pamatojumā skaidro Salnājs.
Tāpat Vējoņa kancelejas vadītāja ieskatā „plašu konkrētas amatpersonas ienākumu izziņošanu” nevarot uzskatīt par „atalgojuma pamatotības un atbilstības kontroli, kā rezultātā būtu pieļaujama konkrētu kancelejas nodarbināto vārdu un uzvārdu publiskošana”.
Pamatā visiem šiem apsvērumiem, kā izriet no oficiālā dokumenta, ir Valsts prezidenta kancelejas pārliecība, ka tās darbiniekiem – gan valsts amatpersonām, gan pārējiem – esot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, savukārt no nodokļu maksātāju līdzekļiem veiktās izmaksas esot šīs privātās dzīves sastāvdaļa.
Salnājs tāpat pieminējis arī to, ka dāsni prēmēto Vējoņa kancelejas darbinieku „cieņu un reputāciju” esot aizskāruši „privātpersonu komentāri”, kas pievienoti interneta vietnēs publiskotajai informācijai par viņu gūtajiem papildienākumiem.
„Vairāki kancelejas darbinieki ir vērsuši uzmanību uz minēto situāciju, norādot uz savu tiesību uz privātās dzīves neaizskaramības pārkāpumu un lūgumu darba devējam pārtraukt turpmāku personas datu apstrādi,” skaidro kancelejas vadītājs.
Vai šī Valsts prezidenta kancelejas izmaksu noslepenošana notikusi pēc Salnāja iniciatīvas, vai arī ierosme nākusi no paša Vējoņa? Tas pašlaik droši nav pasakāms, jo līdz šim par „darba intensitāti un paveiktā darba kvalitāti” regulāras piemaksas saņemošais prezidenta preses padomnieks Jānis Siksnis uz šādu jautājumu nav varējis vai vēlējies atbildēt.
Taču, kā zināms, tieši Vējonis 30. jūnijā ir nodevis Saeimai otrreizējai caurskatīšanai grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā, kas paredzēja, ka „iestādes visām amatpersonām un visiem darbiniekiem aprēķināto atalgojumu un citas naudas summas, kas viņiem pienākas, katru mēnesi publicē iestādes mājaslapā internetā, norādot vārdu, uzvārdu, amatu un izmaksātā atalgojuma summu, ja likums nenosaka citādi”.
Valsts prezidents savos iebildumos ir pieminējis gan privātās dzīves neaizskaramību, gan to, ka „publisku personu institūciju amatpersonām un darbiniekiem faktiski var tikt liegta iespēja saglabāt kontroli pār saviem personas datiem, ierobežot to izmantošanu, prasīt tos mainīt vai panākt to izdzēšanu”. Šie argumenti ir ļoti līdzīgi tiem, kurus Salnājs ir uzskaitījis kā pamatojumu Vējoņa kancelejas „finanšu dzīru” datu noslepenošanai.
Foto no Facebook.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
