Iesaki rakstu: 
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
KF zaudējumu lielumu ar prātu grūti apjēgt. Mēģināšu tos pa savam vizualizēt. Iznīcināts tanks, bruņumašīna, kravas automašīna vai artilērijas iekārta ik pēc katriem 47 metriem. Sešu metru attālumā viens no otra gulētu kritušais, bet otrā rindā ik pēc diviem metriem ievainotais vai mirstošais Krievijas karavīrs. Un tā akurāti visā 950 kilometrus garajā frontes līnijā, kura ir mazliet garāka nekā attālums no Rīgas līdz Maskavai. Ginesa rekorda cienīga “parāde”.
Vēl zaudētas aptuveni 600 lidmašīnas un helikopteri. Raķešu un dronu arsenāli noplicināti par 9,5 tūkstošiem vienību. Zināms, ka šī gada pirmajos divos mēnešos no šiem raķešu un dronu uzbrukumiem nav cietusi neviena Ukrainas armijas militārpersona – visi upuri bijuši civiliedzīvotāji un bojāta tikai civilā infrastruktūra.
Sociālajos tīklos pieejami neskaitāmi ieraksti no vairāk vai mazāk zināmiem politiskajiem un militārajiem komentētājiem, žurnālistiem un citām sociāli aktīvām personām, tajā skaitā KF pilsoņiem, kuri no sava skatupunkta analizē un vērtē šo Putina uzsākto neprāta “operāciju”. Un ir pieejama arī informācija no oficiālajiem Kremļa avotiem. Katrs interesents var pārliecināties, ka abas informācijas avotu plūsmas visbiežāk radikāli atšķiras gan faktoloģiskajā, gan ideoloģiskajā, gan intelektuālajā līmenī. Uzmini nu, kurš no tiem melo?
Vai tiešām visa pasaule ieskauta fašisma apskāvienos? Un kurš te ir agresors, terorists vai miera nesējs? Krievijā ir zināms blogeris, jaunās paaudzes vēsturnieks M.O. Kamuškins. Nesen kādā no saviem “vēstījumiem” viņš dižodamies vairākkārt demonstrē savu KF pilsoņa pasi un cenšas pierādīt, ka bez visām citām rietumvalstīm arī Vatikāns ir fašistiska valsts. Tam viņš izmanto Lorena Brita apkopoto 14 fašismu identificējošo pazīmju sarakstu. Kāds pētnieks, tāda vēsture. Ja kādam interesē, kas varētu būt šī termina atbilstošākais adresāts, piedāvāju īsu testu.
Pieminētās valsts fašisma pazīmes:
Spēcīgs un ilgstošs nacionālisms
Nicinoša attieksme pret cilvēktiesībām
Ienaidnieku/grēkāžu identificēšana kā stimuls vienotībai
Militāro prioritāšu nostādīšana pāri citām
Plaukstošs seksisms
Kontrolēti masu mēdiji
Apsēstība ar nacionālo drošību
Varas un reliģijas sasaiste
Korporāciju potenciāla aizsardzība
Arodorganizāciju tiesību apspiešana
Intelektuāļu un mākslinieku nicināšana
Apsēstība ar noziegumu un sodu
Plaukstošs familiārisms un korupcija
Krāpnieciskas vēlēšanas
["Fascism Anyone?", Free Inquiry, Spring 2003."]
Cik krustiņus, jūsuprāt, pelnījusi Krievijas Federācija?
Sociālajos tīklos populārais krievu komentētājs emigrācijā advokāts Marks Feigins ir skarbi noraksturojis pašreizējo Krievijas stāvokli: ”Būtībā Krievija ir tukša, neapdzīvota; ekonomiski tā atrodas lielā, dziļā bedrē, kur dzīves progress apstājies pie lauka atejas. Nav spējīga savās mājās savest kārtībā degradēto vidi, tāpēc ir vajadzība pieķēzīt jaunas teritorijas. Ja iekaro kādu pilsētu, tā ir jāsagrauj. Sagraut, nolīdzināt ar zemes virsmu un gruvešos iespraust savu karogu. Kaut pakaļā, bet karogs jāiesprauž.” Prātā nāk Krievijas akcija 2007. gadā ar karoga iespraušanu Ziemeļu ledus okeāna dibenā.
Krievijas lielākās sabiedrības daļas (Putina elektorāts!) publiski demonstrētās prāta un gara spējas var izsaukt drīzāk līdzjūtību, ne izbrīnu, saprotot, kādā mērā oficiālā Kremļa propaganda veikusi smadzeņu klizmu katram, kurš labprātīgi ļāvies Ostankinas TV hipnotiskajam starojumam. Ukraiņu žurnālists D. Gordons uztur versiju par Krievijas sabiedrības vispārējo ģenētisko degradāciju, ko ietekmējusi negatīvā selekcija gandrīz gadsimtu ilgajās masveida represijās, kurās pārsvarā tika iznīcināti ar salīdzinoši augstāku intelektu apveltītie indivīdi. Iespējams, tagad darbojas abi faktori – jo stulbāks cilvēks, jo vienkāršāk likt viņam noticēt da jebkam: modificētiem kaujas odiem, Ukrainas uzbrukumam Krievijai, cīņai pret fašismu, NATO, benderoviešiem, sātanu u.tml.
Ja pietiek izturības dažas minūtes pavērot galvenā Kremļa propagandista Solovjova TV “šovu”, rodas sajūta, ka tūlīt, tūlīt studijā jāiebrāžas sanitāriem ar trako kreklu. Starp citu, vai Kremlī ir kaut viens psihiatrs? Iespējams, pietiek ar esošajiem štata šamaņiem.
Žurnālista V. Zolkina daudzajās intervijās ar ukraiņu sagūstītajām KF militārpersonām un telefonsarunās ar viņu tuviniekiem atklājas šokējošas detaļas par krievu sabiedrības morālo pagrimumu, prāta aprobežotību, tumsonību un neizmērojamu stulbumu. Tikai tādas sabiedrības karavīrs ir spējīgs pastrādāt zvērības un noziegumus, kuru skaits Ukrainā fiksēts vairākos desmitos tūkstošos gadījumu. Un tas notiek augstākā ranga komandieru vadībā. Par dažu labu KF armijas ģenerāli gan varētu teikt, ka viņa intelekta līmenis krietni atpaliek no M. Bulgakova radītā Šarikova tēla darbā “Suņa sirds”.
Nesen vairākās Eiropas pilsētās, tajā skaitā arī Rīgā, apskatei izvietoti Ukrainas armijas iznīcinātie Krievijas tanki. Nepārsteidz, ka uz šiem tankiem tiek likti arī ziedi ne tikai Ukrainas karoga krāsās. Pārceļoties uz dzīvi citā valstī, kādas krievu cilvēku daļas mentalitāte, kā redzams, nemainās. Maz ticams, ka tā mainīsies arī pēc pilnīgas KF militārās sagrāves. Tieši otrādi – augs lielumā neizpratne: par ko mūs, krievus, tā nemīl? Tomēr daudziem krieviem, iespējams, būs neērti par nodarīto postu gan Ukrainai, gan pašai Krievijai, un būs kauns atzīties, ka ir krievi.
Bet ko nu par krieviem. Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri sevi sauc par latviešiem, bet neslēpj, ka viņu elks ir Putins un viņu garīgā barība nāk no Ostankinas raidtorņa. Šis ir Kremļa aizperēto vanckaru ždanoku, rosļikovu, elksniņu un viņiem līdzīgo elektotāts. Nekur viņi nepazudīs. Tepat vien mūsu vidū viņi dzīvos. Tomēr arī uz viņiem attiecināmas garantētās cilvēktiesības, tajā skaitā tiesības būt stulbiem. Izglītības līmenis diemžēl nekompensē garīgo stulbumu. Tas nepazūd kā saules iedegums.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
