Tiesībsarga biroja atzinums – neprofesionālisma un nekompetences paraugs

Galvenais manas vainas pierādījums ir Tiesībsarga (attēlā - tiesībsargs Juris Jansons) biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskās padomnieces (turpmāk – padomniece) Kristīnes Pakārkles atzinums uz 13 lappusēm. Pakārkles kundze analizē manus izteicienus un uzstāj, ka esmu patiešām izdarījis noziegumus, par kuriem mani apsūdz.

23. maijā notika pirmā tiesas sēde. Padomniece tika nopratināta kā lieciniece. Pratināšana ilga divarpus stundas, jautājumus uzdeva advokāte, prokurors un es kā apsūdzētais.

Rezultātā esmu nolēmis uzrakstīt pretatzinumu: izanalizēt Kristīnes Pakārkles rakstisko atzinumu, ņemot vērā arī viņas tiesā sniegtos mutiskos paskaidrojumus.

Protams, manam tekstam no juridiskā viedokļa nevar būt nekādas vērtības. Vienkārši ar savu piemēru es vēlētos rādīt, cik zemu var krist justīcija, ja tā likumu nomaina pret politiku.

Tulkojuma dīvainības: kļūda vai nodoms?

Sākšu ar dīvainībām tulkojumā. Kāda no saviem “Facebook” ierakstiem es izmantoju vārdu противник ar nozīmi “politiskais oponents”. Противник latviski ir pretinieks, jebkura vārdnīca to apstiprinās. Taču padomniece tulko to kā ienaidnieks. Respektīvi, krieviski tas būtu враг.

Jūs piekritīsiet, ka tas būtiski maina nozīmi. Pretinieks sportā, pretinieks zinātniskā vai politiskā diskusijā ir visnotaļ neitrāli izteicieni. Taču ienaidnieks... te jau ož pēc draudiem un vardarbības.

Diez vai tā ir nejauša kļūda. Jo vairāk tāpēc, ka tiesā tika noskaidrots – padomnieces kundze labi protot krieviski. Domāju, ka sagrozījums bija tīšs.

IENAIDNIEKS un NAIDS ir radniecīgi vārdi, kuriem ir viena un tā pati sakne. Galvenā tēze, ko virza Pakārkle: savos izteicienos Lindermans lieto hate speech (NAIDA runu). Tāpēc droši vien viņa arī iztulkoja tā, lai tas iekļautos viņas koncepcijā.

Neizskatīšu tikpat detalizēti citas tulkošanas “kļūdas”, to ir daudz. Bet vēl vienu tomēr pieminēšu. Kādā no savām intervijām es lietoju vārdkopu “Ukrainas vadība”. Padomniece tulko nevis kā “Ukrainas vadība”, bet kā “Ukraina”.

Tas nebūt nav sīkums, kā varētu šķist. “Vadība” ir politiķi, amatpersonas, varas institūcijas, attiecībā pret kurām starptautiskie tiesību standarti pieļauj skarbu kritiku. Vārds “Ukraina” apzīmē valsti, bet noteiktā kontekstā tas robežojas ar jēdzienu “nācija”. Savukārt nācijai adresētu kritiku var traktēt kā noziegumu.

Un šajā gadījumā man arī ir aizdomas par tīšu sagrozīšanu.

Izraušana no konteksta

Vēl viens paņēmiens, ko lieto padomnieces kundze, ir frāžu izraušana no konteksta.

Šis ir fragments no manas videointervijas:

“Ukrainu pārvalda cilvēki… kas nav gatavi samierināties ar viņu rīcībā nonākušās valsts mozaīcismu un daudzveidību. Viņi domā ar unitārām etniskajām kategorijām. Tas ir, Ukrainas valsts mērķis ir visus padarīt par ukraiņiem.”

Pakārkle “iepako” vairākas manas frāzes vienā, liek pēdiņās (it kā tā būtu mana runa) un laiž ārā: “Ukraina visus vēlējusies padarīt par ukraiņiem.” Un dēvē šo – faktiski SAVU – frāzi par Lindermana “spilgtu dezinformācijas piemēru”!

Mans izteiciens pēc būtības ne ar ko principiāli neatšķiras no Ukrainas prezidenta biroja ekspadomnieka Alekseja Arestoviča vārdiem, ko viņš teicis pirms trīs gadiem: “Porošenko iekritis, flirtējot ar etnisko nacionālismu. Ukrainai etniskais nacionālisms neder. Etniskais nacionālisms šeit izgāzīsies.” (https://www.youtube.com/watch?v=8qBou5zHOH4)

Izraujot frāzi no konteksta un piedevām vēl saputrojot to, padomniece attēlo mani kā niknu antiukrainieti. Varētu saprast tā, ka Ukraina bezmaz vai visu pasauli vēloties pārvērst par ukraiņiem, kaut arī man runa ir par Ukrainas mazākumtautībām.

Šāda izraušana no konteksta ir sastopama gandrīz vai katrā lappusē.

Falsificēšana

Pakārkles kundzes atzinumā ir arī tiešu melu gadījumi. Piemēram, viņa apgalvo, ka es dēvējot latviešus par rusofobiem un neonacistiem. Uz manu lūgumu sniegt konkrētus citātus padomniece tiesā atbildēja ar garu tirādi, izvairīdamās no tiešas atbildes.

Manos tekstos ir sastopama vārdkopa “latviešu neonacisti”, taču tā attiecas nevis uz latviešu nāciju, bet gan uz konkrētu politisko partiju. Tāpat kā, piemēram, izplatītas vārdkopas “itāļu fašisti” vai “īru teroristi” attiecas uz konkrētiem politiskajiem spēkiem, nevis uz itāļu vai īru tautu.

Nekompetence

Pieņemsim, ka padomnieces kundzei nav viss kārtībā ar valodniecību. Bet Latvijas likumdošanu viņai taču pienāktos zināt? Viņa tomēr ir juriste.

Kādā no savām videointervijām es runāju par to, ka policija ir guvusi tiesības ienākt pilsoņu dzīvokļos, ja dzīvoklī skatās nelegālu televīzijas programmu. Pakārkle nodēvēja manus vārdus par “klaju dezinformācijas piemēru”.

Pagājušā gada martā Saeima pieņēma likumdošanas grozījumus, kas ļauj saukt pie administratīvās atbildības nelegāla televīzijas satura patērētājus. Vienkāršāk izsakoties, tos, kas skatās aizliegtos Krievijas kanālus.

Vēl jo vairāk, tika apspriests jautājums par šādu pārkāpēju saukšanu ne tikai pie administratīvās, bet arī pie kriminālatbildības. Citu starpā šādu ierosinājumu izvirzīja Saeimas deputāts no “Jaunās Vienotības” Ainars Latkovskis.

Ja policijai ir aizdomas, ka dzīvoklī notiek administratīvais pārkāpums, tā var ienākt dzīvoklī ar tā iedzīvotāju atļauju. Ja notiek kriminālnoziegums, var ienākt arī bez atļaujas. Un katrā ziņā var ienākt, ja ir saņemta tiesas atļauja.

Tieši šo tēmu esam pārrunājuši intervijā. Kā cilvēkam, kura dzīvoklī dažādas policijas iebruka vairākkārt, man šī tēma ir labi pazīstama. Ne mazākās dezinformācijas manos vārdos nav bijis.

Kā tika noskaidrots tiesas sēdes laikā, Pakārkles kundze tik vienkāršos jautājumos, tā teikt, “peld pa virsu”. Kaut gan policijas rīcību likumīgums ir tieši tas jautājums, kuram būtu jābūt tiesībsarga biroja uzmanības fokusā.

Loģikas stunda

Neraugoties uz divām augstākajām izglītībām, padomnieces kundzei ir novērojamas problēmas loģikā. Piemēram, viņa raksta:

“Regulāri sniedzot intervijas ar Kremļa retoriku saistītam un klaju dezinformāciju izplatošam kanālam, var prezumēt, ka arī intervējamais uzticas šā portāla saturam.”

Esmu sniedzis intervijas daudziem plašsaziņas līdzekļiem visā pasaulē. No tā nebūt neizriet, ka esmu uzticējies to saturam. Dažreiz pat neesmu tos lasījis, klausījies un skatījies (piemēram, plašsaziņas līdzekļus, kas iznāk valodās, kuras es neprotu).

Bija periods,, kad mani regulāri intervēja raidījums “Nekā personīga”, un ko tad šeit varētu “prezumēt”?

Padomnieces apgalvojums ir tipisks šķietami loģiska sakara piemērs. Tāds pats kā izteiciens “Vīrietis dzīvo blakus stadionam, tātad viņš ir profesionāls sportists”.

Kaut gan man nav augstākās izglītības diploma, es tomēr vēl atceros no universitātes kursa, ka loģikā to dēvē par non sequitur (“no tā neiziet” latīniski). Termins loģikas kļūdas apzīmēšanai, kad arguments nav saistīts ar slēdzienu.

Lindermanu neesmu lasījis, bet nosodu...

Zem atzinuma teksta ir ne tikai Kristīnes Pakārkles, bet arī tiesībsarga Jura Jansona paraksts. Mani interesē, vai viņš ir lasījis to, ko sarakstījusi viņa darbiniece? Vai parakstīja neieskatoties?

Saprotams, ka manas intervijas viņš nav redzējis un manus ierakstus internetā nav lasījis. Tā nav kunga darīšana – iedziļināties detaļās, tam ir pakļautie. Bet vismaz pašu atzinuma tekstu? Ja ir lasījis, kā varēja nepamanīt acīmredzamas kļūdas?

Taču, ja uzdevums ir bijis nevis izdibināt patiesību, bet “norakt” Lindermanu, tad viss kļūst skaidrs.

Novērtē šo rakstu: