Tiesībsargi bijuši iejūtīgi pret Zolitūdes „Maximas” būvdarbu veicējiem
Lato Lapsa30.08.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan Valsts policijas vadība atsakās no jebkādiem komentāriem, Pietiek rīcībā nonākuši Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas dokumenti rāda, - Valsts policija un vēlāk arī Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa bijušas īpaši iejūtīgas pret sagruvušās veikala Maxima ēkas būvdarbu veicējiem – būvkompāniju Re&Re un tās vadītājiem, kuri dotās iespējas nav laiduši garām.
Vienam miljonāram pāris maigas pratināšanas, otram - nevienas
Pēc 2013. gada 21. novembrī notikušās traģēdijas, kurā bojā gāja 54 cilvēki, plaši izskanēja aicinājumi nekavējoties saukt pie atbildības visas iespējami atbildīgās personas un nodrošināt, lai netiktu noslēpti to īpašumi. Iekšlietu sistēmas vadība, atbildot uz šiem aicinājumiem, sabiedrību mierināja ar apgalvojumiem, ka visas nepieciešamās darbības tiekot veiktas un nekādu „neaizskaramo” nebūšot.
Taču, kā tagad rāda Pietiek rīcībā nonākuši Zolitūdes krimināllietas dokumenti, uzņēmuma Re&Re valdes priekšsēdētājam un līdzīpašniekam, miljonāram Aināram Pauniņam izrādījies īpašas saudzēšanas režīms: Valsts policija pēc traģiskās katastrofas viņu vispār ne reizi nav nopratinājusi, - vismaz lietas materiālos neviens nopratināšanas protokols nav atrodams.
Savukārt citu Re&Re līdzīpašnieku, uzņēmuma valdes locekli Didzi Putniņu liecinieka statusā Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes vecākā inspektore Oksana Bobroviča pirmoreiz nopratinājusi tikai nedēļu pēc traģēdijas – 28. novembrī.
Vēl reizi D. Putniņš joprojām liecinieka statusā ticis nopratināts 2014. gada 31. martā, un abās pratināšanas reizēs Re&Re valdes loceklis lielākoties uzskaitījis dažādas personas, kuras varētu būt atbildīgas par notikušo, pašas būvkompānijas vadības atbildību faktiski nepieminot. Kā noprotams no protokoliem, šādi jautājumi arī nav tikuši uzdoti.
Īpaša iecietība – saistībā ar iespējamo mantas arestu
Taču vēl iecietīgāk Valsts policija izturējusies pret iespēju arestēt būvkompānijas mantu. Kā rāda izmeklēšanas materiāli, tikai vairāk nekā gadu pēc Zolitūdes traģēdijas procesa virzītāja, Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes izmeklētāja Ingūna Kisiele ir vērsusies Zemgales priekšpilsētas tiesā ar ierosinājumu uzlikt arestu SIA Re&Re mantai.
Kā aresta mērķi norādot iespējamā piespiedu ietekmēšanas līdzekļa - naudas piedziņas piemērošanu juridiskajām personām, kā arī mantisku jautājumu risināšanu, izmeklētāja bija lūgusi tiesu arestēt būvuzņēmuma kontus un 34 transportlīdzekļus, taču izmeklēšanas tiesnese Sandra Groza lūgumu 2015. gada 4. februārī noraidījusi kā nepietiekami pamatotu.
Pēc tam izmeklētāja šo lēmumu pārsūdzējusi Zemgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājai Dainai Treijai, īpaši norādot, ka ne ierosinājumā, ne arī lēmumā par aresta uzlikšanu mantai procesa virzītāja nav izteikusi vēlmi un nav pieļāvusi iespēju, ka ierosinājumā un lēmumā minētie transportlīdzekļi varētu tikt izņemti, līdz ar ko Re&Re saimnieciskā darbība netiktu ietekmēta. Taču arī šī pārsūdzība ir noraidīta par labu Re&Re interesēm.
Valsts policijas vadība pašlaik kategoriski atsakās no jebkādiem skaidrojumiem saistībā ar procesa virzītājas rīcību, cita starpā nevēloties atbildēt arī uz jautājumu - kas tieši un kādā tieši veidā panāca vienošanos, ka A. Pauniņš kā SIA Re&Re oficiālais vadītājs vispār netiek nopratināts Zolitūdes traģēdijas kriminālprocesa ietvaros, un kas no Valsts policijas puses piekrita tam, ka nenotiek šāda nopratināšana.
„Lieta patlaban atrodas iztiesāšanas procesā, un Valsts policija nav procesa virzītāja, tādēļ komentārus par notikušās pirmstiesas izmeklēšanas gaitu un tajā veiktajām procesuālajām darbībām Valsts policija nesniedz,” – šāds ir oficiālais policijas vadības skaidrojums.
„Re&Re” sarūk, „Rere grupai” veiksmes stāsta sākums
Tikmēr šajos tiesībsargu iecietības apstākļos SIA Re&Re uzņēmējdarbības apjomus un mantas apmērus ir piemeklējušas nopietnas pārvērtības. Uzņēmuma konsolidētais apgrozījums saskaņā ar Lursoft datiem 2013. gadā bija 102,7 miljoni eiro, aktīvi – 59,4 miljoni eiro, gada peļņa – 3,5 miljoni eiro.
Gadu vēlāk būvuzņēmuma konsolidētais apgrozījums, kā rāda Lursoft dati, bija sarucis līdz 62,7 miljoniem eiro, aktīvi – līdz 37 miljoniem eiro, savukārt pērn apgrozījums samazinājies jau līdz 39,5 miljoniem eiro un aktīvi – līdz 32,9 miljoniem eiro. Citiem vārdiem sakot, divu gadu laikā pēc traģēdijas Re&Re bizness sarucis gandrīz trīskārt.
Taču ir cita kompānija, kuras nosaukumā arī ir cita „Re” kombinācija un kuras uzņēmējdarbību pēc Zolitūdes traģēdijas piemeklējis gluži cits liktenis.
Precīzi deviņus mēnešus pēc veikala Maxima ēkas sagrūšanas – 2014. gada 21. augustā ir reģistrēta akciju sabiedrība Rere Grupa, kuras aktīvi laika posmā līdz 2015. gada beigām pieauguši līdz 7,6 miljoniem eiro, bet konsolidētais apgrozījums pārsniedzis 8,1 miljonu eiro.
Taču vēl iespaidīgāks ir Rere Grupas dalības pieaugums citos uzņēmumos, - tai, kā rāda Lursoft dati, pašlaik jau pieder 100% kapitāldaļu SIA Re&Re Capital, SIA Rere Būve, SIA Rere meistari un SIA Rere Vide.
„Re&Re” miljonāru neveiklās, bet efektīvās paslēpes
Rere Grupas valdē nav neviena no Zolitūdes būvdarbus veikušās Re&Re līdzīpašniekiem, un uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš šā gada pavasarī medijiem ir apgalvojis, ka „Rere Grupa ir pilnīgi jauns uzņēmums, to nevajag jaukt ar SIA Re&Re” un ka „jaunais uzņēmums netiek veidots uz Re&Re bāzes”.
Taču tā gluži nav. Otrs lielākais (apgrozījums – 4,5 miljoni eiro) no tagadējiem Rere Grupas meitasuzņēmumiem ir SIA Rere meistari, kas līdz pat šā gada janvārim ir simtprocentīgi piederējis SIA Re&Re, taču pēc tam nodots Rere Grupas īpašumā. Ja Re&Re piederošās kapitāldaļas citos uzņēmumos būtu tikušas arestētas, tas nebūtu bijis iespējams.
Kam īstenībā pieder AS Rere Grupa, oficiāli netiek atklāts. Latvijas normatīvie akti pieļauj iespēju akciju sabiedrībām publiski neatklāt to īpašniekus, un G. Āboltiņš-Āboliņš LA paziņo, ka „AS Rere Grupa ir slēgta akciju sabiedrība. Grupas valde nav pilnvarota publiskot informāciju par akciju sabiedrības akcionāru sastāvu”.
Savukārt uzņēmuma pārstāve Baiba Opmane Rere Grupas padomes vārdā apliecina, ka nekādus skaidrojumus par „ar Re&Re nekādi nesaistītā” uzņēmuma īpašniekiem nesniegšot.
Taču patiesībā AS Rere Grupa, visticamākais, ir Re&Re grupas „savienotais trauks”, uz kuru, izmantojot tiesībsargu iejūtību, pamazām tiek pārpumpēti vērtīgākie aktīvi un pārcelti jaunie projekti, no kriminālprocesā iesaistītās Re&Re atstājot aizvien tukšāku čaulu.
Vispirms jau Rere grupas padomē ir tie paši tiesībsargu saudzētie Re&Re vadītāji un līdzīpašnieki – miljonāri A. Pauniņš un D. Putniņš. Savukārt par padomes priekšsēdētāju iecelta Mārīte Straume, kas iepriekš bijusi zināma kā Re&Re preses pārstāve, un Rere Grupas adrese ir biroju ēka Baltais vējš K. Ulmaņa gatvē 119, kas caur SIA Retex būve pieder SIA Re&Re.
Taču par „savienotajiem traukiem” liecina arī daudz nepārprotamāks fakts. Pietiek rīcībā esošs, ar 2014. gada 20. augustu datēts maksājuma uzdevums rāda, ka 35 571,80 eiro lielu iemaksu jaundibināmās Rere Grupas pamatkapitālā (līdz ar to pilnībā nosedzot sākotnējo pamatkapitālu) veikusi SIA Re&Re Capital.
Šajā datumā un vēl gandrīz trīs mēnešus pēc tam Re&Re Capital vienīgā īpašniece saskaņā ar Lursoft datiem bija tā pati SIA Re&Re, kuras līdzīpašnieki (pa 25% katram) bija arī tiesībsargu saudzētie A. Pauniņš un D. Putniņš. Turklāt tieši 2014. gada 20. augusts, kā rāda Lursoft, bija pēdējā diena, kad Re&Re Capital valdes loceklis bija tas pats A. Pauniņš.
Tātad tieši Re&Re grupa ir bijusi tā, kas, izmantojot tiesībsargu iejūtību, ar meitas sabiedrības palīdzību finansējusi sava „klona” izveidi. Līdz ar to, lai kādas kompensācijas tiesa arī nepiespriestu Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, „klonu” un tā slēptos, bet skaidri nojaušamos īpašniekus – miljonārus šis spriedums neskars.
Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
