Tiesību dogmatika okupācijas ēnā: kritisks skats uz kolaboracionisma jēdziena kropļošanu

Lai gan autors šķietami aizstāv vārda brīvību un “vēsturisko patiesību”, viņa galvenā tēze par kolaboracionisma jēdziena “nepiemērojamību” pēc aneksijas ir ne tikai kļūdaina, bet arī graujoša Latvijas Republikas de iure nepārtrauktības principam, kas ir viens no mūsu valstiskuma pamatakmeņiem.

Šādu argumentāciju nevar atstāt bez profesionālas kritikas — īpaši juristu un tiesību zinātnieku vidū.

Formālisms, kas attaisno agresiju: kolaboracionisms un aneksija

Liberta arguments kulminē apgalvojumā “Tātad, pēc aneksijas, mēs vairs vispār nevaram runāt par kolaboracionismu juridiskā, bet tikai sadzīviskā izpratnē”, jo 1940. gada 23. jūlijā notikusī aneksija esot novedusi pie Latvijas pilsoņu automātiskas PSRS pilsonības iegūšanas.

Jūs šito pasakiet ukraiņiem! Ja sekotu šādai “juridiskai loģikai”, tad sanāktu, ka jebkurš Hersonas vai Zaporižjas iedzīvotājs, kurš palīdz krievu okupantiem, vairs nav kolaboracionists, jo — redz — teritorijas taču “anektējusi Krievija”.

Šāda domāšana ir ne tikai juridiski aplama, bet arī morāli bīstama, jo attaisno okupāciju un padara noziedzīgas darbības par juridiski “neitrālām”.

Un diemžēl Armands Liberts nav vienīgais, kas tā domā. Līdzīgus argumentus par sarkano tiesnesi Uldi Krastiņu  ir paudis arī bijušais padomju okupācijas prokurors Egons Rusanovs, kurš tagad ir advokāts.

Šāda tiesiskuma un loģikas deformācija grauj sabiedrības uzticību Latvijas tiesu varai un advokatūrai. Jo brīdī, kad jurists sāk runāt okupanta valodā un pārņem viņa argumentāciju, viņš vairs nav tiesību aizstāvis — viņš kļūst par okupācijas naratīvu nesēju.

Starptautisko tiesību neatzīšanas doktrīnas ignorēšana

No starptautisko tiesību perspektīvas Liberta kunga interpretācija parāda fundamentālu neizpratni par okupācijas un aneksijas tiesiskajām sekām:

1. Starptautiskā tiesību nepārtrauktība (de iure continuity)

Saskaņā ar Stimsona doktrīnu un principu ex injuria jus non oritur (“no netaisnības tiesības nerodas”) okupācijas valsts iekšējie akti — tostarp pilsonības piešķiršana vai aneksijas deklarācija — nevar izbeigt okupētās valsts juridisko eksistenci.

ASV, Lielbritānija un citas valstis konsekventi neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā, tādējādi Latvijas Republika de jure pastāvēja visu okupācijas laiku.

2. Kolaboracionisma juridiskā būtība

Kamēr LR pastāvēja de iure, tās pilsoņi, kas apzināti un aktīvi piedalījās okupācijas varas struktūrās — īpaši represīvajos aparātos (VDK, tiesās, prokuratūrā) — rīkojās pretēji savas valsts un Satversmes interesēm.

Tādēļ jēdziens kolaboracionisms ir ne tikai morāli, bet arī juridiski pilnīgi pamatots, nevis “sadzīvisks”.

3. Atšķirība starp izdzīvošanu un iure imperii īstenošanu

Liberts cenšas vilkt aplamu robežu starp kolhoza traktoristu un padomju tiesnesi vai prokuroru.

Tomēr tiesību doktrīnā šī robeža ir skaidra: izdzīvošana ir minimāla līdzdalība, bet aktīva dalība represīvās varas īstenošanā (piemēram, tiesu spriedumos vai politiskajās lietās) ir tieša līdzdalība okupācijas režīma uzturēšanā.

Tiesnesis Uldis Krastiņš, kuru Liberts cenšas attaisnot, bija padomju okupācijas tiesnesis, kurš piesprieda nāves sodus Latvijas brīvības cīnītājiem.

Vai par to nevajadzētu būt krimināllietai? Kāpēc par Herbertu Cukuru lieta bija, bet par Krastiņu — nav?

Vēsturiskā atmiņa un atbildība

Liberta retorika, ka Krastiņa vajāšana atgādina padomju laika “tautas ienaidnieku” medības, ir manipulācija, kas apgriež cietušā un vainīgā lomas.

Tā liek vienlīdzības zīmi starp totalitāra režīma represijām un demokrātiskas valsts mēģinājumu atjaunot vēsturisko taisnīgumu.

Latvijas mērķis nav “iznīcināt tautas atmiņu par 50 gadiem”, bet gan atjaunot tās patiesumu — nosaucot lietas īstajos vārdos.

Vēsturiskā atmiņa bez atbildības ir tikai piemiņa, nevis mācība.

Liberta atsauce uz Teodora Netes piemiņas akmeni ir retorisks triks. Diskutēt par pieminekļa vietu publiskajā telpā nav tas pats, kas vērtēt tiesneša atbildību par represīvām darbībām totalitārā režīma ietvaros.

Nobeigumā

Armanda Liberta publiski paustais viedoklis, kas balstās uz juridiskiem anahronismiem un starptautisko tiesību principu ignorēšanu, ir tiešs uzbrukums Latvijas Republikas tiesiskajiem pamatiem.

Šāds mēģinājums legalizēt okupācijas varas aktus, aizsedzoties ar “formālu” aneksijas vai pilsonības argumentāciju, rada bīstamu precedentu gan nacionālajai, gan starptautiskajai tiesību telpai.

Juristu pienākums ir nevis meklēt “loģiskus” attaisnojumus noziedzīgiem režīmiem, bet sargāt tiesiskuma un taisnīguma principus, kas balstīti uz starptautisko tiesību un de iure nepārtrauktības atzīšanu.

Šis gadījums ir brīdinājums, ka juridiskā retorika var kļūt par instrumentu politiskai manipulācijai.

Advokatūrai un tiesu varai ir skaidri jānodala sevi no šādiem naratīviem, ja tā vēlas saglabāt sabiedrības uzticību.

Un, ja Latvijā joprojām ir juristi, kas attaisno okupācijas režīma pārstāvjus, tad varbūt tiešām ir pienācis laiks beidzot īstenot patiesu lustrāciju, deokupāciju un dekolonizāciju, kā to paredz starptautiskie tiesību principi.

Novērtē šo rakstu: