Tiesiskuma drupas zem birokrātijas fasādes: jurista sirdsapziņas manifests
Vilors Eihmanis27.12.2025.
Komentāri (49)
Iesaki rakstu: 
Mūsdienu Latvijas tiesiskajā telpā būt juristam ar nedeformētu taisnīguma izjūtu vairs nav tikai profesionālās kvalifikācijas jautājums, — tas ir eksistenciāls rakstura un inteliģences izturības tests. Kamēr politiskajā retorikā tiek rūpīgi spodrināta tiesiskas valsts fasāde, praktiskajā piemērošanā jurists sastopas ar satriecošu ontoloģisku paradoksu: cīņa vairs nenotiek par izsmalcinātām doktrīnām vai komplicētām normu kolīzijām. Mūsdienu tiesiskais kaujas lauks ir pašsaprotamība.
Mēs esam iegājuši laikmetā, kurā drosme un intelektuāla varonība tiek pieprasīta tur, kur klasiskā tiesiskā valstī (Rechtsstaat) būtu jāpietiek ar elementāru likuma ievērošanu un labas ticības (bona fides) principu. Pārāk bieži šī cīņa noslēdzas ar tiesiskuma sakāvi — nevis argumentu trūkuma vai dogmatiskas nespējas dēļ, bet gan atdurošies pret sistēmisku kurlumu, institucionālu pašapmierinātību un administratīvu indolenci, kas ciniski maskējas zem „procedurālās autonomijas” plīvura.
No jurisprudences uz tiesību instrumentālismu
Prettiesiskums — lai cik politiski konjunktūrs vai administratīvi efektīvs tas šķistu īstermiņā — ir toksisks jebkuras sabiedrības sociālajam audumam. Brīdī, kad pozitīvās tiesības (ius positum) tiek atrautas no to morālā enkura — dabiskajām tiesībām (ius naturale), cilvēka cieņas un personiskās atbildības imperatīva —, tiesību sistēma saglabā savu formālo struktūru, bet neatgriezeniski zaudē savu raison d'être.
Šajā punktā notiek bīstama tiesību metamorfoze: likums pārstāj būt mēraukla un kļūst par instrumentu. Tas vairs nekalpo kā sabiedrības kopējās sirdsapziņas kristalizācija, bet gan kā varas tehniska valoda (technē), ar kuras palīdzību tiek leģitimizēta administratīvā patvaļa. Tiesiskums (Rule of Law) tiek aizstāts ar pliku „legalitāti” — formālu, mehānisku atbilstību procedūrai, kas apzināti ignorē lēmuma materiālo taisnīgumu, samērīgumu un teleoloģisko jēgu.
Sistēmiskā patoloģija un tiesību letālais slieksnis
Vēstures filozofija un tiesību socioloģija sniedz nepielūdzamu atziņu: tiesiska sistēma, kas zaudējusi savu aksioloģisko orientieri, nesabrūk mirklī. Tā var veģetēt gadiem, uzturot stabilitātes ilūziju caur normatīvu inflāciju, instrukciju hipertrofiju un bezgalīgu kolektīvo lēmumu pieņemšanas procesu, kurā izšķīst jebkura individuālā atbildība.
Taču eksistenciālais lūzums iestājas brīdī, kad sabiedrība sāk normalizē patoloģiju. Kad netaisnīgums tiek eifēmiski pārdēvēts par „procesa specifiku”, bet birokrātiska augstprātība — par „valstisko kārtību”, sistēmas diagnoze kļūst letāla. Šī erozija ne tikai sagrauj tiesu varas autoritāti, bet dekonstruē pašu valsts pamatu — pilsoņa uzticību valstij kā kopējam labumam (bonum commune).
Valsts eksistenciālā izvēle: Radbruha dilemmas ēnā
Taisnīgs jurists sistēmai nekad nebūs „ērts”. Viņš ir sistēmisks traucēklis, jo personificē dzīvu atgādinājumu par varas robežām un metafizisko atbildību, kas seko katram lēmumam, katram parakstam un — visvairāk — katrai klusēšanai. Viņš atsakās pieņemt, ka populistiskas klišejas vai birokrātisks miers var kalpot par attaisnojumu tiesību gara upurēšanai uz legalitātes altāra.
Tāpēc fundamentālais jautājums nav par to, kā šim juristam izdzīvot sistēmas ietvaros. Jautājums ir skarbāks un valstiski nozīmīgāks: vai valsts, kas savu intelektuālo un morālo eliti — taisnprātīgus juristus — marginalizē vai soda, vēl pati spēj un vēlas būt tiesiska?
Valsts, kas aizstāj taisnīguma meklējumus ar birokrātisku konformismu, vairs nav subjektīvs vēstures virzītājspēks. Tā kļūst par objektu, kas pasīvi dreifē pretī savam kraham — brīdim, kad sociālā vētra satiekas ar absolūtu vērtību vakuumu tās institucionālajos pamatos.
„Tur, kur netaisnīgums kļūst par likumu, pretošanās kļūst par pienākumu. Taču tur, kur likums apzināti noliedz taisnīgumu, tas vairs nav likums, bet gan varas akts, kam trūkst tiesību dabas.”
— Atsaucoties uz Gustava Radbruha atziņu par "likumīgo netaisnīgumu" un tiesību virsvērtību.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
