Tieslietu padome konsekventi “atsēdina” Bordānu, bet... par ko tad īsti?
Imants Liepiņš15.03.2021.
Komentāri (23)
Iesaki rakstu: 
Tieslietu ministra Jāņa Bordāna mēģinājumi izmantot Tieslietu padomi, lai nosodītu Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Aigaru Strupišu, paši saņēmuši nosodījumu, bet palikusi neizpratne – ko gan šī kritika īsti nozīmējusi?
Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs LTV “Rīta Panorāmā” 26. februārī izteicās, ka Aivara Lemberga tiesas prāva, kas pirmajā instancē ilga 12 gadus, “ir piemērs, pēc kura varētu rakstīt mācību grāmatu tiesnešiem un prokuroriem, kā nevajag darīt. [...] Tā ir hrestomātiska lieta, kā tiesnesim nedarīt, un šī lieta jāņem un jāpēta, kādi bija mehānismi, kā lieta tik ilgi novilkta. Uz šīs lietas pamata bezmaz vai jātaisa mācību grāmata tiesnešiem un prokuroriem, kā nedarīt. Minētās lietas gaitai otrajā instancē nevajadzētu būt ilgākai par diviem vai trīs gadiem. Tomēr, ja lietas izskatīšana ievelkas, tad tas liecina, ka ar to nav kaut kas kārtībā”.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns pēc divām nedēļām bija saņēmis dūšu (pieņemsim, ka bija saņēmis dūšu, nevis kādus vēlētājiem nezināmus norādījumus no sazin kurienes) un izplatīja komentārus, kas medijos tika atspoguļoti šādi:
“Ministrs Tieslietu padomi aicina izvērtēt AT priekšsēdētāja rīcības ētiskumu un pieņemt koriģējošu rezolūciju, jo amatpersona ar apgalvojumiem bez pierādījumiem ir grāvusi sabiedrības uzticēšanos Lemberga prāvas tiesnesei Irīnai Jansonei, jaunajiem ekonomisko lietu tiesnešiem un tiesu varai kopumā.”
Bordāns uzskata, ka Strupišs esot izvēlējies pasniegt "ļoti dīvainu un atšķirīgu vēstījumu" sabiedrībai, publiski paslavējot tiesnesi Kārli Jansonu, kurš attaisnoja bijušo VAS Latvijas Dzelzceļš valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni un Igaunijas miljonāru Oļegu Osinovski.
Saistībā ar izteikumiem par Magoņa un Osinovska lietu pats Bordāns esot saņēmis juristu pārmetumus par politiskā spiediena izdarīšanu uz tiesu. Tagad ministrs pārmeta Strupišam, ka tas esot vērsies "ar neargumentētiem pārmetumiem" pret savu kolēģi Irīnu Jansoni, kura atzinusi Lembergu par vainīgu.
Jau dažas dienas vēlāk Tieslietu padome izteica vāji slēptu nosodījumu J. Bordānam, aicinot “tieslietu ministru Jāni Bordānu (JKP) turpināt dialogu ar padomi, ievērojot profesionālās diskusijas principus, un atturēties no tiesu sistēmas izmantošanas savās politiskajās interesēs.”
Tas, ka šajos jautājumos notiek atklātas un publiskas diskusijas, ir apsveicami. Gan tieslietu ministrs, gan tiesneši (un viņu pieņemtie lēmumi) demokrātiskā valstī ir apspriežami un diskutējami. Gan tiesneši, gan ministri ir valsts amatpersonas, tālab viņu darbības ir publiski izvētījamas. Līdz ar to nav brīnums, ka Saeimas opozīcijas deputāti uzskata — premjeram nekavējoties jāvērtē Bordāna atbilstība tieslietu ministra amatam.
Amatpersonu savstarpējās viedokļu sadursmes pierimušas, tāpēc paliek būtiskais jautājums: bet ko gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir domājis, sakot — Lemberga lieta ir “piemērs, pēc kura varētu rakstīt mācību grāmatu tiesnešiem un prokuroriem, kā nevajag darīt” un “ja lietas izskatīšana ievelkas, tad tas liecina, ka ar to nav kaut kas kārtībā”.
Tie Latvijas iedzīvotāji, kas pēdējos 12 gadus nav dzīvojuši mariāņu klosterī vai konstantā “pālī” un daudzmaz sekojuši līdzi notikumiem valstī, šādā AT priekšsēdētāja komentārā saklausa loģisku secinājumu: nu nevar saražot 250+ sējumus ar makulatūru, inkriminējot Ventspils mēram visādus pārkāpumus, lai tiesa beigās būtu spiesta attaisnot A. Lembergu visās epizodēs, kas saistītas ar viņa darbību pašvaldībā vai publiskajā sektorā vispār, un lai notiesāšanai tiktu izmantotas liecības no lietas iznākumā personīgi ieinteresētiem multimiljonāriem, kas sevi nosaukuši par cietušajiem.
Iedzīvotāji sliecas piekrist A. Strupiša izteiktajai kritikai, jo ar to domā, ka AT priekšsēdētājs izsaka nosodījumu prokuroru slepenajai sadarbībai ar nu jau bijušo “arestētās mantas glabātāju” Rūdolfu Meroni, kā rezultātā Ventspils tranzītbiznesa apjoms katastrofāli krities, bet arestiem pakļautie uzņēmumi iztukšoti.
Cilvēki pieņem, ka valsts galvenais tiesnesis izsaka aizdomas par sistemātiskajiem procesuālajiem pārkāpumiem, kas tikuši konstatēti faktiski visos A. Lemberga lietas etapos. Ka uzslavē Limbažu tiesneša dūšu izpildīt pienākumu un pieņemt nepopulāru lēmumu — attaisnot divus tautā nepopulārus biznesmeņus, jo tomēr nav konstatēts kukuļdošanas mēģinājums.
Bet varbūt ir otrādi? Varbūt Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir sašutis par to, kāpēc Lemberga lietā vispār tika pieļauts tas, ka aizstāvībai ļāva vismaz skata pēc vienreiz mēnesī paķepuroties, un ka vispār notika jelkāda (lai arī rudimentāra un negodīga) sacensība starp apsūdzību un aizstāvību? Varbūt kritika nozīmē izbrīnu par to, kāpēc tiesa jau pirms desmit gadiem nesāka pārkopēt apsūdzības rakstu par sprieduma tekstu? Varbūt A. Strupišs uzskata — ja reiz prāva velkas 12 gadus, tad spriedumam vajadzēja būt notiesājošam pilnīgi visās epizodēs, arī visbezjēdzīgākajās?
A. Strupišam vajadzētu turpināt sniegt savu redzējumu par A. Lemberga, U. Magoņa un citām lietām, lai mēs varētu precīzāk uzzināt, ko tad viņš ar savu kritiku ir domājis. Tā kā viņš ne tikai vada Augstāko tiesu, bet regulāri piedalās kasāciju skatīšanā un kopumā var lepoties ar desmitgadēm ilgu tiesneša karjeru, tad A. Strupiša pieredze praktiskajā tiesu darbā dod viņa viedoklim svaru — atšķirībā no J. Bordāna, kurš visu mūžu lēkājis pa amatiem, darbavietām un partijām kā sienāzis jūnijā.
Tagad tikai jāuzzina, kāds tas Aigara Strupiša kritiskais viedoklis īsti ir!
Seko mums 
Līdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Šis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Jums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
Satversmes 1. nodaļas 2.pants nosaka: “ Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Tā jau ir Tautvaldība - Valsts pārvalde, kurā piedalās daudzi sabiedrības locekļi caur/ar savu pārstāvniecību vēlēšanās. Mans viedoklis – ka tas ir galvenais TAUTVALDĪBAS princips, kas realizējams vēlēšanās.
Vadīkļi Vakareiropā brēc par enerģētisko krīzi. S…di, ko ar zaļo dienaskārtību, suicidālām sankcijām un nesaimnieciskumu savārījusi izkurtējusī Eiropas elite, būšot jāizstrebj pārvaldītajām tautām. Latvijas vagari kā parasti skrējuši posta vezumam pa priekšu, tādēļ situācija Dievzemītē ir viena no traģiskākajām ES. Vietējai kliķei par laimi tauta Latvijā ir uz dumpjiem nolēmēta.
Nepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet pašsaprotama. Tamdēļ vietā ir Aizsardzības ministrijas piedāvājums sākt diskusiju par jaunu koncepciju – Valsts aizsardzības dienestu, kura ietvaros Latvijas pilsoņiem radīsies jauni, pavisam konkrēti pienākumi piedalīties valsts aizsardzībā.
Ļoti miglaini atceros savas pirmās vēlēšanas. Es tikko kā biju dabūjis PSRS pasi, ko tajā laikā deva vien 16 gadu vecumā, un bija jādodas uz vēlēšanu iecirkni. Padomju Savienībā tā bija svētku diena, plīvoja sarkanie karogi, un es gāju izdarīt kaut ko bezjēdzīgu, jo toreiz vēlēšanas bija vien butaforija. Es to apzinājos, bet nu man bija sava pase – un es gribēju to kaut kur izmantot! Neatceros pat, par ko toreiz bija balsošana. Bet man ļoti paveicās – tās bija pirmās un pēdējās bezjēdzīgās vēlēšanas.
Jūsu balss izšķirs, kas vadīs mūsu valsti. Pirms četriem gadiem es atbalstīju Kariņu, jo bija jānosargā valsts no populistiem. Kā komandas cilvēks es krīzē premjeru nekritizēju. Bet šobrīd mans pienākums ir runāt tieši: nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus. Ir jārīkojas daudz izlēmīgāk. Es esmu gatavs uzņemties atbildību un lūdzu jūsu atbalstu.
Mums katram ir izveidojies vai izveidots savs logs, caur kuru mēs uzlūkojam pasauli. Un šie logi mēdz būt ļoti dažādi – gan plastikāta, gan koka, gan ar ieplīsušiem stikliem, tie mēdz būt arī kādā krāsā tonēti, gan netīri, gan miglaini. Tāpēc arī tas, ko mēs ieraugām caur savu logu, mēdz kardināli atšķirties no tā, ko caur saviem logiem redz citi, kaut patiesībā mēs lūkojamies uz vieniem un tiem pašiem priekšmetiem un aplūkojam vienas un tās pašas darbības.
