Tiesneses steiga „kokvilnas lietā”, iespējams, novedusi pie tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpšanas
PIETIEK12.08.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tiesnese Inta Naruška (attēlā) ir tā steigusies nolasīt spriedumu tā sauktajā „kokvilnas lietā”, lai jau tajā pašā dienā pamestu darbu Rīgas rajona tiesā un pārceltos uz „slaveno” Zemgales rajona tiesu Ogrē, ka devusi pamatu nopietni apšaubīt viņas taisītā sprieduma likumīgumu. Pietiek rīcībā ir nonākusi juridiskā analīze, kurā aprakstīti pēdējā mēneša notikumi pirms sprieduma pasludināšanas un izdarīts secinājums – tiesneses „steiga” novedusi pie tā, ka, taisot spriedumu, pārkāpts tiesas apspriedes noslēpums. Šodien publicējam būtiskākos fragmentus no šīs analīzes:
„Vēl pirms tiesas izmeklēšanas atsākšanas 2018. gada 7. jūnijā pēc pārtraukuma kopš 2018. gada 22. janvāra, kas bija saistīts ar 2018. gada 29. maija kompleksās dokumentu tehniskās un papildu komisijas rokraksta ekspertīzes atzinuma Nr. saņemšanu, procesa dalībniekiem bija zināms, ka procesa virzītāja - Rīgas rajona tiesas tiesnese Inta Naruška pēc konkrētās lietas izskatīšanas nekavējoties uzsāks darbu citā tiesā.
Citiem vārdiem, nepārprotama bija arī pirmās instances tiesas sastāva vēlme pēc iespējas ātrāk pabeigt šīs lietas iztiesāšanu. Par to liecina arī pati procesa sasteigtā virzība.
2018. gada 7. jūnijā tika noraidīts iepriekš kā atklāts atstātais aizstāvības lūgums par galvenā apsūdzības liecinieka A. Stepovoja aicināšanu uz tiesas sēdi, lai nopratinātu viņu gan par jaunatklātiem apstākļiem saistībā ar ekspertīzes atzinumā konstatēto, gan par viņa liecību pretrunīgumu saistībā ar iepriekš tiesas izmeklēšanā konstatēto, gan arī saistībā ar apsūdzētā G. M. Gulami vēlēšanos iesniegt papildu pierādījumus par A. Stepovoja parādsaistībām.
Nekavējoties pēc lūguma noraidīšanas tiesa uzsāka procesa dalībnieku iesniegto pierādījumu pārbaudi. Prokurore savas tiesības vispār neizmantoja. Tajā pašā dienā KPL 503. panta kārtībā apsūdzētajām personām tika piedāvāts sniegt liecības. Liecības sniedza V. Gulami un L. Karpenko.
2018. gada 22. jūnijā liecības sniedza G. M. Gulami, bet pēc viņa liecību sniegšanas prokurore negaidīti grozīja apsūdzību.
Neraugoties uz to, ka tiesas sēde šajā pirmssvētku dienā beidzās plkst. 14.17, tiesa uzlika par pienākumu procesa dalībniekiem būt gataviem tiesas debatēm jau nākošajā darba dienā, proti, 2018. gada 25. jūnijā.
Līdz ar to aizstāvībai brīvdienās bija gan jāizanalizē grozītā apsūdzība, gan arī jāgatavojas tiesas debatēm sarežģītā un apjomīgā krimināllietā.
Pēc apsūdzēto V. Gulami un G. M. Gulami papildu paskaidrojumu sniegšanas par grozītās apsūdzības būtību 2018. gada 25. jūnijā tika uzsāktas tiesas debates.
Prokurore tiesas debatēs uzstājās 38 minūtes, neiesniedzot savu runu rakstveidā. Prokurore faktiski pierādījumus neanalizēja.
Aizstāvība tiesas debates turpināja arī nākošajā tiesas sēdē 2018. gada 28. jūnijā un iesniedza savu runu rakstveidā uz 94 lapām.
Prokurore no replikas atteicās, bet aizstāvība iesniedza arī savu runu tiesas replikā uz 15 lapām.
Pēc tam apsūdzētie teica pēdējo vārdu. 2018. gada 28. jūnijā plkst. 15.27 pēc apsūdzētās V. Gulami izteikšanās pēdējā vārdā pirmās instances tiesa paziņoja, ka „tiesa aiziet uz apspriežu istabu taisīt nolēmumu, nolēmums tiks paziņots 2018. gada 6. jūlijā”.
2018. gada 6. jūlijā plkst. 13.00 tika atklāta tiesas sēdē, kurā pirmās instances tiesa pasludināja pilnu spriedumu.
Kā izrādās, nākošajā darba dienā, 2018. gada 10. jūlijā krimināllieta jau bija nodota citam tiesas sastāvam, bet no Latvijas tiesu portāla (www.tiesas.lv) bija redzams, ka pirmās instances tiesas tiesnese, kura iztiesāja krimināllietu, jau ir kļuvusi par tiesnesi Zemgales rajona tiesā Ogrē.
Tādējādi pilns sprieduma teksts uz 57 lapām it kā tika sagatavots tikai septiņu dienu laikā (ieskaitot brīvdienas).
Pastāv pamatotas šaubas par to, ka pirmās instances tiesa spriedumu bija uzsākusi rakstīt tikai pēc Kriminālprocesa likuma 514. pantā norādīto jautājumu izlemšanas tiesas apspriedes laikā. Uz minēto norāda vairāki apsvērumi.
Pirmkārt, tamlīdzīgu sarežģītu juridisku tekstu apjomīgā krimināllietā tīri fiziski nav iespējams sagatavot septiņu dienu laikā, pat ja pieņem, ka tas ticis darīts arī brīvdienās.
Teksta analīze nepārprotami liecina, ka ievērojama teksta daļa ir sagatavota pietiekoši rūpīgi - bez acīm redzamām gramatiskām un pārrakstīšanās kļūdām, kas liecina, ka tas darīts pietiekoši ilgstošā laika periodā, tekstu pārlasot, rediģējot vai citādi labojot.
It īpaši tas attiecas uz sprieduma motīvu daļu, kur tiek rūpīgi atreferēti (bet ne analizēti kopsakarā ar citiem pierādījumiem) lēmumā par lietas nodošanu tiesai norādītie rakstveida pierādījumi un dokumenti un rezolutīvo daļu, kur rūpīgi tiek aprakstīti lietiskie pierādījumi (kodi, drošības uzlīmju numuri utt.).
Ievērojams papildu laiks tiesai šeit bija nepieciešams, lai pašai apjomīgajos krimināllietas materiālos sameklētu apsūdzēto vainu pierādošos pierādījumus, iepriekš nemaz nezinot, ka prokurore nepildīs savus KPL 43. panta pirmās daļas 4. un 7. punktā norādītos pienākumus.
Tas, ka šo pienākumu prokurore nepildīja, bet sprieduma pilnajā tekstā šie pierādījumi tomēr ir atreferēti norāda arī uz procesuālo funkciju pārkāpumu.
Kas attiecas uz aprakstošo daļu, proti, grozīto apsūdzību, teksta salīdzinošais korektums ir vienkārši izskaidrojams ar iespēju konvertēt Word versijā jebkuru datorsalikumā veidotu dokumentu, proti, šajā gadījumā lietai pievienoto grozīto apsūdzību.
Savukārt, kas attiecas uz motīvu daļā atrodamo tiesas veikto pierādījumu analīzi, tad tās izpildījums acīm redzami kontrastē ar iepriekš norādītajām sprieduma daļām. Proti, šajā daļā ir atrodamas vismaz 62 (!) pārrakstīšanas kļūdas, kas liecina, ka teksts sagatavots laika trūkuma izraisītā steigā.
Citiem vārdiem, spriedums sastāv it kā no divām daļām, - no tās, kas pietiekoši ilgstošā laika periodā izgatavota līdz aiziešanai tiesas apspriedē, un - no tās, kas steigā izgatavota septiņu dienu laikā. Turklāt pierādījumu analīze veikta virspusēji, pavirši, vienpusēji un tendenciozi. Tāpat spriedumā pilnībā ignorēti lielākā daļa aizstāvības tiesas debašu runā izteikto argumentu.
Tādējādi vēl pirms aiziešanas tiesas apspriedē un vislielāko varbūtību pirms lietas iztiesāšanas turpināšanas 2018. gada 7. jūnijā, tiesa jau sāka gatavot pilnu sprieduma tekstu. Tas savukārt liecina, ka secinājumus par apsūdzēto personu vainīgumu tā izdarīja ārpus tiesas apspriedes, tādējādi vienlaicīgi rupji pārkāpjot arī KPL 15. panta, 19. panta pirmajā daļā un 20. panta pirmajā daļā noteikto.
Liecinieka A. Stepovoja aicināšana uz tiesas sēdi, ievērojot viņa dzīves vietu Ukrainā, būtu saistīta ar zināmu laika patēriņu, kas, ievērojot tiesas acīm redzami jau iepriekš izdarītos secinājumus par apsūdzēto vainīgumu, vienlaicīgu izraisītu gan lietas atlikšanu, gan arī neiespējamību jau iepriekš pašas tiesas noteiktā termiņā pabeigt lietas iztiesāšanu, tādējādi kavējot pāriešanu citā darbā.
Citiem vārdiem, jebkādas liecinieka A. Stepovoja papildu nopratināšanas laikā iegūtās ziņas par faktiem (tajā skaitā, ja viņš atzītu parādsaistību esamību), apmierinot aizstāvības pamatotu lūgumu par minētās personas aicināšanu uz tiesas sēdi, vairs nevarēja ietekmēt tiesas lēmumu par apsūdzēto personu vainīgumu.
Tādējādi tiesas secinājumi par apsūdzēto vainīgumu jebkurā gadījumā bija izdarīti vēl pirms KPL 514. pantā paredzēto prasību izpildes.
Tādējādi aizstāvības ieskatā, ņemot vērā minēto, tik tiešām pastāv indikācijas par to, ka pilnais spriedums jau sākts rakstīt, pirms tiesa aizgāja apspriežu istabā taisīt spriedumu, tādējādi, iespējams, izdarīts KPL 575. panta pirmās daļas 7. punktā minētais pārkāpums, proti, taisot spriedumu, pārkāpts tiesas apspriedes noslēpums.
Savukārt minēto iespējamo pārkāpumu apelācijas instances tiesa nemaz nevar novērst, tāpēc atbilstoši KPL 566. panta nosacījumiem pirmās instances spriedums būtu jāatceļ pilnībā un lieta būtu nosūtāma jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
