Bezkompromisa tiesiskums ir izdilis tik tālu, ka mūsdienu tiesas līmenī par godīgu tiesnesi varētu saukt pat tādu, kurš, saņemot dāvanas no Pētera 500 EUR un Ķenča 1000 EUR, atdodot Ķencim starpību 500 EUR, nolemtu tiesāt godīgi. Šis stāsts, vadoties pat pēc augstākminētās alegorijas, neatainos pat šī zemā standarta godīgumu, bet parādīs, ar kādu ķēķi ir jārēķinās tiem, kas cer uz godīgu tiesu Latvijā.
12 gadu senu notikumu rezultātā cilvēks ir ne tikai zaudējis īpašumu, bet palicis parādā pircējam tieši tik, cik bija jābūt pirmajai iemaksai par īpašumu, jo tā tika noformēta ne vien kā īpašuma pirkums, bet vienlaicīgi kā aizdevums, turklāt viņš bija spiests segt komunālos parādus un saistības pret banku un nodot īpašumu pircējai, no kuras nav saņēmis ne centu. Tiesas ieskatā pircēja, no pārdevēja pērkot īpašumu, naudu var maksāt pati sev un arī aizdot naudu var, to pārskaitot pati sev.
Notikumu fabula: lasot līgumus, cilvēki pievērš uzmanību tekstam, bet kurš pievērš uzmanību konta numuram nesakritībai tekstā? Tikai Latvijas tiesas par likumīgu var atzīt līgumus, kur Pircējs, pērkot īpašumu no Pārdevēja, pirkuma maksu var pārskaitīt pats sev, jo Līgumā norādītais konta numurs, uz kuru pārskaitāma nauda, ir Pārdevēja, nevis Pircēja; bet tas Pircējam ir vēl par maz, tā pati sev pārskaitītā nauda ar atsevišķu līgumu vienlaicīgi tiek noformēta arī kā aizdevums, kurš arī ir pārskaitāms uz to pašu bankas kontu sev pašam, bet vēlāk tiek piedzīts no Pārdevēja. Latvijas tiesām der jebkas, ja vien spriedējam ir kāda interese vai labas attiecības ar kādas puses advokātu.
Tiesai nekas no augstākminētā neliekās aizdomīgs, pat tas, ka Pircējs no iepriekš nepazīstama cilvēka vienlaicīgi gan pērk dzīvokli, gan tajā pašā dienā un laikā aizdod naudu kā labam paziņam, un kāpēc gan nepirkt un neaizdot, ja reiz nauda jāaizdod pašam sev un pirkuma maksa arī jāpārskaita pašam sev uz savu kontu, - faktiski nekāda nauda nav nevienam jādod, jo abu līgumu pamatā ir viens un tas pats maksājuma uzdevums par vienu un to pašu summu
Vienīgais kas tādam Pircējam ir nepieciešams, - Īpašnieks, kurš neiedziļinās Pircēja sagatavoto līgumu saturā, domājot, ka kopā ar īpašumu viņš ir nodevis visas saistības Pircējam, kā arī policisti un prokurori, kuru vidū cietās algas dēļ vērtīgākie ir tie, kas ir lojāli priekšniekiem un, neradot tiem lieku darbu, tiek vērtēti pēc atteikumu rakstītprasmes, prasmes melnu pasniegt par baltu, bet, kad vajag, prot arī baltu padarīt par melnu.
Zemāk norādītais spriedums uzskatāmi parāda mūsdienu tiesu līmeni un spriestspēju pēc vajadzības, papildus spriedumā norādītajam var vien norādīt uz to, ka tiesa pēc vajadzības (kad nav pierādījumu) atsaucas uz nesošām norunām, neesošiem maksājumiem un saistībām, to skaitā pieaicinot kā trešo personu banku, citiem vārdiem, kāda mutiski izteikti meli ir uzskatīti par patiesību, bet fakti, to skaitā maksājumi, kas izriet no rakstiskiem pierādījumiem un saistībām, ir ignorēti.
Tiesnese, izskatot lietu, nesaskatīja interešu konfliktu tajā, ka viņas (tiesneses) vīrs ilglaicīgi ir bijis pretējās puses pārstāves kolēģis, un izlikās nezinot to, ka šī pārstāve ir ieņēmusi viņas iesildīto krēslu (vietu) valsts iestādē pēc tam, kad tiesnese aizdevās darba gaitās uz tiesu. Tam visam kronis ir tas, ka šīs pārstāves vīrs ir tiesu administrācijas vadošs darbinieks, bet pati pārstāve ir pilnas slodzes valsts iestādes vadoša darbiniece, kas darbu spēj apvienot ar haltūrām tiesā, daba laikā pārstāvot privātas intereses.
Taisnības labad gan jāmin, ka pārstāve pēdējā tiesas sēdē nepiedalījās, jo tika nomainīta pret Gulami lietu kūrējošiem pārstāvjiem, kad interešu konflikts tapa zināms...






Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.