Tikai nesmejieties, es atkal mēģināšu tiesāties un šoreiz kā tēvs un vīrietis gan noteikti uzvarēšu! Es un mans spēcīgais gars!
Aldis Gobzems28.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Un tagad pats svarīgākais. Tas, kas notiks tālāk, ir sekojošais. Es savā un savu bērnu un ģimenes vārdā vērsīšos tiesā pret Latvijas Republiku. Pret Levita, Kariņa, Rinkēviča, Pabrika, Dzintara režīmu. Tā būs pirmā tiesvedība valsts vēsturē, kur vienlaikus politiķis, vīrietis un tēvs cīnīsies par savu bērnu interesēm. Cīnīsies un uzvarēs Latvijas valsti, pierādot, ka Latvijas valsts politiski un materiāli izrēķinājās ar Gobzema ģimeni, tostarp aizskarot divu nepilngadīgu bērnu intereses.
Es pierādīšu tiesā, lai cik man tas prasīs un lai kādus advokātus man nāksies noalgot Latvijā un Eiropā, ka gan visi VID ar visiem jautājumiem par tualetes papīra izlietojumu, visi mentu sodi, visas izslēgšanas no Saeimas sēdēm, visa superlēnā un bērnu intereses nesargājošā, bet iznīcinošā tiesu sistēma ir sapuvis režīma instruments pret politisko opozīciju.
Es pierādīšu, ka mediji Latvijā ir varas nopirkts rupors. Korumpēts un apmaksāts. Varai savukārt nāksies pierādīt, ka tas, ko tā vērsa pret manu ģimeni, ne tikai mani, bet arī Kristu, ka tā ir normāla ikdiena pret pilnīgi visiem politiķiem. Tai (varai, valsti iznīcinošajam režīmam) tāpat nāksies pierādīt, ka mēģinājums mani materiāli iznīcināt ir normāls un samērīgs nepilngadīgu bērnu, Latvijas pilsoņu interesēm demokrātiskā valstī.
Protams, viņi to nepierādīs. Es kā tēvs un vīrietis par savu bērnu nākotni iestāšos līdz pēdējam elpas vilcienam un lai ko tas man prasītu. Un man spēka pietiks. Ticiet man. Es protu izcīnīt kompensācijas. Viņi man atlīdzinās visu.
Un tas būs tikai mazumiņš no tā, kas sekos tālāk. Es kā tēvs būšu piemērs tam, kā ir jāiestājas par saviem bērniem. Šī lieta būs jurisprudences nozīmīgs pagrieziens visu Latvijas ģimeņu labā. Latviešu bērnu interesēs. Ne tikai manu. Visu Latvijas bērnu. Šī lieta veidos nākotnes Latviju. Un viņi, esošā vara, zaudēs. Ne tikai tiesu. Jo es nekad nepadošos. Un nekad nozīmē nekad. Manu garu salauzt nav iespējams. Tik spēcīgs esmu. Tik vienkārši.
Mans gars atmodinās arī ar Stokholmas sindromu sirgstošos šī režīma kalpus, Panorāmas nozombētos un ikvienu. Sveiciens no Spānijas. Šeit dzīvo un audzina iekarotājus, uzvarētājus. Arī nākotnes Latvija tāda būs. Nevis nabaga cietēju kalpu tauta, bet tie, kuri var! Mans spēks ir mani bērni. Tas spēks nav salaužams! Tas ir spēcīgāks par Rinkēviča un Kariņa varavīksni. Tas ir spēcīgāks par Dzintara prievīti un "es no Vienotības prom neiešu" Pabrika melno jostu ča ča ča. Tas ir spēcīgāks par jebko. Nāc aiz manis!
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
