Tikko Lindermans pieprasa kaitējuma atlīdzināšanu, tā izbeigtais kriminālprocess pret viņu tiek atjaunots

Kriminālprocess pret V. Lindermanu un vēl vairākiem prokrieviskajiem aktīvistiem tika sākts 2018. gada pavasarī par viņu izteikumiem Latvijas Krievu savienības rīkotajā „Vislatvijas vecāku sapulcē” pret pakāpenisku pāreju uz latviešu mācību valodu vispārējās izglītības iestādēs.

Tagad par Valsts drošības dienestu pārdēvētā Drošības policija bija uzskatījusi, ka pasākumā paustie izteikumi un veiktās darbības esot bijušas „provokatīvas un vērstas uz Latvijas sabiedrības šķelšanu”.

V. Lindermanu dažas dienas pēc šī pasākuma brutāli aizturēja, un pusotru nedēļu viņš pavadīja apcietinājumā. Savukārt pēc tam divus gadus notika izmeklēšanas imitēšana, līdz šā gada 3. aprīlī Valsts drošības dienesta izmeklētājs izbeidza kriminālprocesu pret V. Lindermanu „sakarā ar to, ka izdarītajās darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva”.

Taču atlika V. Lindermanam vērsties ar iesniegumu par viņam nodarītā kaitējuma (brutālā aizturēšana, nepamatots apcietinājums, ilgstošs aizliegums izbraukt no valsts) atlīdzināšanu, kad tika nolemts... kriminālprocesu atjaunot.

Šī lēmuma oficiālais pamatojums: Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskajā departamentā pārbaudīti krimināllietas materiāli un pārbaudē konstatēts, ka kriminālprocesa izbeigšanai neesot likumīga pamata, jo „pirmstiesas kriminālprocesa laikā nav veiktas visas iespējamās procesuālās un izmeklēšanas darbības, lai izdarītu pareizu secinājumu par noziedzīga nodalījuma sastāva esamību vai neesamību un novestu kriminālprocesu līdz krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam”.

Līdz ar to 8. jūlijā Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas virsprokurore V.Opincāne pieņēmusi lēmumu par lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu atcelšanu, un atjaunotais kriminālprocess nosūtīts Valsts drošības dienestam pirmstiesas izmeklēšanas turpināšanai.

Šis ir V. Lindermana pasākumā teiktās runas teksts, kurā Latvijas tiesībsargāšanas iestādes te saskata, te nesaskata, te atkal saskata noziedzīgu nodarījumu:

"Teikšu maksimāli īsi, jo garu analītisku runu laiks ir pagājis. Tomēr uz dažiem svarīgiem jautājumiem būs jāatbild.

Kas notiek? Faktiski Latvijas krievu iedzīvotājiem ir izvirzīts ultimāts: vai nu asimilējieties, vai nu vācieties prom no valsts. Kāpēc tas ir izdarīts tieši tagad? Nepievērsīsimies tik mazsvarīgām versijām par gaidāmajām vēlēšanām. Būtībā pasaule atrodas Krievijas un Rietumu aukstā kara stāvoklī, ko vēlas izmantot latviešu nacionālisti un īstenot tādā maigā variantā etniskās tīrīšanas, kas miera laikā nav iespējamas. Bet šoreiz to varēs notēlot kā rūpes par valsts drošību.

Atgādināšu: kad Latvija ieguva neatkarību, šeit bija trīs ietekmīgas kopienas. To bija vairāk, bet trīs ietekmīgākās, kas nevēlējās asimilēt savus bērnus, bija krievu, ebreju un vāciešu kopiena. Vāciešu un ebreju kopienas likteņi ir zināmi. Gan brīvprātīgi piespiedu kārtā notikusī vāciešu deportācija, gan ebreju slepkavības kļuva iespējamas tāpēc, ka bija karš, attiecīga gaisotne... Tagad tāpat vēlas likvidēt krievu kopienu – ne jau fiziski, tas vienkārši nav iespējams pašreizējā situācijā, bet reducēt to līdz tādam daudzumam, kad tā vienkārši kļūs par muzejisku folkloras minoritāti. Protams, skolas iznīcināšana ir pats svarīgākais. Pašlaik ir ļoti labvēlīgs brīdis latviešu nacionālistiem.

Kāpēc es to saku, kāpēc es noliedzu šo īsmūža versiju par vēlēšanām? Tāpēc, ka neatkarīgi no valdības maiņas, kas, iespējams, notiks gada beigās, vēlēšanu rezultātā, nekas nemainīsies. Runa ir nevis par taktiku, bet par stratēģiju. Stratēģija nemainīsies.

Vēl viena lieta. Gribētos kliedēt kādu ilūziju, jo uzskatu to par nevajadzīgu un vienkārši kaitīgu. Pašlaik mums ir pilnīga latviešu varas un latviešu tautas vienotība krievu izglītības jautājumā. Ja arī ir kādi pieci, seši, septiņi procenti latviešu, kas nepiekrīt šādai pieejai, tad, pirmkārt, tas ir par maz, bet otrkārt – šie cilvēki ir atomizēti un viņi nav politiskais spēks, kas spētu ietekmēt situāciju.

Man pašam ir draugi latviešu vidū – Viktors Avotiņš, Einārs Graudiņš, Kaspars Dimiters, kas nepiekrīt varas pieejai, bet mēs saprotam, ka tas ir mazākums, tas nevar ietekmēt situāciju.

Ir citi jautājumi, kuros latviešu tauta nepavisam neatbalsta vienu vai otru valdošo partiju, kuros notiek asas diskusijas utt. Bet skolu jautājumā pastāv vienotība – šodien tauta un partija ir vienotas. Tie, kas domā citādi, slikti prot latviešu valodu vai nelasa latviešu medijus. Man tas ir nepieciešams manā darbībā, un es neredzu, vispār neredzu nekādas apspriešanas par šo tēmu. Vienotība ir totāla, absolūta. Šis fakts nu ir mums priekšā, un visas šīs latviešu inteliģencei adresētās uzrunas – tas ir vienkārši smieklīgi. Tā ir tikai darbības imitācija. Nē, nu varētu vēl gadiem ilgi imitēt šo darbību, uzrunāt: lai notiek... mēs te... kopā... utml. Bet tas nedos nekādu efektu.

Tāpēc mēs pārejam pie jaunas fāzes. Ir vajadzīgas jaunas metodes. Parlamentārā metode ir noslāpusi. Lēmums ir pieņemts, prezidents simtprocentīgi to parakstīs. Pat tad, ja viņš neparakstītu un piesietos kaut kādiem komatiem, ir saprotams, ka tas neko nemaina.

Kaut kādi mēģinājumi atrast latviešu vidē sabiedrotos (vēlreiz atkārtoju – nevis nedaudzus kaimiņus savā kāpņu laukumā, bet nopietnu sabiedroto, kas atbalstītu) arī ir beigušies, šeit pašlaik varētu pielikt punktu.

Mēģinājumi risināt jautājumu Eiropas, Rietumu struktūrās... Es neesmu pret to turpināšanos. Bet tam ir sekundāra nozīme – tas ir sāls, ko kaisa uz gaļas, nevis pati gaļa. Viņi nenostāsies mūsu pusē: ja tik ilgu gadu laikā nav nostājušies, kāpēc tad būtu jānostājas tagad? Vēl jo vairāk – aukstā kara apstākļos, kad jau krievu klātbūtne Latvijā kā tāda tiek uztverta kā piektās kolonnas klātbūtne.

Vairums Rietumu politiķu domā tā. Ir arī mazākums. Šķiet, Tatjana Ždanoka kādreiz teica, ka Eiropas Parlamentā ir stabils procents politiķu, kas balso prokrieviski, bet tas ir mazākums – tas tāds bija vakar, tas tāds ir šodien un tas tāds būs arī rīt. Tāpēc viss, kas mums atliek, ir izveidot varai vai arī, nebaidos no šiem vārdiem, latviešu tautai (nevajag visu šo politkorektumu) tādus apstākļus, kādos viņi šīs reformas virzīšanu uzskatītu par bīstamu. Jārada drauds.

Esmu absolūti miermīlīgs cilvēks. Bija dažādi brīži biogrāfijā, kad man piedēvēja sprāgstvielas, bet esmu miermīlīgs cilvēks. Taču saprotiet – mēdz būt situācija, kad risinājums vai nu ir, vai nu tā nav.

Tālāk nāk jautājums, kādā veidā šo draudu izveidot. Ideāls būtu ļoti plašas manifestācijas variants. Absolūti miermīlīgas, bet ļoti plašas. Es vērtēju Latvijas mērogā, lai vara uz to noskatītos un Rietumos arī nedaudz paskatītos un pateiktu: ko tur krievi dumpojas, tā nedrīkst, jāizlīdzina asākie stūri. Tam vajadzīgi 30, 40, 50 tūkstoši. Mazāk – tāpat ignorēs. Tādas ir manas aplēses. Katrā ziņā, tiem jābūt desmitiem tūkstošu cilvēku.

Pagaidām mēs tik daudz sapulcināt nevaram. Es nepavisam neceļu paniku šai sakarā. Es vienkārši aicinu cilvēkus izturēties pret šo pasākumu apmeklēšanu kā pret pienākumu, nevis tā – varu neaiziet, varu braukt uz vasarnīcu... Ir tāds vārds – „vajag”.

Otra lieta ir pakāpeniska protestu radikalizācija. Tā ir saistīta ar zināmiem riskiem, bet tā ir vajadzīga. Es neaicinu ne uz ko šausmīgu – runa ir par miermīlīgām pilsoniskās nepakļaušanās akcijām.

Vērtēsim tomēr visus priekšlikumus ļoti konkrēti un praktiski. Kadreiz es pats biju izvirzījis šo interesanto ideju par atteikšanos maksāt nodokļus. Saprotiet, tā nav īstenojama. Nodokļi tiek iekasēti automātiski. Mūsdienās pasaule ir šādi iekārtota. Nē, nu mēs varētu visi dibināt individuālos uzņēmumus un pēc tam atteikties maksāt nodokļus, bet tas viss nav reāli. Mums ar skaidru prātu jānovērtē, ko mēs varam un ko ne. Varbūt nevajadzētu tagad, lielā steigā, pieņemt kādu lēmumu, bet jāplāno skolu streiks. Tam ir jāgatavojas, vajadzīgs nopietns trieciens. Esmu pret to, lai tas beigtos ar kādu čiku.

Un beidzot – par ārējiem faktoriem. Es neticu, ka mēs nonāksim līdz kādām augstām Eiropas Savienības instancēm, jo tas tiek darīts vairākus gadu desmitus. Kāpēc tam jānotiek tagad, ja tas nav noticis pirms desmit gadiem?

Es uzskatītu, ka būtu jēga panākt no Krievijas personālas sankcijas pret tiem, kas balsoja par skolu likvidāciju. Daļai no šiem cilvēkiem ir intereses Krievijā, tostarp arī politiskas. Jāpanāk sankcijas pret šo partiju sponsoriem. Sponsori ir šeit dzīvojošie krievi vai arī uzņēmēji, kuru bizness ir saistīts ar Krievijas partneriem. Te gan Krievija varētu izdarīt kādas nopietnas kustības.

Tātad jāvirzās uz asāku akciju pusi – tas ir viens, bet otrs ir tas, ka tām jābūt pārdomātām un praktiski īstenojamām.”

Novērtē šo rakstu: