Tipisku cilvēka uzvedību padarīt par Kremļa politikas objektu ir klaja demagoģija un populistiska izpatikšana homoseksuālu attiecību reģistrācijas atbalstītajiem

Zefirīns visai nievājoši izsakās par pūli. Tas viņam derdzas ar savu neelitārismu. Daudzus vakarus vīna kauss ir bijis rokās, daudzus vakarus žults ir vārīta. Viņš zina patiesību. Nepieciešama revolūcija, kuru vada elite. Ir tikai jāiestāsta pūlim, ka tā ir pūļa interesēs. Pūlis būs pateicīgs, nēsās Zefirīnu uz rokām, dos tam pienācīgo godu, atzīs un pieņems.

Aivars Ozoliņš 2022. gada 3. augustā publicēja rakstu,[1] kas sākas ar neviltotu prieku par parakstu vākšanas, lai rosinātu izmaiņas Satversmē, izgāšanos. Parakstu vākšanas iniciatīvu rosināja “Latvijas vīru biedrība”.[2] Iniciatīva paredzēja Satversmē precīzāk definēt, ko konkrēti sabiedrība uzskata par ģimeni un ir gatava atbalstīt kā ģimeni. Centrālā vēlēšanu komisija parakstu vākšanu atļāva, nesaskatot juridiskus šķēršļus. Parakstu vākšana sākās 2021. gada 30. jūlijā un noslēdzās 2022. gada 29. jūlijā, savācot 58 222 pilsoņu parakstus.

Tā bija bēdīga diena Latvijas demokrātijai, un par referenduma neierosināšanu nevajadzētu priecāties. Pirmkārt, referendums ir augstākā demokrātijas forma, kas ļauj par kādu jautājumu izteikties ikvienam pilsonim, paužot savu personīgo nostāju. Demokrātijai būtu tikai veselīgi, ja pilsoņi katru gadu vai katru otro gadu varētu izteikties par kādu jautājumu.

Otrkārt, ne mazāk skumji ir tas, ka par iniciatīvu parakstījās vien 58 tūkstoši cilvēku. Tas liecina, ka cilvēki nav gatavi paši izlemt svarīgus jautājumus un ir gatavi tos nodot kādai šaurai elites grupai, atsakoties tiešā veidā ietekmēt valsts attīstību.

Treškārt, jautājuma risināšana ir atlikta uz nezināmu laiku nākotnē, kas ļaus cilvēkiem ar pretējām nostājām vēl ilgi šo jautājumu viļāt šurpu turpu. Tāds stāvoklis tērēs sabiedrības resursus neizlemta jautājuma apspriešanai, cīņai par sabiedrisko domu.

Ceturtkārt, referendums zināmā mērā atrisinātu konstitucionālo krīzi, kas ir izveidojusies starp parlamentu un Satversmes tiesu pēc sprieduma,[3] kurš radīja ierosmi iniciatīvai rīkot referendumu.     

Aivars Ozoliņš raksta: “Prokremliskās internacionāles pazīšanās kods Latvijā ne tuvu nav tik aktuāls, cik to mēģina iztēlot “tradicionālo vērtību” signalizētāji.” Ģimene, kuru veido sieviete un vīrietis, un viņu bērni, nav nekāds pazīšanās kods. Tas ir normāls cilvēka stāvoklis, pilnīgi tipiska uzvedība lielākajai daļai cilvēku. Ģimene, kuras pamats ir vīrieša un sievietes laulība, ir vismaz 5 000 gadus sena, labi dokumentēta parādība.[4] 

Jā, reizēm pāri šķiras, un viņiem neizdodas tipisko uzvedības modeli turpināt, bet tas nenozīmē, ka pāris jau sākotnēji paredzēja, ka šķirsies, vai ka šāds tipisks un normatīvs uzvedības modelis neeksistētu. Tipisku cilvēka uzvedību padarīt par Kremļa politikas objektu ir klaja demagoģija un populistiska izpatikšana homoseksuālu attiecību reģistrācijas atbalstītajiem. Vāja ideja, kas neiztur pārbaudi ar tuvāku aplūkošanu, un virspusīga saistību analīze. Tā liktu secināt, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju atbalsta Kremļa politiku, novedot pie realitātei neatbilstoša, absurda sprieduma.

Aivars Ozoliņš savā rakstā apgalvo, ka konservatīvās vērtības aizstāvot niecīgs tautas mazākums. Ir taisnība, ka par iniciatīvu rīkot referendumu parakstījās aptuveni 3,77% balsstiesīgo vēlētāju (vēlētāju kopskaits ir 1 541 279, pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem 2022. gada 31. maijā).[5] Aivars Ozoliņš noklusē, ka līdzīga iniciatīva, kas bija iesniegta vietnē manabalss.lv un aicināja ļaut reģistrēt homoseksuālas attiecības, savāca 23 531 parakstu jeb 1,52% balsstiesīgo vēlētāju balsu.[6] 

Abas šīs parakstu vākšanas kampaņas parāda aktivitāti pretēji domājošu cilvēku grupās, bet neko nepasaka par atlikušo 94,71% balsstiesīgo vēlētāju uzskatiem šajā jautājumā. Tātad tas ir tikai Aivara Ozoliņa pieņēmums, ka cilvēki, kas ir parakstījušies, pārstāv “niecīgu Latvijas tautas mazākumu”. Šādu secinājumu nevar izdarīt no parakstu vākšanas aktivitātes. Vienīgais iespējamais un godīgais secinājums ir, ka aktīvu cilvēku ir maz.

Ieskatu Latvijas iedzīvotāju viedoklī varētu sniegt reprezentatīva socioloģiskā aptauja.[7] Vienas šādas aptaujas jautājums bija: “Vai Satversmē būtu jānostiprina papildu aizsardzība un atbalsts tradicionālajai jeb dabiskai ģimenei, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis)”? Respondentu atbildes: jā – 56%, nē – 37%, grūti pateikt – 7%. Respondentu skaits – 645, aptaujāto iedzīvotāju vecums – no 18 līdz 74 gadiem. Aptauja veikta no 26. līdz 30. aprīlim 2021. gadā. Tātad dati ir pietiekami svaigi, un iedzīvotājiem ir skaidrs viedoklis. Vairākums neatbalstītu Aivara Ozoliņa uzskatus.

Respondenti vecumā no 18–29 gadiem visvairāk nevēlas, lai Satversmē tiktu nostiprināts ģimenes jēdziens. Šī parādība būtu papildus pētāma, bet, iespējams, šo varētu skaidrot ar to, ka jaunieši vēl nav nodibinājuši savas ģimenes un īsti nesaprot, kas tas ir. Dīvaini, ka sabiedrībā zināms žurnālists nav iedziļinājies vai arī izvēlējies noklusēt šos faktus.

Aptauja prognozē, ka 56% iedzīvotāju atbalstītu ģimenes jēdziena definēšanu skaidrāk un tradicionālā izpratnē, un to nekādi nevar uzskatīt par marginālu viedokli. Tas nevar būt arī Aivara Ozoliņa iztēlotais “prokremliskās internacionāles pazīšanās kods Latvijā”, jo tad tas nozīmētu, ka jau rīt šie paši cilvēki prasītu Latvijas pievienošanu Krievijas Federācijai. Šādas tendences sabiedrībā nav novērojamas. Vienādot ģimenes jēdziena precīzākas definīcijas atbalstītājus ar Krievijas totalitārā režīma atbalstītājiem ir ļaunprātība un tīra Aivara Ozoliņa demagoģija.

Citāts no Aivara Ozoliņa raksta: “Jāuzsver, ka šai iniciatīvai maz sakara ar laulības institūtu, kas jau ir definēts Satversmē. Tās mērķis bija nevis sargāt “tradicionālu” izpratni par laulību, bet gan liegt daļai pilsoņu Satversmē garantētās tiesības.” Šeit redzama ļoti interesanta izpratne par to, kas ir margināls. 3,77 % cilvēku parakstus sauc par marginālu viedokli, “niecīgu Latvijas tautas mazākumu”.

Vienlaicīgi homoseksuālas personas raksta autors uzskata par gana lielu sabiedrības daļu, kurai tiekot liegtas Satversmē garantētas tiesības. Homoseksuāli cilvēki ir 3,5–5,6 % no sabiedrības,[8]kā liecina ASV veikta aptauja. Jāatgādina, ka par partiju Jaunā Vienotība 13. Saeimas vēlēšanās nobalsoja 56 542 vēlētāju. Šī partija vada valdību. Ja ticam Aivara Ozoliņa interpretācijai par to, kas ir margināls, nākas secināt, ka marginālu vēlētāju ievēlēta partija vada mūsu valsti.

Liegt var tikai to, kas reiz bijis atļauts. Nav skaidrs, kad tieši homoseksuālu pāru reģistrācijas institūts, tiesiska pielīdzināšana ģimenei vai kaut kas “laulībai” līdzīgs Latvijas valsts pastāvēšanas laikā ir bijis juridiski atzīts. Sabiedrībai ir tiesības kaut ko atbalstīt vai neatbalstīt. Sabiedrības tiesības noteikt un uzturēt spēkā noteiktas normas loģiski izriet no tā, ka cilvēks nav pilnībā autonoma būtne; cilvēks dzīvo sabiedrībā. Jā, cilvēkiem ir individuālas tiesības un tiesības uz privāto dzīvi, taču tas nenozīmē, ka jebkurš dzīvesveids būtu legāli atzīstams, reģistrējams un aizstāvams.

Pastāv kārtība un normas, kuras sabiedrība pieprasa ievērot ikvienam indivīdam. Par dažu sabiedrības normu neievērošanu pat ir visai bargi sodi. Piemēram, noziegumus pastrādājušiem cilvēkiem tiek liegtas daudzas Satversmē garantētās tiesības. Pastāv arī normas, par kuru pārkāpumiem nesoda tik bargi – parasti iztiek ar naudas sodu vai sabiedrības nosodījumu. Tātad, lai dzīvotu sabiedrībā, cilvēkam ir jārēķinās ar kaut kādām normām, kuras parasti sauc par likumiem, bet normas var būt arī nerakstītas un var nebūt fiksētas dokumentos.

Līdz šim šāda norma ir bijusi izpratne par to, kas ir ģimene. Jēdziena nerakstītā, tradicionālā izpratne sabiedrībā šobrīd tiek apšaubīta, radot vajadzību to rakstiski formulēt vai vismaz noskaidrot sabiedrības viedokli. Nevar pastāvēt divas normas vai divi dažādi, pretrunīgi likumi par vienu un to pašu jautājumu, jo šāds stāvoklis rada tiesisku haosu.

Sabiedrībai ir tiesības noteikt, ko tā uzskata par ģimeni, – sevišķi, ja tiek prasīts personu individuālās izpratnes par ģimeni reģistrēt un finansiāli atbalstīt ar dažādām nodokļu atlaidēm un pabalstiem. Tā vairs nav iesaistīto indivīdu privāta lieta, ja tiek piesaistīta sabiedrība, kas pilda uzrauga, atbalstītāja un taisnīguma nodrošinātāja funkcijas. Attiecības kļūst zināmā mērā publiskas, nonākot sabiedrības interešu lokā.

Tiklīdz tās tur ir nonākušas, sabiedrībai ir tiesības piemērot savas normas vai izpratni par to, kas ir vēlams. Kad attiecības ir kļuvušas publiskas, nevar vairs teikt, ka tās nekādi neietekmē sabiedrību vai uz to neattiecas, jo viss, kas ir publisks, lielākā vai mazākā mērā attiecas uz ikvienu sabiedrības locekli. Tieši referendums, par kura neizsludināšanu priecājas Aivars Ozoliņš, palīdzētu noteikt, ko sabiedrība domā un ko tā ir gatava atbalstīt un uzskatīt par ģimeni.

Aivars Ozoliņš domā: “Lai ko iniciatīvas autori stāstītu par savu “nepolitiskumu”, viņu pasākums nevainojami iederas rietumvalstu sabiedrību šķelšanas Kremļa programmā. Savu izgāšanos viņi mēģina aizbildināt ar sabiedrības lielo uzmanību Krievijas karam pret Ukrainu, taču viņu iniciatīva gribēti vai negribēti bija daļa no šī kara.”

Pirmkārt, uzskats, ka mērķis ir nešķelta sabiedrība, ir tīri kreisa, marksistiska utopija par vēlamu sabiedrības gala stāvokli. Praktiska neiespējamība. Mūsdienu liberāļi šo stāvokli sauc par iekļaujošu sabiedrību. Lai sabiedrība kļūtu pilnīgi iekļaujoša, tas praktiski nozīmētu daudzu un dažādu viedokļu likvidēšanu, vienveidīgu grupveida domāšanu, kā arī jebkādu cilvēku un viņu rīcības pieņemšanu. Tas nozīmētu arī atšķirīgu cilvēku domu pārveidi par tādām, kas atbilst šādam grupveida konsensam. Tas ir iespējams tikai ar totalitāras valsts metodēm, apspiežot pretēju viedokli, līdz cilvēki pārtrauc protestēt un ļaujas iekļaušanai. Nav saprotams, kā notiktu Krievijas agresijas atbalstītāju iekļaušana, piemēram. Tāpat nav skaidrs, kāpēc par sabiedrības šķēlējiem tiek automātiski uzskatīti tie cilvēki, kas pretojas izmaiņām sabiedrībā, nevis cilvēki, kas pieprasa veikt šīs izmaiņas.

Tipiski kreisu politiku atbalstītāji pārmet labējiem, ka tie koķetē ar autoritārisma idejām. Realizējot kreiso ideju par iekļaujošu sabiedrību, gan tieši sanāktu totalitāra valsts. Jā, homoseksuālismu atbalstoša, bet totalitāra valsts, kas apspiež visus, kas novirzās no pamata straumes. Labējā alternatīva būtu pašaizsargājoša sabiedrība. Tāda sabiedrība, kas pārstāv kopējas vērtības, ar brīvprātīgu iestāšanos un izstāšanos. Bet tā noteikti neparedzētu sabiedrībai naidīgu cilvēku iekļaušanu vai vērtību uzspiešanu tiem, kuriem nav šādu vērtību. Pašam cilvēkam būtu svarīgi saprast, vai viņa vērtības atbilst sabiedrības, kurā viņš dzīvo, vērtībām. Nenotiktu citu sabiedrību vērtību nekritiska pieņemšana.

Vērtību maiņa notiktu, sabiedrībai demokrātiski balsojot, ar balsu vairākumu. Katrā ziņā būtu daudz labāk kaut ko dibināt, izmantojot kopēju izpratni un vienādas vērtības vai ļoti līdzīgas vērtības, nevis piespiežot cilvēkus pakļauties elites diktētiem, no citām sabiedrībām nākošiem sabiedrisko normu modeļiem, kas turklāt ir visai jauni. Saukt homoseksuālu personu “laulības” par Rietumu vērtību ir visai skaļš apgalvojums, jo šādas attiecības var reģistrēt ne senāk kā 10–15 gadus dažās Rietumu valstīs. Rietumeiropas vēsture ir vairāk nekā 10–15 gadus sena. Ja kaut ko definē kā Rietumu vērtību, vēsturiski tā, visdrīzāk, būtu kristīgā baznīca.

Otrkārt, absolūti nelietīgs ir Aivara Ozoliņa apgalvojums, ka parakstu vākšana kaut kādā veidā ir saistīta ar Krievijas brutālo agresijas karu Ukrainā. Parakstu vākšana tika sākta 2021. gada 30. jūlijā, bet Krievija uzbruka Ukrainai 2022. gada 24. februārī. Ja parakstu vākšana ir saistīta ar karu, tas nozīmētu, ka iniciatīvas iesniedzēji zināja, ka šāds karš sāksies. Aivara Ozoliņa apgalvojums šeit iegūst sazvērestības teorijas nokrāsas. Vēl tikai atliktu piedomāt, ka 2020. gada 12. novembrī Satversmes tiesa, pasludinot spriedumu, jau paredzēja šādu iniciatīvu un karu. Šādas saites veidošana ir žurnālista vārda necienīgs un intelektuāli negodīgs paņēmiens, jo tas, ka pasaulē pastāv vienlaicīgi divas parādības, nekādi nenozīmē, ka tām automātiski ir saistība. Nav arī saprotams, kādēļ Krievijai būtu ekskluzīvas tiesības uz izpratni, ka ģimene sastāv no sievietes un vīrieša, un viņu bērniem.

Citāts no Aivara Ozoliņa raksta: “Krievijas dome pašlaik gatavojas padarīt vēl skarbāku “netradicionālu seksuālu attiecību propagandas” likumu, bet Kremļa propagandas televīzija aizgūtnēm jūsmo par “mūsu Donalda” Trampa atgriešanos ASV politikā ar cīņu pret “genderismu” kā vienu no viņa politiskās programmas atslēgas punktiem. Savukārt Putina galvenais sabiedrotais Eiropā Viktors Orbāns jau tradicionāli izmanto homofobiju savas autoritārās valdīšanas nostiprināšanai Ungārijā.” Nav saprotams, kā Krievijas domes darbība īsti attiecas uz Latviju. Varbūt šīs ir paša Aivara Ozoliņa personiskas, iracionālas bailes. Ar “genderismu” laikam ir domāta starpdisciplināra socioloģijas apakšnozare “dzimtes studijas” (gender studies). Kādēļ šai “zinātnes” nozarei pretoties būtu apkaunojoši? Šī “zinātnes” nozare nav pārliecinoši pierādījusi, ka eksistē “dzimtes”, kas būtu atšķirīgas no cilvēka bioloģiskā dzimuma. Tas, ka sievietei patīk braukt ar motociklu, nerada nepieciešamību pēc jaunas “dzimtes”. Cilvēki, kas apgalvo, ka ir citas “dzimtes” personas, nodarbojas ar pašidentifikāciju, kurai bieži seko arī prasība nodarboties ar pašārstniecību. Sabiedrības skepse ir labi saprotama, jo nav nekāda veida, kā noteikt šīs “dzimtes” neatkarīgi no pašas personas apgalvojumiem, sevišķi gadījumos, ja persona neapgalvo, ka viņai ir dzimuma disforija, bet vienkārši netipiskāk ģērbjas vai uzvedas.

“Homofobija” – tas ir apšaubāms termins. Slimību klasifikatorā šādas fobijas nav. Piedēvēt politiskajiem pretiniekiem šādu fobiju ir lēts retorikas paņēmiens – mēģinājums uzvarēt viedokļu cīņā, neizmantojot nevienu argumentu. Kādas personas nostāja, ka nav nepieciešams reģistrēt homoseksuālas attiecības, nekādā veidā nevar tikt uzskatīta par fobiju. Drīzāk tā ir morāla un politiska pozīcija.

Citāts no raksta: “Bet mūsmāju “nacionālisti” vairs nelielās ar Orbāna pateicības vēstuli pērn jūnijā personīgi Raivim Dzintaram par atbalstu cīņā pret homoseksuāļiem, kas stiprinot Orbāna pārliecību, ka “Ungārija ir pareizajā pusē”.” Vai nebūtu godīgi pateikt, ka Nacionālā Apvienība atbalstīja Viktoru Orbānu, kad tas bija pret LGBT materiālu izplatīšanu skolās, nevis cīnījās pret homoseksuālām personām. Iespējams, ir arī kāds cits mērķis. Taču ir viens mērķis, kas ir svarīgāks par visiem pārējiem mērķiem, arī par homoseksuāļu interesēm. Šis mērķis ir bērnu labklājība, bērnu audzināšana un bērnu tiesības.

Vecākiem ir tiesības tikt informētiem un izvēlēties savu bērnu izglītības saturu, līdz tie sasniedz pilngadību. Šādas tiesības garantē ANO cilvēktiesību deklarācijas 26. pants.[9] Ļoti iespējams, ka šādu vecāku varu izglītības jautājumā Aivars Ozoliņš uzskatītu par tumsonību, taču tas nemaina faktu, ka pants pastāv un garantē vecākiem tiesības izvēlēties bērna izglītības saturu. Tieši vecākiem ir šādas tiesības, nevis Eiropas Savienības birokrātiem Briselē. Šī vecāku cīņa ir taisnīga. Tāpat Nacionālās apvienības atbalsts šajā jautājumā ir taisnīgs. Pavisam citādāk būtu, ja Nacionālā apvienība atbalstītu Viktoru Orbānu politikā, kuru viņš šobrīd veido attiecībā pret Ukrainu un Krieviju. Ir ļoti primitīvi neapskatīt katru jautājumu individuāli un to neizvērtēt, bet samalt visu vienā putrā.

Aivars Ozoliņš noslēdz: “Šleseram, NA un ZZS politiķiem “ģimenes vērtības” ir eifēmisms ilgām pēc autoritāras un korumpētas valdīšanas. Tagad redzam, ka 96% pilsoņu viņu sapnīši nešķiet esam paraksta vērti.” Ne Šlesers, ne Nacionālā Apvienība, ne Zaļo un Zemnieku savienība nav autori “ģimenes vērtībām”. Ir pat iespējams, ka kāds no viņu biedriem sapņo par autoritāru vadonību, taču šāda cilvēka Latvijas politikā šobrīd nav. Nav tāda cilvēka, kuram sekotu liels skaits vēlētāju, atbalstot autoritāra režīma iedibināšanu. Aivars Ozoliņš jauc nacionālismu ar autoritārismu. Iespējams, apzināti. Nacionālisms ir pašpietiekams, tas var pastāvēt bez vadoņa, bez autoritārisma. Tas var būt demokrātisks šī vārda klasiskā nozīmē. Tieši šāda nacionālisma apstākļos radās Latvijas valsts. Vēl vairāk, Latvija bez nacionālisma veselīgos apmēros nepastāvēs. Kāda gan cita ideja varētu uzturēt latviešu valsti? Vai ideja, ka visi ir pelnījuši vienādu iznākumu, ir pietiekama, lai latviešiem būtu sava valsts? Vai ideja, ka ikviens var ierasties Latvijā vai darīt jebko, kas ienāk prātā? Nē, šīs idejas nav pietiekamas, lai pastāvētu Latvijas valsts.

Aivars Ozoliņš savā rakstā nodemonstrēja modernā liberālisma liekulības paraugstundu. Mēs, liberāļi, vēlamies ikvienam tādas brīvības, kādas viņš vēlas, lai vai ko tas maksātu sabiedrībai. Mēs, liberāļi, esam īpaši gatavi nerēķināties ar pašiem mazākajiem un neaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem un esam gatavi eksperimentiem ar bērniem. Vienlaikus dažu indivīdu vēlmes pēc tiesībām pie mums ir pārākas par citu, jo ģimenes aizstāvju brīvības un pilsoniskā stāja īstenībā esot nebrīve un pat “autoritārisms”. Latvijas sabiedrības liberālā daļa skrien pakaļ ne vairāk kā 10–15 gadus vecām modēm un kopē LGBT vēlmju sarakstu, it kā tās būtu vispāratzītas tiesības ANO cilvēktiesību deklarācijā. Liberāļi vēlas ieviest izmaiņas, primitīvi veicot pārnesi no citām sabiedrībām, bez tautas mandāta un, pilnīgi nedomājot par ilgtermiņa sekām.

[1] https://ir.lv/2022/08/03/izgasanas/

[2] https://pargimeni.lv/lvb/

[3] https://www.satv.tiesa.gov.lv/cases/?search%5Bnumber%5D=2019-33-01

[4] https://www.worldhistory.org/article/16/the-family-in-ancient-mesopotamia/

[5] https://www.cvk.lv/lv/velesanas/veletaju-skaits

[6] https://manabalss.lv/par-visu-gimenu-tiesisko-aizsardzibu/show

[7] https://reitingi.factum.lv/sabdoma/

[8] https://news.gallup.com/poll/329708/lgbt-identification-rises-latest-estimate.aspx

[9] https://www.un.org/en/about-us/universal-declaration-of-human-rights

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu: