Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas Televīzijai nākas uzklausīt nepatīkamus un statistikā pamatotus pārmetumus: tā zaudē cīņu par Latvijas informatīvo telpu, darbojas neefektīvi un izšķērdīgi. Izrādās, mūsu sabiedriskā tālrāde ne tikai nepiesaista sev cittautiešu skatītājus, bet pat atgrūž daļu latviešu, kuri pievienojas lokalizēto Krievijas TV kanālu auditorijai. Tas mudina valdību ķerties klāt šīs organizācijas un visas mediju politikas reformēšanai.

Recepti, kā var un vajag pilnveidot LTV, vaicāju Rolandam Tjarvem, LU Sociālo zinātņu pasniedzējam. Turklāt viņš, būdams Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors (1998-2002), ir eksperts ar teorijas zināšanām un ar Zaķusalas reāliju rūdījumu.

Pirms četriem gadiem, pretendējot uz amatu NEPLP, Tjarve solījis spēcīgu sabiedrisko mediju izveidot triju mēnešu laikā. To, viņaprāt, varētu arī patlaban, turklāt LTV budžeta šādai reformai noteikti pietiktu.

LTV tiek izteiktas visdažādākās pretenzijas: par orientēšanos tikai uz pirmspensijas un pensijas gadu skatītajiem, par «necaurspīdīgam» finanšu plūsmām utt. Arī es jau paguvu izgāzt nedaudz žults par Zaķusalas tikumiem.

Tomēr: cik daudz pārmetumos ir subjektīvu vai savtīgu pretenziju, cik – neapstrīdamu prasību?

- Vai ir pieejami skaidri parametri un instrumenti, kas ļauj izmērīt sabiedriska medija efektivitāti?

- Jā, šāds instruments ir tā sauktais sabiedriskā labuma tests (Public Value Test), izstrādāts Lielbritānijā, lai pārraudzītu tās sabiedrisko raidorganizāciju BBC.

Testu veido diezgan detalizēti un strukturēti kritēriji, bet tas sastāv no trijiem lieliem blokiem.

Pirmo veido mērījumi, vai mediju vispār kāds skatās, klausās, kāds ir sasniegtās auditorijas lielums. Tas ir visu mediju mērķis – uzrunāt pēc iespējas lielāku auditoriju.

Otrā blokā ir apkopoti jautājumi par informācijas kvalitāti. Šo kritēriju izmērīt ir grūtāk, jo tam ir nepieciešamas īpaši izvēlētas speciālistu... es negribu teikt «padomes», šim vārdam latviešu valodā jau ir slikta pieskaņa. Tās ir speciālistu grupas, kas divas reizes gadā lūkojas cauri apraides tēmām: vai ar programmu ir «noklāti» visi sabiedrībai svarīgie jautājumi, vai tie ir izpētīti dziļi un radoši pasniegti sabiedrībai svarīgā kontekstā.

Piemēram – vai ziņu izlaidumā ir jārāda kafejnīca, ko īpašnieki grib slēgt, jo pēc viņu un žurnālistu domām sanitārās prasības ir pārspīlētas? Vēl jo vairāk tad, ja pirms tam ēterā bijis sižets par skolas ēdnīca, kur tika atrasta ne pārāk spodri notīrīta vitrīna – toreiz prasot rūpīgāku kontroli un bargāku sodus! Jo rodas jautājums: kāda īsti ir sabiedriskā medija nostāja pret sanitāro uzraudzību?

Visu sabiedrību interesējošie jautājumi tiek integrēti noteiktā priekšstatu un vērtību sistēmā, ko šis medijs rāda auditorijai. Eksperti var novērtēt, kā tam izdevies panākt, lai cilvēki redz lietas kopsakarībās.

Trešais bloks ir profesionālās kvalitātes mērījumi – cik prasmīgi tiek veidoti raidījumi. Ļoti precīzi: režija, vadītāju profesionalitāte, dalībnieki, valoda. Visi sabiedriskie mediji tiek uzskatīti par paraugu nācijai – valodas kultūras, mākslas izpratnes, gaumes, ētikas ziņā. Sabiedriskais pasūtījums uzstāda augsto latiņu.

To izvērtē nevis viens uzraugs, politiķi vai viņu iecelta padome, bet gan dažādas ekspertu grupas, kas dažādos laikos vērtē programmu šādās kategorijas un sniedz atzinumus: šajā jomā sabiedriskais labums ir sasniegts pilnībā, bet šajā – vēl jāpiestrādā. Vai arī – te jums ir lietas, kas nekam neder.

- Taču cik pielietojams ir šāds tests, lai mēs vērtētu Latvijas sabiedriskā medija darbību?

- Tieši nokopēt neko nevar. Galvenokārt tāpēc, ka mums nav šādu ekspertu grupu tradīcijas. Tā ir gadu desmitu garumā veidojusies struktūra – BBC padome, raidorganizāciju uzraudzības padome, mediju ombuds.

Latvijā, reformējot mediju politiku, vispirms ir jāizveido struktūra, kas var pārņemt britu pieredzi. Mums jārēķinās, ka tās ir papildus izmaksas. Tas gan nav pats trakākais – īstā problēma ir profesionāļu izvēle un izvairīšanās no politiķu vēlmes tur iecelt savus cilvēkus.

Latvija no Lielbritānijas būtiski atšķiras ar to, ka mums «visi visus pazīst». Britiem ir liels konkurss, izvēlot par ekspertiem cilvēkus, kuru autoritāti un neatkarību neapšauba – nesaistītus ar politiķiem, ar mediju cilvēkiem. Tas ir goda un prestiža jautājums – kalpot sabiedrībai un raudzīties, lai nauda, ko cilvēki maksā par licence fee, tiktu lietderīgi izlietota.

Mums finansējums ir no budžeta – valdība šoreiz lemj tā, citreiz savādāk. Nedz medijiem, nedz politiķiem nav sajūtas, ka tā ir sabiedrības nauda. Tādēļ nav šāda starpposma starp finansētāju un mediju.

- Mēs principiāli atsakāmies no sabiedrisko mediju finansēšanas ar abonentmaksu – to nevēlas ne sabiedrība, ne politiķi, ne pati LTV un Latvijas Radio. Iespējams, tā ir visu Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) problēmu sakne.

- Abonentmaksu par gāzi un par elektrību ieviesa komercstruktūras ar valdības dotu atļauju! Neredzu iemeslus, kādēļ to nevar ieviest LSM finansējumam.

Protams, šādas abonentmaksas Latvijā nav un nebūs. Tāpēc ik pa laikam LTV rodas un saasinās problēmas. Nav gribas Latvijā izveidot stiprus sabiedriskos medijus. Problēmu vajāti, nepietiekami finansēti, nesaprotami uzraudzīti mediji ir izdevīgi politiķiem, jo tie neuzdos neērtus jautājumus. Medijiem tam pat nebūs laika. Es negribu neko sliktu teikt par kolēģiem, bet viņiem nav laika, nav naudas un citu resursu, lai iedziļinātos tiešām sabiedriski svarīgās lietās – ir jācīnās ar kaut kādām citām problēmām.

Ilgtermiņā tā ir ļoti tuvredzīga taktika, jo sabiedrība, ko neskolo šie mediji, kura nezina un neizprot to, kas notiek valstī, kļūst viegli manipulējama, pakļāvīga citām informatīvajām ietekmēm. Tāpēc arī mūsu politiķi tā uztraucās, jo hibrīdkara apstākļos Latvijas sabiedrībai trūkst izpratnes par valsti, par tās pozīcijām starptautiskajā politikā. Tas būtu jāiemāca sabiedriskajiem medijiem.

No dažu politiķu retorikas gan var saprast, ka viņi LTV un LR labprāt redzētu darbojamies līdzīgi Krievijas valsts medijiem, iestāstot «pareizo viedokli».

- Atgriezīsimies pie neviena negribētās LSM neatkarības garantijas – abonentmaksām...

- Tās efektīvi var aizstāt fiksēts maksājums no valsts budžeta. Tāpat kā ar aizsardzību un diviem procentiem no IKP, mēs varam deklarēt, ka sabiedriskajiem medijiem pienākas, piemēram, pusprocents vai procenta desmitdaļa.

Mēs varam izveidot īsteni neatkarīgas un profesionālas medijus pārraugošās institūcijas. Viens no tiem ir mediju ombuds – to satura un kvalitātes arbitrs. Mums ir jāizveido stipra un profesionāla LSM uzraudzības padome – tāpat kā BBC, piesaistot akadēmiķus, dažādu jomu autoritātes, mediju speciālistus. Cilvēkus, kuri spēj definēt un motivēti paskaidrot, vai un kā medijā tiek veidots sabiedriskais labums.

Piemēra pēc: kad sakām «Imants Lancmanis», lielāka daļa Latvijas iedzīvotāju noteikti nezina, kāda viņam ir izglītība (absolvējis Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu – D.L.), bet ciena inteliģentu cilvēku ar plašu redzesloku – un tādu, kuram var uzticēties. Mums šajā padomē vajag cilvēkus, kuri nav šauri savas nozares speciālisti. Ar vērienīgu skatījumu – vizionārus, stratēģus. Tādus, kuri spēj saskatīt valstisku – nevis valdībisku, saeimisku vai nacionālistisku – attīstību un sabiedrisko mediju kā tai kalpojošu instrumentu.

Sabiedriskais medijs ir domāšanas, diskusiju un izpratnes bāze visai sabiedrībai – latviešiem, krieviem, poļiem, čigāniem...

Šie ir trīs vaļi, uz kuriem varam balstīties – fiksēts finansējums, ombuds, uzraudzības padome. No tiem būs atkarīgs sabiedrisko mediju saturs.

Protams, ir svarīgs menedžments, kas izvēlas redaktorus, un redaktori, kuri izvēlas žurnālistus. Sabiedriskajam medijam ir jābūt žurnālistikas priekšpostenim. Katram mediju cilvēkam ir jābūt sapnim tur strādāt – nodrošinātā, neatkarīgā, interesantā, daudzpusīgā darbavietā.

- Tas skan jauki, bet vai Latvijā ir redzama griba reformu īstenot, vai tiek uzturēts spiediens uz politisko varu, lai tā veiktu pilnveidojumus?

- Nē. Tagadējā situācija apmierina visus.

– Izņemot Robertu Putni, kuram mediju politikas reforma ir reputācijas jautājums...

– Atvainojos, bet diez vai – ja viss tiks laikus sakārtots, tad nevajadzēs Kultūras ministrijā tādu mediju politikas nodaļu, nevajadzēs rakstīt konceptus un rīkot konferences. Kamēr notiek sakārtošanas process, visi jūtas ļoti komfortabli, tiek sasauktas darba grupas...

Pirms gadiem četriem, kad kandidēju uz Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, es piedāvāju izveidot stipru sabiedrisko mediju triju mēnešu laikā. Uzskatu, ka tas joprojām ir izdarāms, turklāt bez lieliem papildus līdzekļiem: radīt mediju, kas nodarbinātu labākos žurnālistus, veidotu profesionālus un multimediālus raidījumus – sperot plašu soli pretim sabiedrības informatīvai izglītošanai.

- Kas būtu vajadzīgs, lai īstenotu šādu triju mēnešu plānu?

– Vajadzīgi cilvēki savā vietā. Vai tādi būs, mēs redzēsim pēc NEPLP jauno locekļu ievēlēšanas. Vēsturi veido līderi. Arī Latvijas Tautas frontei, visaptverošai masu kustībai, bija savi līderi, virzītāji. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri liek noticēt reformu vajadzībai un spēj iegūt uzticības kredītu, nospraust mērķus un motivēt darbiniekus tos sasniegt.

- Mūsu LSM nav salīdzināms ar BBC – abu budžetos ir milzu atšķirība. Ir lietas, ko maza valsts un maza auditorija vienkārši atļauties.

- Tomēr līdzekļus var izmantot dažādi. Ir jābūt skaidrībai par to, ko mēs gribam panākt. Ir jāsamierinās ar to, ka nevar izdarīt visu vienlaicīgi. Ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, ir jāriskē un jāmotivē cilvēki. LTV vadībai ir jābūt nepopulārai arī politiķu vidū.

(Es gribu norobežoties no visiem stāstiem par LTV un LR apvienošanu. Tā nedrīkst notikt. Ir jāveido jauns sabiedriskais medijs, sākot no baltas lapas. Jāpaņem labākais, jāatmet sliktākais. Nav jāpazaudē LR kā medijs.)

– Kā Latvijas sabiedriskajiem medijiem vajadzētu veidot attiecības ar partijām, kā ziņot par politiskajiem procesiem? Vai vispār ir iespējams attiecības formalizēt un izvairīties no apsūdzībām pārmērīgās simpātijās, antipātijās, nelaišanā ekrānā? Nesen Igaunijas Televīzijai neilgu boikotu pieteica jaunais parlamenta finanšu komisijas priekšsēdētājs no rudenī vēl dziļā opozīcijā esošās Centra partijas. Viņu aizvainoja tas, ka agrāk sabiedriskā medija politisko raidījumu redaktors pie caurlaides stājies ceļā šim politiķim, lai viņš nepiedalītos radio diskusijā – jo gaidīts tika partijas līderis Edgars Savisārs. (ERR vadība Mihailam Staļnuhinam atvainojās par šo incidentu – D.L.)

– Medija attiecības ar politiķiem nevar institucionalizēt. Visu nekad nevar noteikt ar normatīvajiem aktiem. Šīs attiecības nosaka profesionāļi – redaktori un žurnālisti: ko un kā viņi ziņos, kā atspoguļos. Vislielākā kļūda būtu ieviest normatīvos aktus ar kaut kādām partiju «ētera kvotām» un diskusiju dalībnieku proporcijām.

Medijs ziņo par to, kas ir svarīgs sabiedrībai. Ja tai vajadzīgo politiku īsteno viens spēks, bet citi stāv malā vai traucē, tad nav obligāti jāatreferē to paustais viedoklis, ko var vienkārši pieminēt. Nav jādod vārds visām partijām proporcionāli. Ja redaktors vēlas raidījumā dzirdēt konkrēta politiķa viedokli, tad viņš var nedot vārdu tā aizstājējam. Manuprāt, igauņu žurnālists rīkojās pareizi.

Redaktors pieņem lēmumus. Viņam jābūt cīnītājam, gatavam stāties pret spiedienu un būt neatkarīgam.

Mediji nosaka, ko aicināt, intervēt, filmēt, un neviens nevar iejaukties to izvēlē. Uzraugošie mediju eksperti var pēc pusgada to izvērtēt un paziņot: redzam, ka pārmērīgi daudz tiek atspoguļots kāds politiskais spēks vai cits tiek ignorēts. Uzraugi var prasīt paskaidrojumus lēmumu pieņēmējiem. Vai te neslēpjas kādas ģimeniskas vai draudzības saites, cita nepieļaujama attieksme? Taču izvērtējums notiek jau pēc tam, kad lēmums ticis pieņemts.

– LTV šobrīd ir kļuvusi par mediju pirmspensijas un pensijas vecuma paaudzēm. Vai vispār tai ir iespējams piesaistīt gados jaunākus un pavisam jauneklīgus skatītājus?

– Pat ļoti iespējams. Sabiedriskā medija radīti produkti tikai vēl neatrod ceļu līdz jaunatnei. Es studentiem lekcijās nesen kā būtisku atklājumu pieminēju Mārtiņa Ķibilda raidījumu «Adreses», atsaucos uz «Aizliegtā paņēmiena» vai «De facto» veiksmīgākajiem sižetiem. Viņi bija patiesi izbrīnīti: tiešām «tur» ir arī kas tāds?

Jauniešiem nav televizoru, nav TV skatīšanās ieraduma, un viņus vairs nepiedabūsi sekot līdzi klasiskajai LTV programmai. Taču šīs paaudzes ir piesaistāmas sabiedriskajam medijam, ja tā ir multimediāla organizācija, kas aktīvi uzrunā jaunatni sociālajos tīklos. (Interesanti, vai LTV savā Instagram profilā ievieto kaut ko saistošu?) Šim nolūkam LSM vajadzētu tikai vēl pāris darbiniekus, kas pēta jaunu cilvēku intereses, lai spētu iepludināt viņu dienaskārtībā sevis gatavoto informāciju.

Ar prieku redzu, ka SZF studentiem otrajā kursā «lsm.lv» mājaslapa kļūst par otro vai trešo ziņu ieguves avotu. Pirms tam viņi par tādu nezināja... Tas ir mana optimisma pamats.

(Skaistāku reitingu tāpēc gan LTV nebūs. Taču TVmetru mērījumi jau ir vakardiena. Latvijā reitingu veidošanas sistēma ir nepilnīga, jo kontrolēto skatītāju atlasē, uz kā pamata to veido, ir milzīga statistiskā kļūda. TNS ļoti nepatīk, ja par to runā. Tagad dominē digitālā televīzija, un statistika ir apkopojama elektroniski.)

- Tevis pieminētais Ķibilds un citi neatkarīgie producenti veido diezgan būtisku apjomu LTV programmās. Reizēm šķiet, ka jau nomācoši lielu. Viņiem ir savi reklāmdevēji un sponsori, kas jāpaslavē – brīžiem tas jau «cērt acīs». LTV ļauj aizpildīt savu raidlaiku citiem. Kaut ko tā dabū no Francijas televīzijas, no «Deutsche Welle» (iespējams, pat kā «humpalas»), tiek rādītas saldas vācu melodrāmas un latīņamerikāņu seriāli. Vai LTV nav jau pārāk maz pašas oriģināli radīta satura?

- Ideālā variantā sabiedriskā medija mugurkauls ir ziņas un sabiedriski informatīvās pārraides. Protams, ir jāpadomā par bērnu raidījumiem. Pārējos, īpaši izzinoši izklaidējošos, var pasūtīt producentu grupām – samaksājot tām naudu par radīto produktu. Pilnībā. Mani tracina, ka neatkarīgie producenti raidījumos izvieto sponsoru reklāmas, jo tām tur nevajadzētu būt.

Latvijas problēma ir tā, ka finansējums ir par mazu, samaksa nesedz visus izdevumus, un LTV nākas teikt producentu grupām – sameklējiet daļu naudas paši. Ilgtermiņā tas nav izdevīgi ne sabiedriskajam medijam, ne visiem pārējiem. Tas kropļo reklāmas tirgu, lielā mērā tracina skatītājus un ārda LSM prestižu.

Mani studenti, analizējot programmas, pat neredz atšķirību starp sabiedrisko mediju un komercmediju, starp LTV un TV3. Nav runa par saturu, jau par formu – abās ir milzīgi reklāmas bloki, daudzi raidījumi ar sponsorēšanu. Ar ko īsti atšķiras «Mana dziesma» no «Izklausies redzēts»?

Cilvēki to negaida no sabiedriskā medija. LTV un LR nevajag līst komercmediju lauciņā.

Privātās televīzijas ir kā lielveikali – katrai gaumei un prasībām atbilstošs daudzveidīgs piedāvājums. Sabiedriskajai TV nav jābūt lielveikalam, tai ir jābūt teātrim, muzejam, Nacionālajai bibliotēkai, izstāžu zālei... Mēs nevaram dzīvot tikai ar iepirkumu centriem. Barība ir vajadzīga arī cilvēka garam un prātam.

Patlaban LTV (par LR es to negribu teikt) ir aizstūrēta lielveikalu virzienā.

– Jā, šobrīd Zaķusalā mēs redzam «hibrīdtelevīziju»: ar ziņām, politiskām diskusijām, sociālām reportāžām un teātra izrāžu translācijām sadzīvo asarainas ziepju operas, manis jau piesauktās «humpalas», televeikali, raidījumi ar «produktu izvietošanu». Tas liecina par lāpīšanos.

- Ir jāizvēlas, ko attīstīt, un no pārējā jāatsakās. Seriāla «Saplēstā krūze» izmaksas bija neadekvāti lielas – tāmi gan neesmu redzējis, bet tas, ko esmu dzirdējis, mani šausmināja. Kāpēc sabiedriskajam medijam jāuzņem tieši šāds seriāls? Nesaku, ka LTV nevajag seriālus, bet vispirms līdzekļi jāiegulda pamatlietās. Kāpēc visu iztērēt «estrādē»?

Var darboties vismaz citādākās «estrādes» formās – labs piemērs man šķiet VIP spēle: izklaidējošā formā ir iespējams cilvēkiem daudz ko būtisku pastāstīt. Droši vien tikpat interesanti varētu apcerēt kaut vai politiku, Eiropas lietas – tikai jābūt radošiem.

LTV un LR atrašanās reklāmas tirgū veido apburto loku: «Mums trūkst naudas, tāpēc vajag reklāmu. Lai dabūtu reklāmu, mums vajag vairāk izklaidējošus produktus, kuros mēs ieguldām to naudu, ko nopelnām...» Vajag mest mieru, atsacīties no reklāmas un pārāk dārgiem projektiem!

Jā, televīzijas ļaudis ir pārņemti ar ētera aizpildīšanu. Vēl viens pierādījums tam, ka divi kanāli ir par daudz, LTV nevar patlaban to atļauties. Ja paliks viens, tad atbrīvosies nauda, resursi, cilvēki, programma kļūst kompaktāka un saprotamāka.

Sportisti man tagad sāks sist pa galvu. Turklāt LTV1 programmā nedrīkst runāt krieviski. Tomēr var paskatīties radoši un atrast citus ceļus. Mums ir ātrs internets, liels lietotāju skaits, ir dažādas iespējas sasniegt auditoriju. Mums jau ir «sportacentrs.com». Vai tiešām vajag uzturēt dārgu kanālu, lai kādreiz parādītu sporta tiešraides? Viennozīmīgi ir jāatsakās no LTV7!

- Vai nav tā, ka Guntis Bojārs tagad pilda to «širmja lomu», kas agrāk bija uzticēta Jānim Domburam: redziet, LTV ir pētnieciskā žurnālistika un eksperimenti (agrāk – sociālpolitiskās diskusijas) – tātad mums viss ir pilnīgā kārtībā. Lieciet mieru televeikaliem un seriāliem!

- Televīziju veido cilvēki. Viņus savākt ir menedžmenta uzdevums. Būdams LTV ģenerāldirektors, es pieņēmu atpakaļ darbā Jāni Domburu, kurš tiesājās par atlaišanu, atvilināju no komerctelevīzijas Baibu Strautmani, iesaistīju ziņu žurnālistikā Ilzi Jaunalksni. Centos panākt, lai LTV būtu vēl vairāk «domburu». Sabiedriskajā medijā ir jākoncentrē labākie spēki.

LTV vajag vismaz duci patiesi spēcīgu ētera personību. Protams, tad rodas problēmas, jo labākie darbinieki ne vienmēr ir tie vieglākie raksturā. Cilvēciski ar viņiem ir ļoti grūti – strīdas savā starpā, ar redaktoriem, ar vadību...

Sabiedriskajam medijam jāgarantē šiem cilvēkiem iespēja profesionāli realizēties – nodrošinot labu darba samaksu, lai nav jāmokās ar rēķiniem, un sociālās garantijas. Žurnālistikai ir jābūt viņu dzīvesveidam, nevis maizes darbam.

LSM ir vieta, kur cilvēki var realizēt savu izpratni par valsti, tiesiskumu, par žurnālistiku, pētniecību, par sabiedriskā medija misiju.

- Diemžēl cilvēki ir vienīgais resurss, uz ko patlaban var ekonomēt mediji. Un ekonomē.

- Sabiedriskais medijs to nedrīkst – lai pārskata prioritātes! Cik atceros, LTV budžets ir apmēram 14 miljoni eiro (LSM kopbudžets ir vairāk nekā divdesmit miljoni – LR aiziet trešdaļa)*. Trīs miljoni eiro tiek ziņu dienestam. Tās ir lielas summas, ja mēs runājam par cilvēku atalgošanu, darba iespēju nodrošināšanu, naudas piešķiršanu pētniecībai. Tur var uztaisīt profesionālu žurnālistiku.

Kamēr cilveki uzskatīs sabiedrisko mediju tikai par darba vietu, kur aiziet nostrādāt savas stundas un doties mājās (un tādu LTV ir vēl daudz), kvalitātes nebūs. Viņus var arī saprast: ja tev ir mazs līgums ar nepietiekamiem līdzekļiem, bet neko arī dižu neprasa, tad kāpēc plēsties?

Latvijā nav problēmu ar žurnālistu kvalitāti, bet tādas ir ar galveno redaktoru un mediju īpašnieku kvalitāti. Ja viņi uzstāda normālus mērķus, normālu finansējumu un normālas prasības, tad viss ar medijiem būs kārtībā.

* Publiski uzzināms ir tikai LTV saturam atvēlētais budžets – 8,2 miljoni 2016.gadam (NEPLP). 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

FotoGadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).
Lasīt visu...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....