Tonis ir mainījies: Dž. D. Venss tagad uzskata Eiropu un ASV par svarīgiem partneriem
Gabrielius Landsberģis09.05.2025.
Komentāri (109)
Iesaki rakstu: 
Šorīt Vašingtonā man bija vieta pirmajā rindā, lai klausītos ASV viceprezidenta Dž. D. Vensa runā. Tāpat kā lielākā daļa klātesošo es biju gatavs uzklausīt vēl vienu lekciju un redzēt, kā transatlantiskās attiecības manu acu priekšā kļūst arvien saspīlētākas. Taču mēs bijām patīkami pārsteigti.
Tonis ir mainījies. Dž. D. Venss tagad uzskata Eiropu un ASV par svarīgiem partneriem. Kas tieši ir mainījies un kāpēc?
Manuprāt, pēdējo mēnešu notikumus varētu raksturot kā ASV ārpolitikas satricinājumu. Būtībā uzskats, ka Amerikas Savienotās Valstis, iedvesmojoties no Silīcija ielejas revolucionāriem, var piedāvāt jaunu un vispārpieņemtu pasaules redzējumu, balstās uz to, ka ASV ir neaizstājamas citām valstīm.
Un tas, kas tikko notika, bija atziņa, ka ASV joprojām ir ārkārtīgi svarīgs Rietumu sabiedrotais, bet... pasaules uzskats, ko ASV vēlas, lai pieņemtu sabiedrotie, vienkārši nav pieņemams lielākajai daļai no tiem.
Dž. D. Venss minēja vairākus punktus, kas, manuprāt, parāda ASV galvenās vājās vietas.
1) ES iepirkumi ASV ieročiem.
ASV vēlas daļu no triljoniem eiro, kas tiks tērēti aizsardzībai. Un administrācija ir neapmierināta, ka Eiropa, šķiet, izvēlas aizstāt amerikāņu produktus ar saviem, nevis palikt vāja un neaizsargāta, meklējot lētākas alternatīvas.
Visi pēdējo mēnešu paziņojumi lika Eiropai apšaubīt, ka ASV ir uzticams partneris, kad runa ir par lielāko drošības apdraudējumu – Krieviju. Un, ja Eiropa šaubās par šo partnerību, tā neieguldīs naudu ASV aprīkojumā, vismaz ne tādā apjomā, kā bija plānots, kad šaubas bija mazākas. Nevar vienlaikus gribēt visu. Vai nu ASV ir gatavas kopā ar Eiropu (tostarp Ukrainu) aizstāvēt Eiropu pret Krieviju, vai arī Eiropa lēnām, neefektīvi, bet neizbēgami sāks stiprināt savu pozīciju un tādējādi iegūs autonomiju un ietekmi.
2) ES regulējums.
Dž. D. Venss minēja, ka Brisele netaisnīgi izturas pret ASV tehnoloģiju uzņēmumiem. Manuprāt, šis viedoklis ir ASV administrācijas uzbrukuma Briselei pamatā. Jūs varat smieties, nicināt vai kritizēt Briseli, bet tai ir milzīga regulējoša vara ārkārtīgi blīvā un bagātā tirgū. Un, ja jūs vēlaties iekļūt šajā tirgū, jūsu ceļš ved caur Briseli.
Un, kas ir vēl biedējošāk no ASV administrācijas viedokļa, — lielākā daļa eiropiešu patiesībā atzinīgi vērtē šo regulējumu. Daudzi uzskata, ka tas padara viņu dzīvi drošāku un tādējādi labāku. Tātad uzbrukumi Briselei tās it kā nedemokrātiskās dabas dēļ ir vienkārši vēl viens uzbrukums jebkādiem ierobežojumiem Vašingtonas varai. Jūs varat izmantot oligarhijas metodes, lai nokļūtu ASV varas augstākajos ešelonos, bet acīmredzot tas nepalīdz mainīt lietas Eiropā.
Atzīstu, ka tas var būt tikai vēlējums, bet man šķiet, ka Trampa dedzīgā rīcība nav iebiedējusi vai paralizējusi Eiropu, liekot tai pakļauties. Un cena, ko amerikāņi maksā par šo haosu, var būt lielāka, nekā sākotnēji gaidīts.
Ja tas viss ir taisnība, mācība ir skaidra. Stāviet savā vietā, esiet stingri, turiet durvis atvērtas, atgādiniet visiem par kopējām vērtībām un kopīgajām interesēm un turpiniet darīt to, kas ir pareizi. Un kas zina, varbūt cilvēki mainīs savu viedokli, tāpēc varbūt [to darīs] arī valstis.
Tāpēc es pametu telpu, cerot, ka mana intuīcija izrādīsies pareiza. Vismaz šoreiz mana intuīcija nebija pesimistiska.
Tomēr Trampa izraisīto pārmaiņu pirmais upuris bija uzticēšanās. Tā ir ļoti dārga vērtība, kas veidota gadu desmitiem ilgi, un to atgūt būs ļoti grūti. Uzticēšanās būs jābūt visu sarunu starp Briseli un Vašingtonu pamatā — gan par tirdzniecību, gan regulējumu, gan drošību.
Ja būtu bijusi iespēja uzrunāt viceprezidentu, es viņam būtu teicis atklāti: „Krievija ir agresors. Ukraina ir upuris. Mēs atbalstām upuri. Ir sarkanās līnijas, kuras Eiropa nevar un nepārsniegs."
Tulkojums - @cosmix
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
