Toreizējā Latvijas prezidenta programmatiskā intervija pirms 10 gadiem: kas sanācis?

Ar virsrakstu “Prezidents: Tuvākie pāris gadi nesīs izmaiņas, kuras pat prātā nenāk” pirms desmit gadiem LETAs publicētā intervija Lāsmai Grundulei satur vairākas tālejošas prognozes.

Andris Bērziņš pirms ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā (atpakaļejošā secībā) bija Saeimas deputāts, sekmīgs ekonomists, “Unibankas” vadītājs pirms tās kļūšanas par “SEB”, bet 1990. gada 4. maijā A. Bērziņš bija viens no tiem Augstākās padomes deputātiem, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu un izstāšanos no PSRS.

Viņš 2012. gadā prognozēja: “Tuvākie pāris gadi pasaulē nesīs tādas izmaiņas, kuras pat prātā nenāk un kuru dēļ Latvijā un Eiropā būs jāveido jaunas rīcībspējīgas varas struktūras. […] Es jums varu droši apgalvot, ka pasaule būs izmainījusies, būs pavisam cita uzbūve un citas vajadzības. Esmu par to pārliecināts,” teica prezidents, kurš uz to brīdi bija trīs gadus nostrādājis Latvijas Republikas augstākajā amatā.

Būdams ekonomists pēc specialitātes, A. Bērziņš citēja SVF novērtējumu par Eiropas Savienības institūcijām, kā arī Latvijas iespējām rīkoties “ārpus kastes” un pašai uzstādīt savus mērķus. “Starptautiskā Valūtas fonda paziņojumā teikts, ka “Eiropa runā, bet nerīkojas”. Es pieļauju, ka daudzu Eiropas pārvaldes struktūru konstrukcija pati par sevi neļauj rīkoties. Būs jāveido struktūras, kas ir rīcībspējīgas. Tajās struktūrās Latvijai būs liela nozīme. Es ceru, ka mēs tagad esam pietiekami izglītoti un sagatavoti, lai varētu tur piedalīties un teikt savu vārdu,” sacīja A. Bērziņš.

Desmit gadus pēc šīs intervijas varam pilnībā atzīt, ka tā laika Valsts prezidenta Andra Bērziņa vārdi piepildījušies pilnā mērā, pat vairākkārtīgi.

Pirmkārt, Eiropa ir pārveidojusies “līdz nepazīšanai”, “būs pavisam […] citas vajadzības” — tieši tā, kā toreizējais prezidents prognozēja. Eiropu ietekmēja ne tikai migrantu plūdi kopš 2015. gada un koronavīrusa problēmas: Krievija anektēja Krimu un sarīkoja karu Donbasā 2014. gadā, līdz šogad izlēma sākt pilnmēroga karu pret ukraiņiem. Sekas šiem notikumiem jūt ne tikai tiešajās kaimiņvalstīs, bet visā kontinentā. Vajadzība tagad jau ir apvaldīt ne vien parastās džihādistu un citu teroristu bandas — tagad jau nepieciešams nolikt pie vietas kodollielvalsti ar pasaulē otro lielāko armiju.

Otrkārt, “tuvākie pāris gadi pasaulē nesīs tādas izmaiņas, kuras pat prātā nenāk, un kuru dēļ Latvijā un Eiropā būs jāveido jaunas rīcībspējīgas varas struktūras” — arī šie vārdi ir piepildījušies pilnā mērā. Ne tikai Putina iebrukumi Ukrainā, bet arī ASV lēmums atstāt Afganistānu, notikumi Kazahstānā šī gada sākumā vai ilggadējās miera uzturēšanas misijas Āzijā un Āfrikā, kur piedalās Latvijas militārie eksperti — šādi notikumi vienlaikus nozīmē rīcībspējīgas varas īstenošanu.

Neatkarīgi no tā, cik šādas struktūras ir formalizētas vai uzliktas uz papīra, Latvijai ir starptautiski nopelni to īstenošanā. Latvija ir sava izmēra valstij netipiski aktīva diplomātijā, jo īpaši Ukrainas starptautiskajā aizstāvībā no agresora, bet ne tikai. Mūsu karavīri un armijas instruktori darbojas ne tikai Ukrainā, bet darījuši to arī Afganistānā, Irākā, bijušās Dienvidslāvijas valstīs un pat Mali, Libērijā un Centrālāfrikas Republikā. Tagad jau tie ir Latvijas civilie eksperti, kas strādā EDSO un citās misijās ārvalstīs, nevis atplestām mutēm klausās atbraukušo ārzemnieku pamācībās Latvijai.

Treškārt, “Eiropa runā, bet nerīkojas” — arī tā diemžēl izrādījusies taisnība, un nekas to nav parādījis labāk kā “veco” Eiropas Savienības dalībvalstu reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tās prezidents Volodimirs Zelenskis regulāri izsaka pateicību Polijai un Baltijas valstīm, taču pārējās reālu palīdzību sniedzošās valstis ir ārpus ES — Apvienotā Karaliste, Kanāda, ASV, pat Norvēģija palīdz vairāk nekā jebkura no tipiskajām “vecajām” ES dalībvalstīm.

Visbeidzot, A. Bērziņa teiktais: “Būs jāveido struktūras, kas ir rīcībspējīgas. Tajās struktūrās Latvijai būs liela nozīme. Es ceru, ka mēs tagad esam pietiekami izglītoti un sagatavoti, lai varētu tur piedalīties un teikt savu vārdu!” Šī gada pavasarī, kad pirmie Krievijas triecieni Kijivai, Harkivai, Čerņihivai bija atsisti, Ukrainas prezidents piedāvāja jaunu formātu valstu sadarbībai, ko tobrīd nodēvēja par “24/7” — tā būtu kaut cik rīcībspējīgu 24 valstu kopa, kas 7 stundu laikā spētu nosūtīt palīdzību citām valstīm briesmīgu nelaimju (ne tikai kara vai terora, bet arī zemestrīču, meža ugunsgrēku, tehnogēnu katastrofu utt.) gadījumos.

Protams, ka mēs un citi Ukrainas atbalstītāji uzņēmām šo ideju pozitīvi, tā kā ar laiku gaidāms tās turpinājums. Cita, jau pirms vairākiem gadiem izteikta, ir t.s. “Intermarium” ideja — valstu savienība, kas sniegtos no Baltijas līdz Melnajai jūrai, mazākajā variantā ietverot Baltiju, Poliju un Ukrainu, taču (vēlams) arī Rumāniju, Čehiju, Slovakiju, Moldovu un citas līdzīgi domājošas valstis. Lai arī šāda “Intermarium” savienība vēl nav formalizēta, mēs redzam, ka praksē šīs valstis jau koordinē visu ārpolitiku un aizsardzības plānus, bieži vien arī ekonomiskos jautājumus.

Līdz ar to desmit gadu laikā toreizējā prezidenta A. Bērziņa tobrīd tālejošās prognozes ir piepildījušās ar uzviju. Tas kopumā spilgti ilustrē vidusmēra Latvijas politiķu un amatpersonu nespēju (vai pat nevēlēšanos) izteikt jebkādas tālejošas nākotnes prognozes, kur nu vēl mēģināt šo nākotni veidot kaut cik apzinātos virzienos.

Novērtē šo rakstu: