Iesaki rakstu: 
Jau kovidsērga parādīja, kā dažos gados izčākst viss, par ko postmoderna pasaule bija cīnījusies un uzskatījusi par savām vērtībām. Cik plāns ir civilizācijas apvalks vecajā, labajā Eiropā, pierāda nesenie neirozes saasinājumi, kurus izraisīja Ukrainas - Krievijas karš.
Liberālisma sairums
Tādas elementāras lietas kā tiesības uz sava ķermeņa neaizskaramību tika sekmīgi apstrīdētas un vairs pat netiek diskutētas. Tie, kas joprojām atļaujas to darīt, tiek dēvēti par “domestic terrorists” - Orvela cienīgs jaunvārds, kas apzīmē cilvēkus no vajājamo disidentu saraksta. Un ar šo ļaužu kategoriju var darīt pilnīgi visu - atlaist no darba, izslēgt no sabiedrības, uzlikt profesiju aizliegumu un pat noslēgt bankas rēķinu un iesaldēt tajā nopelnīto naudu. Vai mēģināt atņemt bērnus, kā tas tika praktizēts vienā otrā ASV štatā. Tiesības uz abortu šobrīd laikam ir palikušas vienīgās, kas netiek ierobežotas.
Maksa par pilsonisko aktivitāti ir augsta. Visi, kas iedrošinājās protestēt pret absurdiem un nesamērīgiem ierobežojumiem, tika aplikti ar milzīgiem, iznīcinošiem sodiem no Rīgas līdz Otavai. Politiķi ir pārstājuši jebkādā veidā reaģēt uz sabiedrības viedokli, jo daudz vienkāršāk ir uzrīdīt cilvēkiem kaujas suņus nekā iznākt parunāt ar tautu.
Arī Latvijā visu protestu laiku neviens varas pārstāvis ne reizi neiznāca runāt ar cilvēkiem, tā klaji demonstrējot savu reālo attieksmi. Ja reiz Saeimā neielaiž pat tautas vēlētus priekšstāvjus, tad attieksme pret “pūli” nemaz neizbrīna. Un kāpēc gan būtu jārēķinās, ja ir savi faktčekeri un LTV, kas uz vienas rokas pirkstiem saskaita protestētājus? Ceturtās varas jeb neatkarīgo mediju vairs nav nekur, jo Latvijā viņu viedoklis tiek pirkts pilnīgi klaji, - šim laikam ir Sipenieces seja. Kaunīgais totalitārisms ir klāt, tas jau sen ir atnācis. Nekautrīgajai jeb fināla versijai bija vajadzīgs kas lielāks par vīrusu, un par to parūpējās karš.
Karš ir klāt
Un tas no Ukrainas plašumiem ir pārceļojis uz sociālajiem tīkliem, sašķeļot visu, kas vēl bija palicis no kovidepopejas. Karš vienmēr velk līdz postu, netīrību un nelaimes, pat Latvijā tas pacēla visu zemisko, kas mīt cilvēkos. Rupjība tiešraidēs vairs neizbrīna, žurnālistikas standarti sen sabrukuši, un virtuālā mēslaine kļuvusi neizbrienama. Salīdzināt notiekošo ar Brežņeva ēru nupat jau liekas nekorekti, pagalmā lēni iesoļo 1937.gads ar stučīšanu un raganu medībām.
Kurp dosies liberālisms?
Privātums un vārda brīvība tiek likvidēta, zaļā dienaskārtība un ekoloģisms praksē ir manāmi izgāzies, nauda LGTB doktrīnu un ideoloģisko blēņu uzturēšanai sāk beigties. Bet trešā pasaule arvien stiprāk piesaka savas tiesības uz daļu no globālā pīrāga. Savukārt no “brīvās pasaules” geju kavalērijas neviens vairs īsti nebaidās, jo mirt par saviem ideāliem bezzobainie Rietumi vairs negrib. Saprotams, ka Rietumu “pīrāgs” sāks sarukt, bet dekādēs atslābusī civilizācija to nebūs ar mieru akceptēt.
Ko ar to darīt?
Elementāri, Rietumi simtiem gadu dara vienu un to pašu. Ja paliek slikti, vajadzīgs krustakarš. Un tas jau ir pasludināts. Ieguvēji, kā vienmēr, ir globālā elite. Kovids un karš ir labākie iemesli, lai saliedētu sabiedrības, izravētu citādi domājošos un liktu samierināties ar ekspluatāciju un nabadzību. Okeānijas un Eirāzijas konfliktu jau pasen aprakstījis Orvels, neko daudz te pielikt vairs nevar.
Rietumiem vairs nav vērtību, kuras nebūtu divkosīgi nodotas un degradētas. Nav nekā, ko piedāvāt pasaulei kā modeli nākotnes veidošanai. Palikušas bailes kā universāla prece. Esošā globālistu elite atgādina nacistu dienaskārtību pirms Reihstāga dedzināšanas - meli, baiļu sēšana un agresija.
Kopīgu vērtību trūkums ir glābjams tikai ar kopīga ienaidnieka meklēšanu un apkarošanu. Globālās finanšu kapitālisma elites stress ir saprotams, tūlīt Federālā Rezervju sistēma vairs nebūs visvarena, veidojas alternatīvas, un pasaules sairums makroreģionos ir tam liecinieks. Tāpēc arī vērojam pēdējos mēģinājumus saliedēt veco pasaules kārtību.
Visa pasaule ir ar mums?
Tā saka tie, kas iestājas par Ukrainu. Un savā ziņā tā tas arī ir. Tā pasaules daļa, ko kontrolē ASV dolāra impērija, vārdos un pasta sūtījumos tiešām atbalsta Ukrainu. Viņi beidzot ir pamanījuši karu, kaut Jemenā un Lībijā karo jau gadiem. Tikai viņi nav pamanījuši, ka no “visas pasaules” nāk aizdomīgs klusums. Un tas nav nejauši. Šeit var redzēt, cik ir visa pasaule:
Ja precīzāk, tad tā ir Eiropa, Ziemeļamerika un Austrālija. Kāpēc klusē visa Āfrika, Dienvidamerika un Āzija? Tāpēc, ka šīs valstis saprot, ka veidojas jauns pasaules modelis, kas nomainīs veco, koloniālo.
Kas gaida Veco pasauli?
Visticamāk, jauns Reihs. Vai ground zero līmeņa restarts, ko Eiropā veiks izsalkušu migrantu bandas, kuras viegli konsolidēsies zem tās identitātes, kas būs visaptverošākā, proti, islams. Lai novērstu patēriņa līmeņa krišanās izraisīto haosu, iespējams, būs nepieciešama stingra un ļoti represīva diktatūra, kas neceremonēsies arī ar tiem, kas vēl atcerēsies pagātnē eksistējošās cilvēka tiesības un brīvības.
Cik rāda vēstures pulkstenis?
Apmēram 1937. gads pēc Trešā Reiha laika. Vēl var paspēt nesteidzīgi iekāpt kuģī uz Čīli, Urugvaju vai Maroku, paņemot līdzi ģimenes vērtslietas. Vai restartēties Mogiļevā, uzslienot guļbūvi kāda Lukašenko kolhoza pievārtē. Iespējams, ka tuvākajām dekādēm tie arī būs gana nopietni argumenti dzīves vietas izvēlē.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
