Iesaki rakstu: 
Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu, ka Putinam viss, kas saistās ar PSRS, ir svēts un godā turams. Viens no PSRS laika jājamzirdziņiem – Otrais pasaules karš it īpaši. Tomēr šogad 9.maija ieplānotās izrādīšanās izpalika, bet izrādīties vajag, īpaši, ja tuvojas vēlēšanas, kuru rezultāts izšķirs, vai Krievija tiks faktiski pie cara, kuram svēts PSRS mantojums, vai nē. Visticamāk, ka tiks, un šī tikšana vismazākā mērā būs saistīta ar Krievijas iedzīvotāju patieso gribu, bet tas jau cits stāsts.
Kā jau sabiedrotajam pieklājas, Putins uz 24.jūnija parādi uzaicināja arī savu kaimiņvalsts galvu – Aleksandru Lukašenko. Abus saista daudz kopīgu lietu, ja runājam par vadības stilu un ilgdzīvotspēju varas virsotnē. Tomēr pēdējā laikā tik siltās abu valstu vadītāju attiecības nedaudz sašķobījās, jo Lukašenko nevēlējās kļūt par Putina vasali, tādējādi ļaujot viņam ieņemt vēl ietekmīgāku amatu, uz ko Putins atbildēja viņam raksturīgā stilā – piegrieza krānu (te domāti naftas produktu un gāzes piegādes).
Jāatzīmē, ka tieši Lukašenko nevēlēšanās kļūt par Putina vasali vislielākā mērā sekmēja Krievijas Konstitūcijas grozījumu izstrādi, lai Putins saņemtu ko vēlas – turpinātu valdīt. Bet nu, ja jau reiz Putins aicina, tātad – uzskata Lukašenko par savu draugu un sabiedroto. Tomēr faktiskā abu uzvedība liecināja pavisam par ko citu:
Svinīgā pasākuma sākumā, kad Putins piecēlās, lai noklausītos Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu ziņojumu, ka parādei viss sagatavots, kājās piecēlās visa izmeklēto viesu tribīne, taču Aleksandrs Lukašenko pat nepakustējās. Pēc parādes, kad Putina uzaicinātie reģiona valstu līderi stājās vienā rindā, lai noliktu ziedus pie Nezināmā karavīra kapa Aleksandra dārzā, Lukašenko demonstratīvi samainījās ar citu cilvēku, lai nebūtu jāstāv blakus Putinam. Video no pasākuma liecina, ka Putins šo žestu pamanīja.
Ceļā uz Nezināmā karavīra kapu Putins sarunājās ar Kazahstānas, Uzbekistānas, Moldāvijas un Tadžikistānas līderiem, taču Lukašenko turējās atstatus un runās neiesaistījās. Baltkrievijas ziņu portāla korespondents pamanīja, ka Putins, sasveicinoties ar sabraukušajiem, nepaspieda roku 15 gadus vecajam Nikolajam Lukašenko, kurš ar tēvu sēdēja pirmajā skatītāju rindā.[1]
Viss iepriekš minētais ir it kā nenozīmīgi sīkumi, bet pasaka daudz ko. Jāatzīst, ka jau iepriekš abi valstu vadītāji bija pamanījušies apmainīties kā ar savstarpējām “laipnībām”, tā arī zemtekstu darbībām, piemēram, hokeja spēlē, kurā tikai Putinam bija komandas kapteiņa krekliņš.
Labi, tas jau ir pagājis, bet mani pārsteidz kaut kas pavisam cits. Tas būtu: pašlaik kā Krievijā, tā arī Baltkrievijā notiek svarīgi procesi – balsošana/vēlēšanas. Krievijā balsošana par konstitūcijas grozījumiem, kuru patiesā būtība ir nodrošināt Putinam prezidenta vai jau, precīzāk sakot, cara amatu līdz mūža beigām, savukārt Baltkrievijā – prezidenta vēlēšanās, kurās jau kārtējo reizi uzvaras laurus, visticamāk, plūks Lukašenko.
Abi izcēlušies ar to, ka savus oponentus spēj nolikt pie vietas ar spēku un nekaunību, nevis gudrību. Tamdēļ balsojuma rezultāti vairāk saistīti ar to, ka viņi izmanto savas varas sviras, lai vēlēšanu/balsojuma rezultāti būtu viņiem labvēlīgi, nevis atspoguļo patieso sabiedrības viedokli. Šādi skatot, pat ja abi ierīkotu vēlēšanu iecirkni aitu kūtī un balsot ļautu tikai tajā dzīvojošām aitām (te tik tiešām domāju dzīvniekus), tad atklātos, ka visas aitas ir nobalsojušas un pat parakstījušās.
Tiesa, ja salīdzina Putina valdīšanas vērienus ar Lukašenko vērieniem, tad jāatzīst, ka pēdējais tāds mazs gariņš vien sanāk. Nu nav Lukašenko tā sašmucējies kā Putins.
Pirms rakstu tālāk, uzreiz pasaku, ka neesmu bijis un nebūšu Lukašenko metožu piekritējs. Punkts un āmen. Tomēr vienu interesantu lietu grūti nepamanīt. Proti, notikušās akcijas pie Baltkrievijas vēstniecībām. Tādas notikušas Rīgā, Telavivā, Parīzē, Londonā, Viļņā, Vīnē un vairākās citās pilsētās. Jautāsiet - pret ko protestējuši? Atbilde vienkārša, bet savā ziņā neloģiska – pret Baltkrievijā notiekošajiem procesiem pirms 9.augustā paredzētajām prezidenta vēlēšanām.
Noteikti tagad kāds iedomāsies – kamdēļ neloģiska? Lukašenko tak apspiež demokrātiju utt.. Tik tālu pareizi, bet – paskatīsim ko nedaudz plašāk. Sanāk, ka ir virkne aktīvistu, kuri ir demokrātijas aizstāvji, bet tagad satraucas par vēlēšanām Baltkrievijā, kurām jānotiek 9.augustā, bet pavisam ignorē faktu, ka tieši šajā brīdī notiek balsošana Krievijā par konstitūcijas grozījumiem, ar kuriem Putins kļūs faktiski par caru.
Lukašenko autoritārisms ir zināma lieta, bet, tā nu nepavisam pat tuvu nestāv klāt tam, ko sastrādā Putins. Kaut kā nav nācies pamanīt, ka demokrātiju aizstāvji būtu veikuši arī kādas protesta akcijas pie Krievijas vēstniecības.
Labi, Latvija ir viena lieta, bet pievērsīsim uzmanību iepriekš nosauktajām pilsētām. Vai man vienīgajam tās asociējas ar pilsētām, kurās parasti ļoti aktīvi darbojas Krievijas specdienesti? Nez, varbūt tā sanāk vienkārša sakritība. Pat, ja arī tā ir sakritība, tad lielākais ieguvējs no tās ir tieši Putins, jo viņam tagad ir visizdevīgāk, ka pasaules plašsaziņas līdzekļu lokā ir nonākuši notikumi saistībā ar gaidāmajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, nevis tiek atspoguļots balsošanas cirks Krievijā.
Te nu atkal kāds varētu iesaukties: vai tik tiešām Putins kaut ko tādu varētu nodarīt savam draugam Lukašenko?! Te tad man atliek iesaukties: Eu, pamostieties, ja ir tāds draugs kā Putins, tad ienaidnieki vairs nav vajadzīgi. Arī Lukašenko nav “svētā govs”, un tamdēļ tik laika jautājums – kad būs redzams, kādu atbildes “pārsteigumu” viņš būs sagatavojis.
[1] https://www.tvnet.lv/7003795/putins-un-lukasenko-parade-apmainas-nelaipniem-zestiem
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
