Iesaki rakstu: 
Vakar vakarā, kad sāka iezīmēties patiesie Zolitūdes traģēdijas apmēri, par vienu no populārākajiem saukļiem sociālajos tīklos kļuva aicinājums - nav ko uzreiz meklēt vainīgos, labāk visi korī domāsim labas domas!
Atļaušos teikt skaidri - šāds aicinājums ir izdevīgs tikai un vienīgi tiem, kas tā vai citādi ir atbildīgi par notikušajiem.
Savukārt vienīgais veids, kā panākt, lai bojāgājušo veikala apmeklētāju un glābšanas dienesta cilvēku nāves nebūtu pilnīgi un totāli bezjēdzīgas, ir tieši pretējs.
Šis veids ir - iespējami ātri, efektīvi un precīzi noskaidrot vainīgos visos līmeņos un beidzot sodīt viņus kārtīgi un pa īstam, nevis aprobežoties ar pārdesmit darba grupu izveidošanu un dažādu prudentiju piesaistīšanu.
Mērķis - vienkāršs: beidzot sākt kaut ko pēc būtības darīt, lai šādas traģēdijas... nē, ne jau neatkārtotos (tādas diemžēl) ik pa laikam atkārtosies, jo vienmēr jau kaut kas var gadīties), bet - lai tādas nenotiktu aizvien biežāk un biežāk, turklāt viena pamatiemesla - visaptverošas un tikai pieaugošas nolaidības un bezatbildības dēļ.
Skaidri un gaiši - notikušais nav nekāda ekstraordināra traģēdija, kādas, kā mums apgalvo un apgalvos, taču "var atgadīties jebkur un jebkad".
Tieši pretēji - notikušais ir kārtējais posms ķēdītē, kurā gan ir visāda paskata un izmēra posmi, bet kuras pamatā ir viens un tas pats.
Tas ir - mūsu valstī pēdējos desmit gados pirmām kārtām valdošās "elites" interesēs nostabilizētais totālās bezatbildības princips visā, kas attiecas uz amatpersonu pienākumu pildīšanu.
Nosprāgst Parekss - nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Nosprāgst Krājbanka - nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pusnosprāgst airBaltic - nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pa skuju taku aiziet Liepājas metalurgs - nevienas atbildīgās valsts amatpersonas.
Pusnodeg Rīgas pils - visi valstiskie "saimnieki" paliek sēžam savās vietās.
Jūs teiksiet - nevar taču salīdzināt vienu iegruvušu veikala jumtu ar Latvijas lielāko uzņēmumu krahu? Tas tak pavisam kas cits?
Var gan - kā viena, tā otra pamatā ir "veiksmes stāstu arhitektu" iedibinātā totālā bezatbildība un nolaidība.
Šī totālā nolaidība no augstākajiem varas līmeņiem, pateicoties to rādītajam paraugam un morālei, ka nevienam jau nevajadzēs atbildēt, ja nu kas, vienkārši laižas "zemāk" - un nu ir tikusi arī līdz lielveikalu ēkām.
Protams, ar ārišķīgo reaģēšanu viss kārtībā. Ap sagruvušo veikala ēku zumošus mērus, premjerus un ministrus mēs jau esam apskatījuši, vai cik.
Nu tik tiks veiktas totālās pārbaudes, sasauktas sēdes, pieaicināti eksperti, nozīmētas ekspertīzes, izdarīti secinājumi konkrētajā - acīmredzot jau būvniecības darbu veikšanas - nozarē.
Varbūt pat izdomās, ka kaut kas nav kārtībā ar, kā mums stāsta, tik precīzi ievērotajiem būvnormatīviem, ja reiz tie pieļauj kaut ko būvēt uz cilvēkiem pārpilnas sabiedriskās celtnes jumta.
Taču mūsu dzīve, kā labi zināms, ir ļoti daudzšķautņaina. Veikali pārskatāmā nākotnē vairs nebruks, tāpat kā kopš Talsu gadījuma nav nogāzies neviens pacēlāja grozs ar bērniem.
Tā vietā - man ļoti, ļoti negribas, lai tā būtu, bet tā diemžēl būs - notiks kaut kas cits un citā jomā. Ļoti iespējams, vēl briesmīgāks mērogu un upuru skaita ziņā.
Tā notiks ne vienreiz vien. Tā notiks aizvien biežāk un biežāk - un tā līdz par brīdim, kad beidzot gan augstas, gan vidējas, gan zemas amatpersonas sāks pa īstam atbildēt par klaju nolaidību, ko mūsu kalnmeieru kantori vairs nebūs gatavi attaisnot ar pamatojumu - nu viņi, cilvēki, tak darīja, ko varēja...
Un te - daži tūlītēji jautājumi par Zolitūdes traģēdiju tieši primitīvas un kliedzošas nolaidības un bezatbildības sakarā.
Pirmais - par bojāgājušajiem glābējiem. Par ar pašiem bojāgājušajiem šaubu nav - cilvēki varonīgi pildīja savu pienākumu pēc labākās sirdsapziņas, un punkts.
Bet kā ar tiem, kas viņus sūtīja zem pussabrukušā jumta, un tiem, kas atbildēja par glābēju sagatavotību vai nesagatavotību šādiem darbiem?
Cik vakar vakarā esmu paspējis parunāt ar iekšlietu sistēmas darbiniekiem - lielākoties sistēmu pametušiem, -, ar precīzām atbildēm šai jautājumā vien pietiktu skarbiem lēmumiem par amatpersonu nolaidību un atbildību.
Praktiskās apmācības par rīcību nogruvumu situācijās - vai tādas pārskatāmā pagātnē ir bijušas? Normāls aprīkojums, ieskaitot pretputekļu maskas? Dienestu sadarbība un koordinācija?
Jeb arī varonīgie glābēji gāja bojā tāpēc, ka viņus nāvē aizsūtīja entuziasma pārpilni idioti ar lieliem uzplečiem, kuri nebija parūpējušies par apmācību un pārdomājuši darāmo?
Tad vēl - kam vēl jānodeg, jāuzsprāgst, jāsabrūk, lai valsts sāktu normāli finansēt vienu no tām lietām, ko tai pirmām kārtām vajadzētu nodrošināt visiem saviem iedzīvotājiem, - glābšanas dienestus?
Budžeta pieņemšanā koalīcijas deputāti dalīja desmitus un simtus tūkstošu, kuri bija speciāli iedalīti viņu katra sīkajām rebēm, bet tā arī neatradās 140 tūkstoši glābēju dzīvības apdrošināšanai.
Pusnodega Rīgas pils, ministrs Kozlovskis eksponējās uz nebēdu - tieši tāpat kā vakarvakarā. Bet kas kopš pils degšanas laika principiāli ir mainījies glābšanas dienestu finansējumā?
Atbilde īsa - nekas, un neviens arī nejūtas vainīgs, vismazāk jau Kozlovskis, par kuru jautājums būtu tikai viens - kāpēc šorīt viņš vēl ir ministra postenī? Lai varētu "turpināt strādāt" un paspēt iepirkt "pareizās" rācijas?
Ir svarīgi nevis domāt labas domas, bet šoreiz un turpmāk iespējami ātri, efektīvi un precīzi noskaidrot vainīgos visos līmeņos un beidzot sodīt viņus kārtīgi un pa īstam. Lai šī totālā bezatbildība un nolaidība beidzot sāktu iet mazumā.
Foto no nra.lv
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
