Trampa atgriešanās – nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros
Raivis Zeltīts, Austošā Saule13.02.2025.
Komentāri (118)
Iesaki rakstu: 
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Amerikāņu sabiedrība ir nogurusi no anti-balto rasisma, ko pauda “Black Lives Matter” kustība, no transdženderisma ideoloģijas, kas uz mūžu sakropļo apjukušus jauniešus, un no vārda brīvības ierobežojumiem. “Woke” ideoloģija ir šķēlusi Rietumu sabiedrību un vājinājusi tās spēju stāties pretī ārējiem draudiem. Šī kustība pārauga neiecietīgā dogmatikā un destrukcijā, “atceļot” cilvēkus par politkorektuma pārkāpšanu, apvainojot viņus “homofobijā” un “rasismā”, pieprasot mesties ceļos jaunas pseidoreliģijas priekšā.
Šī uzvara ir svarīga ne tikai Amerikas, bet arī visas Rietumu pasaules nākotnei. Rietumiem ir jāatgūst sava identitāte un spēks, lai stātos pretī autoritārajiem režīmiem un iekšējiem izaicinājumiem. Krievija, Ziemeļkoreja, Irāna un citi tirāniskie režīmi priecājās par Rietumu pasauli, kas tā vietā, lai apbruņotos un kļūtu stiprāka, strīdējās par dzimuma maiņas operācijām bērniem, “balto privilēģijām” un to, vai sieviešu boksā ir jāpiedalās vīriešiem.
Apjukums vērtībās rada apjukumu rīcībās. ASV pret agresorvalsti krieviju rīkojās kā apjukusi – Džo Baidena administrācija, neskatoties uz daudziem pareiziem lēmumiem, nespēja formulēt uzvaras ceļu. Visu ārdoša, šaubu pilna un kaunā balstīta ideoloģija uzvaru pret pārliecinātu pretinieku nevar nest, – to var tikai spēki, kas tic savas kultūras, tautas un ģimenes vērtībām. Tas negarantē, ka Tramps rīkosies pareizi, taču šāda iespēja pirmo reizi pastāv. Iepriekš tās nebija.
Kā latviešiem, kā Ukrainas draugiem mums ir jācer uz iespējami stingrāku ASV nostāju pret Krieviju. Tas ir mūsu diplomātu uzdevums – atrast argumentus, kas rezonē jaunajā ASV politiskajā realitātē, veidot izpratni par mums kā nozīmīgu ASV sabiedroto. ASV interesēs ir stipra Centrālā-Austrumu Eiropa. Mūsu interesēs ir stipra ASV – kā vadošajai Rietumu valstij pārmaiņas tās politiskajā un kultūras stāvoklī izplatīsies viļņveidīgi uz pārējo Rietumu pasauli, tajā skaitā Latviju.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
