Iesaki rakstu: 
ASV prezidents Tramps ir kā paralimpietis – visi saprot, ka viņš nenodarbojas ar politiku (sportu), bet bail viņam to pateikt, lai nenokaitinātu, neaizvainotu, neaizskartu. Latvija šajā ziņā īpaši luncinās, nenogurstoši atkārtojot pie sevis un citiem, ka runa ir par stratēģisko partneri. Dāņiem gan nav jāizliekas, viņi Trampa kustības trauku veikalā apzīmē bez kompleksiem un liekulības – drauds visai Eiropai. Vai tikai?
Amerikāņu loma Latvijas vēsturē ir bijusi solīda, un nav ko noliegt, ka tā ir ietekmējusi mūsu valsts gaitu – sevišķi, ja runājam par pēcpadomju laiku. Savukārt tiem, kas domā, ka amerikāņi brauks mirt par Latviju, lai sargātu mūsu neatkarību, pateikšu, kā jau ir bijis – ja mēs paši nebūsim gatavi, tad citi te tuvumā nerādīsies. Atgādināt pēckara laiku, kad amerikāņi neatzina Padomju Latviju jeb mūsu okupāciju, taču, lai izšautu mums par godu kaut vienu patronu, – tā nenotika. Un nenotiks arī šobrīd, jo lielajā spēlē viss ir ļoti primitīvi: ekonomiskās intereses.
Tas izklausīsies savādi, bet eiropiešiem šāds Tramps der labāk nekā tāds, kas domā ar galvu.
Šķiet, nu jau daudziem ir skaidrs, ka Donalds nevis pie krievu galda spēlē kaut kādu savu gudro spēli, bet gan atrodas tur tāpēc, ka krievi to grib. Un, saprotot, ka Trampa atkarība kaut kādu iemeslu dēļ no Krievijas ir milzīga, šo bulterjeru ar dekoratīvajām olām vajag nodarbināt tieši tā, kā tagad tas notiek.
Ja Eiropa būtu vāja, vai tiešām jums šķiet, ka Tramps ar Putinu jau sen nebūtu vienojušies par Ukrainas jautājumu? Bet tā nav, tāpēc gudrā Eiropas daļa visai pragmatiski ļauj jeņķim laizīties ap miera vai pamiera bļodiņu, jo galavārds šajā karā tāpat piederēs Rietumiem. Tiem Rietumiem, kas ir vairāk nekā viena Amerika.
Tramps var kliegt, ka viņš Ukrainai ieročus turpmāk nedos, taču viņš klusē, kad eiropieši un citi tos no viņa nopērk un bez skaļiem paziņojumiem nodod tālāk Ukrainai. ASV militārais komplekss Trampa pirmajā uznākšanā arī šo karstgalvi labi izmantoja, ar viņa muti liekot NATO valstīm mazliet sapurināties jeb citiem vārdiem – tērēties. Atvēlot vairāk naudas bruņošanas plāniem, lielākie ieguvēji no šī visa tāpat ir amerikāņu kara komersanti, kas ir pasaules militārās rūpniecības līderi. Tramps to ar muguras ribām saprot, taču pie šīs naudas netiek. Pretī ar’ nevar runāt, tāpēc atliek utoties un blusoties ar Sarkano laukumu.
Trampa neloģiskums un uzvedības kodekss pie Kremļa kurantiem jauki parāda, ka ar skaļu riešanu šai primitīvajai veikalnieku koalīcijai nepietiek. Putins, lai arī ko būtu solījis un sola Trampa pietuvinātajām aprindām, labi redz, ka ASV prezidents patiesībā neko nevar izmainīt kara gaitā par labu Krievijai, tāpat kā to nevar paveikt pati Krievija. Tā taču ir smaga aplaušanās, saprotot, cik daudz no krievu puses tika atdots, lai šo karu vienkārši nopirktu.
Ukraiņu korpucijas skandāli ir jāliek tajā pašā mapītē, kur tagad krājas tā sauktais Vitkofa fails – pie līdz galam neiznēsātajiem Krievijas slapjajiem sapņiem…
Protams, ka Eiropai tāda (korumpēta) Ukraina nav vajadzīga, taču tieši šāda Ukraina (pārmaiņu) šobrīd var iedot pa zobiem Krievijai, kas ir šīs operācijas būtība – skatoties, piemēram, no Latvijas un visas pārējās pasaules interesēm. Un te jānorāda uz šo apstākļu savdabīgo cinismu – varbūt Trampam patiešām ļoti gribas izbeigt karu, kā viņam to liek darīt krievi, un amerikānis cenšas, taču visiem pārējiem šis karš nozīmē principiālu Krievijas sakaušanu. Krievi paši izvēlējās karu kā sarunas formu, neizrēķinot, ka viņus civilizācija sodīs. Starp citu, Tramps tagad daudz neatšķiras no Kenedijiem, kas četrdesmitajā lauza angļus, lai viņi padodas Hitleram bez garām runām. Kā tagad Tramps pierunā ukraiņus.
Te kopumā ir liela līdzība ar otro pasaules karu, kad Staļins un Sarkanā Armija ik pa laikam draudēja Rietumiem, ka padomju vadoņi slēgs pamieru ar nacistiem. Civilizācijai pamiers toreiz nederēja, jo tad netiktu atrisināts galvenais – Hitlera un viņa ideoloģijas sakāve saknē. Tāpēc sabiedrotie komunistus balstīja visā – sākot no bikšu pogām un beidzot ar ieročiem, lai viņi padara darbu līdz galam.
Arī šobrīd sabiedrotie grib, lai Ukraina padara darbu līdz galam, kas būtu tā minētā vēsturiskā kara absolūtas loģiskās beigas. Kad sakauts lupatās ir gan Hitlers, gan Staļins (Putins). Ķīnai stress, jo viņi taču saprot, kas tagad notiek viņu acu priekšā.
Krievija uzvarēt šo karu nevar, ukraiņi nezaudēs, un tas nozīmē, ka saprāta attīstības nākamajā fāzē krustā tiks naglots nepieradinātais totalitārisms. Cerēsim, ka tieši tā no pasaules politiskās skatuves beidzot tiks novesta pamatšķiras diktatūra jeb iznīcināts boļševisms.
Ko mēs? Latvieši kā jau latvieši pārmaiņu laikos: diplomāti savā nodabā, politiķi savā ķīselī, bet tautsaimnieki kopā ar tramīgo tautu. Ārlietās mums izteikts munterisms – neitralitātes nēzdodziņš, kas ik pa laikam ir jāatrāda, piemēram, Izraēlas vēstniecei vai ASV kongresa lobijiem. Tāpēc jau mūs Eiropā sauc par amerikāņu kurpju pucētājiem.
Iekšpolitikā veidojas pārmaiņas, kas būs uz labu – ja vien publiskā sektora pārvaldībā varēs izmainīt līdzšinējo komforta zonu. Savukārt tauta un tautsaimnieki jau pieraduši, ka sisties pa dzīvi un par dzīvību vajag pašiem. Tas pēdējais arī nosaka Latvijas stāsta turpinājumu, jo valsti sargā tauta – nevis 5 procenti no IKP.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
