Trauksmes cēlāja jautājumi izdevumam “Jurista Vārds”, Tieslietu ministrijai un Saeimas priekšsēdētājai par cenzēto Gunāra Astras pēdējo vārdu

Publicētajā tekstā ir cenzēts šāds teksts (cenzētais boldā): „Apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”. Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t.i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru.

Man ir teikts - “aizliegtās grāmatas”. Kā lai to pasaku, kas ir aizliegts, kas - ne? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum - aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, kā katram jāapgūst papildu kvalifikācija - pašcenzors. Bet – kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga; tas ir pilnīgs absurds. Kas tas ir vēl, - noklusēšu. Tikai atgādināšu parunu “Mucā audzis, pa spundi barots”.

Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai - ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku - ja šādi argumenti ir.”

Latvijas Republikas Satversmes 100.pants: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

Turpat 116.pants: „ Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.”

Jautājumi:

1. Vai šobrīd valdības aizliegtajā „dezinformācijā” par vakcīnas pret covid-19 negatīvajām sekām (kuru drīkst cenzēt, jo Latvijas ministru prezidents 2020.gadā paziņojis ANO, ka Latvijas valdība atsakās ievērot cilvēktiesības ārkārtas situācijas laikā un izmanto Satversmes 116.pantu, pamatojot cilvēktiesību ierobežojumus ar citu cilvēku tiesībām un sabiedrības drošību) ietilpst arī G.Astras 1983.gada15.decembrī izteiktās domas par manipulāciju ar cilvēku domāšanu? Kā šis teksts apdraud sabiedrības drošību?

2. Vai „Jurista Vārda”, Tieslietu ministrijas un Saeimas ieskatā citu cilvēku tiesības būt neziņā par manipulēšanu ar sevi ir attaisnojums G.Astras cenzēšanai?

3. Vai „Jurista Vārdam”, Tieslietu ministrijai un Saeimai ir pārliecība, ka šāds teksts varētu būt kaitīgs izdevuma lasītājiem, juristiem?

4. Vai ar teksta cenzūru „Jurista Vārds”, Tieslietu ministrija un Saeima ir brīdinājusi godīgus, ar veselo saprātu apveltītus cilvēkus uzmanīties, jo Latvijā ir atgriezusies čekas laiku paņēmienu piemērošana?

5. Vai G.Astra tiks pievienots aktuālajam dezinformatoru sarakstam?

6. Vai „Jurista Vārda”, Tieslietu ministrijas un Saeimas ieskatā G.Astra par dezinformāciju bija pelnījis cietumsodu?

Novērtē šo rakstu: