Trešais Pasaules karš ir sācies: pagaidām vēl "zem deķa", taču reāls

Šis scenārijs ne tikai pilnībā attaisnojas, bet izvēršas plašumā ar arvien ciešāku citu autoritāru valstu, it īpaši Ķīnas, arī Irānas un Ziemeļkorejas iesaisti karā Krievijas pusē, ko arī atspoguļoju minētajā rakstā kā ceturto scenāriju. 

Krievijā tagad ir kara ekonomika

Turklāt ne tuvu nav noticis straujš Krievijas ekonomikas sabrukums Rietumu ieviesto sankciju dēļ, kā to bija prognozējuši daudzi rietumvalstu un pat daži pašas Krievijas eksperti. Tieši pretēji - Krievija spējusi savu ekonomiku ne tikai nosargāt, bet daļēji arī attīstīt, tiesa, galvenokārt uz militārās industrijas un ar to saistīto nozaru rēķina. Taču tas nemaina faktu.

ASV statistika rāda, ka Krievijas IKP pieauguma temps pēc krituma 2022.g. strauji palielinājies 2023.g. un turpināja pieaugt šī gada 1. ceturksnī par 5,4%. Taču tiek prognozēts, ka izaugsmes temps līdz gada beigām samazināsies līdz 1%. Arī Starptautiskā valūtas fonda prognoze tikai nedaudz atšķiras - 1,3%, attiecīgi. Acīmredzot, prognozēs tiek ņemta vērā arī sankciju pastiprināšana pret Krieviju.

Var, protams, šaubīties par šāda IKP tempa ilgtspējību, jo izaugsme lielā mērā balstās uz valsts finansētiem ieguldījumiem ieročos un munīcijā, lai uzturētu armijas karotspēju. Teorētiski ilgākā laikā tas valsts attīstībai nenesīs atdevi un arī kavē krievu dzīves līmeņa paaugstināšanos. 

Patiesībā IKP pieaugumu 2024.g. pirmajā ceturksnī nodrošināja arī vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība (11.4%), apstrādes rūpniecība (9%) un būvniecība (4.8%). Tiesa, IKP deflators bija augstā 13.4% līmenī, pastiprinot inflācijas spiedienu [1]. Arī ikmēneša griezumā inflācijas temps arvien turpina pieaugt.

Taču, lai cik nepatīkams cenu pieaugums valsts iekšienē nebūtu, tā tālāka ietekme uz ekonomiku pagaidām tiek kontrolēta ar Krievijas Centrālās bankas noteiktajām augstajām procentu likmēm: kopš 2023.g. beigām - 16%.

Tajā pat laikā ir apstākļi, kas liek šaubīties par Rietumu sankciju iespējamo reālo ietekmi uz iepriekš minētajām prognozēm par Krievijas IKP samazināšanos. 

Neaizmirsīsim, ka vēl šī gada martā ASV uzstājīgi mudināja Ukrainu atteikties no uzbrukumiem Krievijas naftas industrijai, jo tas varot paaugstināt naftas cenas pasaules tirgū [2]. Brent cenām tiešām bija tendence palielināties, taču tas bija vērojams jau no paša 2024. gada sākuma, tātad tam bija pavisam citi iemesli, vismaz daļēji. Turklāt, jau drīz vien - no šī gada aprīļa līdz pat jūnija sākumam šī tendence izmainījās pretējā virzienā, bet Ukrainas uzbrukumi Krievijas naftas infrastruktūrai tikai pastiprinājās.

Rietumu politika mēģinot nepieļaut Krievijai pelnīt no eksporta, bet pašiem neciest zaudējumus no paaugstinātām resursu cenām pasaules tirgū, ir divkosīga, savstarpēji izslēdzoša politika. Tādēļ Krievijai eksporta apjomu ir izdevies lielā mērā stabilizēt (Attēls 3). Turklāt tā ir pašas Krievijas oficiālā statistika. Patiesībā gan eksporta, gan importa apjomi ir krietni lielāki, jo Krievija ar draudzīgu un pat NATO valstu, tajā skaitā Latvijas, palīdzību, izvēršot plašu "pelēkā" importa eksporta tīklu, izdodas Rietumu sankcijas apiet, un tā apjomi nekādos oficiālās atskaites datos neparādās. 

Secinājumi

Ko no šī visa konteksta varam secināt? Pirmkārt, Rietumu novēlotās un divkosīgās sankciju politikas dēļ Krievijas ekonomikas izturība līdz ar iedzīvotāju atbalstu un sabiedroto, galvenokārt Ķīnas, palīdzību izrādījusies daudz lielāka, nekā pat labākie stratēģi to bija iedomājušies. Nekādas impērijas šķelšanās un sabrukuma pazīmes arī nav vērojamas, par ko, analizējot iespējamos kara scenārijus, arī jau rakstīju.

Rietumi ir politiski pārāk vāji (vienmēr tādi bijuši), lai noteiktu tādu Krievijas blokādi, kas ja ne pilnībā izslēgtu, tad līdz minumam samazinātu tās iespēju mobilizēt karam nepieciešamos resursus. Par to liecina jau gadu desmitiem noteiktās ekonomiskās sankcijas Irānai vai Ziemeļkorejai. Taču tās nez kāpēc nav ne iznīkušas, ne padevušās, bet tieši pretēji, ar savu militāro potenciālu ir pieaugošs drauds starptautiskajai drošībai.

Otrkārt, tagad Latvijas un Baltijas kontekstā ir jārēķinās, ka Krievijas karš Ukrainā visdrīzāk būs ilgstošs, un arvien vairāk pieaug iespēja, ka tas no pašreizējās lokālā kara Ukrainā jeb Trešā Pasaules hibrīdkara, jeb vienkāršākiem vārdiem - kara "zem deķa" stadijas izvērsīsies reālā globālā karā. 

Treškārt, ja Krievija netiks izšķiroši sakauta un padzīta no Ukrainas - un vismaz pagaidām tas ir maz ticams - var nebūt nekādas pauzes 3-4+ gadu garumā, kā prognozē daži militārie stratēģi. Līdz ar to Rietumiem var nebūt nekādas atelpas, lai sagatavotos atjaunotam Krievijas uzbrukumam. Karadarbības eskalācija turpināsies nepārtraukti, un tajā tiks ierauti dažādu valstu cilvēku un materiālie resursi pieaugošos apjomos. Šādam variantam Rietumi un Latvija ne tik nav gatavi, un ir skaidri redzams, ka pašreizējā Rietumu maigas agresora "atturēšanas" un pakāpenisku aizsardzības pasākumu politika un stratēģija nestrādā.

Kas jādara

NATO valstu iekšējā un ārējā politikā daudz ātrāk jānotiek pārejai uz kara režīmu. Tas nozīmē maksimālu izmaksu samazināšanu absurdām un maznozīmīgām iniciatīvām kā virkne "zaļā kursa" vai "atvērtās sabiedrības" un tml. populistisku politisku pasākumu, bet ietaupītie līdzekļi jānovirza iekšējās un ārējās drošības ātrai nostiprināšanai.

Jāpārskata arī Rail Baltica projekta turpināšanas nepieciešamība. Ņemot vērā Ukrainas kara pieredzi un novērojamo uzbrukuma ieroču iespējas jau šobrīd, šī dzelzceļa stratēģiskā nozīme ir stipri apšaubāma. Pat šī projekta tūlītēja konservācija, kas būtu jāveic nekavējoties un jāsaglabā vismaz līdz kara beigām, tāpat prasīs ievērojamus līdzekļus, kas nepieciešami valsts drošības nostiprināšanai.

Latvijas gadījumā neveiktās dekolonizācijas dēļ īpaši kritiska joma ir iekšējā drošība. Runa ir par latento piekto kolonu, kuras ievērojama daļa formāli ir Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, bet patiesībā noteiktos apstākļos, kā to rāda arī Ukrainas pieredze, var izpausties ar agresīvu destruktīvu rīcību, nemaz nerunājot par sašķeltas sabiedrības sekām ilgtermiņā, ko vērojam kopš PSRS okupācijas sākuma. 

Tādēļ nepieciešams pilnībā pārskatīt visus 1990. gada Latvijas PSR Augstākās Padomes un vēlāko Saeimas un valdības, zem Krievijas militārā (Krievijas armija tika izvesta 1994.g.) un Rietumu divkosīgā politiskā spiediena pieņemtos politiskos un tiesiskos aktus. Tie vai to daļas jādenonsē ar mērķi pavērt ceļu Latvijas neatkarības pilnīgai atjaunošanai Ženēvas konvencijas un Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijas par Baltijas valstīm [3] kontekstā. 

Daudzus pasākumus PSRS laikā iebraukušo imigrantu un to pēcteču repatriācijai uz to izcelsmes dzimteni var veikt arī šobrīd. Taču tam nepieciešama konsekventa Saeimas un valdības rīcība. 

* Pārpublicēts no https://sites.google.com/view/uldis-osis/home

Novērtē šo rakstu: