Trīs iemesli, kādēļ vakcinēties pret COVID19 ir bīstami
Informācijas aģentūra13.03.2021.
Komentāri (0)
Cilvēki, kuri vakcinējas pret COVID19, pietiekami nopietni riskē ar savu veselību, jo ir vismaz trīs būtiski iemesli, kuri padara vakcinēšanos pret COVID19 par veselībai un, iespējams, pat dzīvībai potenciāli bīstamu pasākumu. Tos tad arī apskatīsim.
1. Jaunā mRNA tehnoloģija – riskanta, nepārbaudīta, pamatīga un apšaubāma.
Visbīstamākās ir jaunā tipa mRNA vakcīnas. Tās visas ir eksperimentālas. Un ne tikai kā konkrētas slimības vakcīnas, kuras nav izgājušas minimālo 3 gadus ilgo pārbaudes laiku. Pati mRNA tehnoloģija ir eksperimentāla. Turklāt mRNA tehnoloģija ir tik pamatīga (iejaukšanās cilvēka organismā gandrīz gēnu līmenī), ka tā var radīt ļoti nopietnus draudus, un pēc būtības tās izmantošanas sekas ir neprognozējamas.
Pagaidām ir trīs mRNA vakcīnas:
1. Pfizer-BioNTech mRNA vakcīna "Comirnaty";
2. Moderna mRNA vakcīna "COVID-19 Vaccine Moderna";
3. CureVac (sadarbībā ar Bayer un GSK) mRNA vakcīna "CVnCoV".
Līdz 2020.gadam mRNA tehnoloģiju mēģināja izmantot, pirmkārt, vēža, kā arī sirds un asinsvadu, metabolisko un nieru slimību ārstēšanai, konstatējot, ka šādu zāļu blakusparādības ir pārāk nopietnas. Tāpat tika izstrādātas mRNA vakcīnas pret trakumsērgu, Zika vīrusu, citomegalovīrusu un gripu, bet tās netika apstiprinātas. Līdz COVID19 pandēmijai neviena mRNA vakcīna nebija apstiprināta izmantošanai cilvēkiem.
Lūk, kā mRNA vakcīnas darbību apraksta zinātniskais žurnāls Horizon (Horizon, The EU Research & Innovation magazine): “Vakcīnas ar mRNA, apmānot organismu, piespiež to izstrādāt dažas no vīrusa olbaltumvielām. Tās izmanto mRNA jeb informācijas RNA, kas ir molekula, kura pēc būtības iedarbina DNS instrukcijas.”
Latviski mRNA ir informatīvā ribonukleīnskābe (iRNS) jeb matrices RNS (mRNS). Vienkāršojot mRNA funkcija ir “nolasītās” cilvēka ģenētiskās informācijas nodošana organisma šūnām izpildei jeb gēnu komandu translēšana (izziņošana). Dēļ šīs funkcijas angļu valodā to sauc par messenger RNA (burtiskā tulkojumā - RNS ziņnesis) un vēl arī par RNS signālmolekulu. Bet mRNA tehnoloģijas būtība ir mākslīgi dot organismam uz izpildi komandas, it kā tās izrietētu no cilvēka ģenētiskās informācijas, lai gan īstenībā nekas tāds no cilvēka ģenētiskās informācijas neizriet. Ja dabisku gēnu komandu izpildes procesu sauc par ekspresiju, tad iejaukšanos cilvēka organismā ar mRNA tehnoloģijām sauc par piespiedu ekspresiju.
Lūk, kā mRNA apraksta elektroniskā Nacionālā enciklopēdija: “mRNS (matricas RNS) kalpo kā informācijas matrica tālākai proteīna sintēzei translācijas laikā. (…) Translācija ir process, kuras laikā ribosomas sintezē proteīnus, „pārtulkojot” jeb translējot mRNS esošo informāciju aminoskābju sekvences veidā. Ģenētiskā informācija no mRNS tiek pārnesta uz aminoskābēm tripletu veidā.”
Savukārt LR Zāļu valsts aģentūra Pfizer-BioNTech mRNA vakcīnas darbību apraksta šādi: “Kad cilvēkam ievada vakcīnu, dažas organisma šūnas uztver mRNA norādījumus un īslaicīgi producē S-proteīnu.” Bet LTV Ziņu dienests visai Latvijai to izskaidro tā: “Vakcīna satur molekulu ar nosaukumu RNA ziņnesis (mRNA), kam ir uzdots veidot S-proteīnu. (...) Kad personai tiks injicēta vakcīna, dažas organisma šūnas nolasīs mRNA norādes un pagaidu režīmā saražos S-proteīnu.”
Visbeidzot LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” apgalvo, ka “laboratorijās mākslīgi tiek sintezēts vīrusa mRNS jeb ribonukleīnskābes ziņnesis, kas no koronavīrusa kodola uz šūnu kopēšanās mašīnām nodod informāciju, ka ir jāaudzē proteīna radziņi. Vakcīnā šis ziņnesis tiek ievietos lipīdu jeb tauku lodītē, tiek ievadīts organismā, kur cilvēka šūnas saņem informāciju, ka jāaudzē radziņi. Tiklīdz kā radziņi sāk augt, organisms tos kā svešos sāk apkarot”.
Izmantojot mRNA tehnoloģijas, cilvēka gēni, netiek mainīti, bet iejaukšanās cilvēka organismā notiek gandrīz gēnu līmenī, panākot līdzīgu efektu, kādu varētu panākt, veicot gēnu modifikāciju. Tāpēc mRNA tehnoloģiju mēdz vēl saukt arī par ģenētisko reprogrammēšanu. Tāda iejaukšanās cilvēka organismā ir pamatīga, un tās sekas ir neprognozējamas, un tā visa cita starpā var izraisīt arī onkoloģiskas izmaiņas. Un tam var būt ilgstošas sekas, kuras var sākt izpausties arī pēc vairākiem gadiem (5, 10 un iespējams pat vairāk).
Labākai sapratnei mRNA tehnoloģiju var salīdzināt ar datorprogrammēšanu. Šādai analoģijai ir pamats, jo ne velti ar mRNA tehnoloģijām aizrāvās Bils Geits, bet ar viņu saistītā kompānija Moderna gandrīz tieši deklarē, ka mRNA tehnoloģijas paver iespējas programmēt cilvēkus. Lūk, kas ir rakstīts Moderna mārketinga materiālā zem apakšvirsraksta “Mūsu operētājsistēma”: “Apzinoties mRNA zinātnes lielo potenciālu, mēs izveidojām mRNA tehnoloģijas platformu, kura funkcionē faktiski tieši tāpat kā datora operētājsistēma. Tā izveidota tā, ka darbojas “plug and play” režīmā ar dažādām programmām. Mūsu gadījumā “programma” jeb “aplikācija” ir mūsu mRNA medikaments – unikāla mRNA sekvence, kura kodē, lai tiktu radītas olbaltumvielas.” Un uzreiz pēc tam seko apakšvirsraksts: “Mūsu mRNA medicīna ir Dzīves programma” (Our mRNA Medicines – The ‘Software of Life’).
Datoram ir t.s. “dzelži” (ķermenis), kuros ir rūpnieciski iebūvētas programmas, piemēram, BIOS (gēni), un ir programmu komandas, kuras liek “dzelžiem” veikt to vai citu darbību (mRNA). Ja datorsistēmā kāds no malas imitē BIOS komandas, tad, iespējams, tas var neradīt tūlītējas negatīvas sekas, bet tās var iestāties, tiklīdz nostrādā sinhronizācija ar BIOS vai arī rodas nepieciešamība aktivizēt funkciju, kurai jāizmanto attiecīgie BIOS uzstādījumi. Tad var tikt konstatēta informācijas nesaderība, kam var nebūt nekādu seku, kas var pasliktināt kādas programmas vai funkcijas darbu, apturēt to darbību vai pat izraisīt visas datorsistēmas “uzkāršanos”. Te, protams, jāņem vērā, ka šī ir stipri vienkāršota analoģija un cilvēks ir nesalīdzināmi sarežģītāka sistēma nekā dators (cilvēka darbības principi ne tuvu pilnībā nav atklāti).
Vēl mRNA tehnoloģiju var salīdzināt ar ģenētiski modificētu pārtiku. Jau pietiekami ilgi pasaulē nerimst strīdi par ĢMO kaitīgumu cilvēka veselībai. Daudzi cilvēki tā uzskata un tāpēc kategoriski atsakās iegādāties ģenētiski modificētus produktus. Un šādam uzskatam ir pamats. Tad, lūk, mRNA tehnoloģija var atstāt neizmērojami lielāku ietekmi uz cilvēka veselību nekā ĢMO lietošana. ĢMO iespējamais kaitējums nobāl salīdzinājumā ar tām destruktīvajām sekām, kuras cilvēkam potenciāli var rasties, ja organismā iejaucas, izmantojot mRNA tehnoloģijas.
2. Vakcinācijas blaknes. Jebkura vakcīna var izraisīt citas slimības un pastiprināt to slimību, pret kuru vakcinē.
Jebkura vakcīna ir potenciāli bīstama un var izraisīt gan citas saslimšanas, gan arī pastiprināt to slimību, pret kuru tā ir paredzēta. Parasti šo risku cenšas maksimāli minimizēt, veicot ļoti rūpīgu vakcīnas izstrādi un to ilgstoši pārbaudot (kā minimums 3 gadus, kas arī var būt pārāk mazs laika posms). Plaši zināmajos veiksmīgu vakcīnu gadījumos tas caurmērā ir izdevies. Vakcīnu zelta klasikas gadījumos negatīvu efektu vai nu vispār nav, vai arī tie ir tik maz skaitliski vai relatīvi nenozīmīgi, ka tos, iespējams, varētu neņemt vērā. Jo īpaši šāds risks varētu būt attaisnots tad, ja slimībai ir smagas sekas, tā ir neārstējama un lipīga.
Bet diemžēl tā tas ir ne vienmēr. Pirmkārt, jānorāda, ka vairums veiksmīgo vakcīnu ir radītas pret slimībām, ko izraisa baktērijas, kuras ir daudzkārt lielākas par vīrusiem. Mazo vīrusu izmēru dēļ pret tiem ir grūti radīt veiksmīgas vakcīnas, un šādu vakcīnu negatīvas iedarbības risks ir paaugstināts (sakarā ar vīrusa pielāgošanās spējām un mutācijām), kurš ar laiku var pieaugt.
Otrkārt, daudzas veiksmīgas vakcīnas tika radītas nekomerciālos apstākļos, kad to radītāji bija iedvesmas pilni zinātnieki, kuri nedomāja par komerciālu izdevīgumu, vai arī tās tika radītas nekomerciālos apstākļos. Mūsdienu farmācijas nozare diemžēl ir pārlieku komercializēta un pat politizēta, kas nopietni apgrūtina kvalitatīvu vakcīnu izveidošanu un rada pamatotu neuzticību jebkurai jaunai vakcīnai.
Treškārt, tādu slimību kā gripa gadījumos vakcinācijas riska un iespējamā labuma attiecība ir pārlieku nesamērīga.
Lai saprastu vakcinācijas iespējamās negatīvās iedarbības dabu un principiāli nenoliegtu vakcināciju kā tādu, ar kuras palīdzību ir uzveiktas un, iespējams, vēl tiks uzveiktas daudzas nopietnas slimības, ir jāsaprot imunitātes darbības princips. To tad īsumā arī apskatīsim.
Cilvēka imunitāte ir ļoti sarežģīta bioloģiska sistēma, kura sastāv no imūnsistēmas šūnām un šo šūnu radītām speciālām olbaltumvielām, no kurām īpaši var izcelt imūnglobulīnus, ko mēdz saukt arī par antivielām. Imūnsistēma rada imūnreakciju, kas ir organisma reakcija uz kaitīgu vielu (antigēnu) parādīšanos. Savukārt antigēns ir jebkura viela, kura izraisa organisma imūnreakciju. Tie pārsvarā ir organismam kaitīgi mikroorganismi – baktērijas, sēnītes, aļģes, vīrusi.
Galvenais antigēnu iznīcināšanas process ir fagocitoze, kad speciālas šūnas (fagocīti – makrofāgi, neitrofili, bazofili, eozinofili u.c.) apēd (fagocitē) antigēnus. Lai tas notiktu, nepieciešams, lai fagocīti spētu noteikt, kuras tieši no visām organismā esošajām ļoti daudzajām vielām ir antigēni, kurus nepieciešams fagocitēt. Lai gan ir fagocīti, kuri to spēj izdarīt jebkuros apstākļos, galvenais antigēnu atpazīšanas veids ir to iezīmēšana ar speciālām olbaltumvielām – imūnglobulīniem (antivielām).
Imūnglobulīnus izdala B limfocīti, un tie ir paredzēti cīņai pret vienu konkrētu antigēnu. Konstatējot attiecīga antigēna esamību, B limfocīts izdala imūnglobulīnus, kuri meklē savu antigēnu, lai pieliptu pie tā. Šādi imūnglobulīns samazina antigēna negatīvo iedarbību un padara to iznīcināmu fagocitozes procesā. Antigēnam pielipušais imūnglobulīns ir kā marķieris fagocītiem, ka attiecīgo veidojumu vajag iznīcināt. Un vēl... imūnsistēma iznīcina ne tikai antigēnus, bet arī paša organisma šūnas, kuras ir kļuvušas vecas, ir antigēna apsēstas vai arī sabojātas.
To imūnsistēmas daļu, kura orientējas uz konkrēta antigēna iznīcināšanu, sauc par specifisko imunitāti, bet to, kura spēj iznīcināt jebkurus antigēnus bez iepriekšējas ieprogrammējamības uz konkrētu antigēnu, sauc par nespecifisko imunitāti. Abi šie imunitātes veidi ir saistīti un veido kopēju sistēmu, parasti vispirms reaģē nespecifiskā imunitāte, kura pēc tam dabīgi rada un/vai “ieslēdz” (ja tāda jau ir) specifisko imūnreakciju.
Vakcinācija ir mākslīga specifiskās imunitātes radīšana, kad organismā tiek ievadītas vielas, kuras stimulē imūnreakciju, kas rada specifisko imunitāti – pret konkrētu antigēnu vērstus atmiņas limfocītus, kuri konkrētā antigēna parādīšanās gadījumā producēs lielu daudzumu antivielu, kuras atradīs, neitralizē un iezīmēs tieši šī viena tipa antigēnus un palīdzēs iznīcināt tā bojātās un apsēstās paša organisma šūnas. Viss izskatās ļoti skaisti un burvīgi, bet... ir nianses.
Vispirms ir jāsaprot, ka par antigēnu var kļūt arī vielas, kuras organismam dod kādu labumu. Var būt tā, ka mazos daudzumos viela netraucē un mierīgi dzīvo organismā vai pat spēcina to, bet lielā daudzumā kļūst kaitīga un rada imūnreakciju. Vai arī cilvēkam ir kāda ģenētiska predispozīcija, kura netraucē un nerada saslimšanu, bet, mākslīgi izraisot noteiktu imūnreakciju, imūnsistēma sāk iznīcināt līdz šim nekaitīgas vai pat noderīgas vielas un paša organisma elementus, kuri to izmanto vai rada. Specifiskā imunitāte tad sāk vērsties pret pašu organismu.
Tā diemžēl mēdz notikt. Tie ir it kā atsevišķi un it kā mazskaitliski neveiksmīgas vakcinācijas gadījumi, kad tā izraisa nopietnas vai pat smagas sekas. Lai tas garantēti nenotiktu, pirms katras vakcinācijas ir jāveic un jāizanalizē specifiskas analīzes, kas ir dārgi un laikietilpīgi, tāpēc ārsti parasti to nedara, bet šādus gadījumus vai nu noklusē, noliedz vai arī plāta rokas bezspēcībā: “Nepaveicās. Tāda ir dzīve.”
Imūnsistēma iznīcina arī paša organisma šūnas. Normālā gadījumā tās ir novecojušas un bojātas šūnas (tai skaitā arī antigēna bojātas vai apsēstas). Bet ir gadījumi, kad imunitāte “sajūk prātā” un sāk iznīcināt veselas šūnas. Tad rodas alerģiskas reakcijas, autoimūnas slimības un arī onkoloģiskie procesi. Un nereti “sajūk prātā” tieši tāpēc, ka vakcinācijas procesā tika radīta neatbilstoša specifiskā imūnreakcija. Lai garantēti izvairītos no šādiem gadījumiem, vakcīnas ir jāizstrādā ļoti rūpīgi, veicot pamatīgu to pārbaudi ilgstošā laika periodā. Minimālais 3 gadu termiņš te ir stipri par mazu. Un pat šādi izstrādātas vakcīnas ir jālieto tikai pēc tam, kad ir veiktas un izanalizētas daudzas specifiskas analīzes. Bet kāpēc darīt, ja var nedarīt, un daudz vienkāršāk ir maldināt pacientu masas?!
Katra vakcīna satur ne tikai pamatvielu (pašu antigēnu vai vielu kopumu, kas stimulē deklarēto imūnreakciju), bet arī citas vielas (specifiskas olbaltumvielas, adjuvantus, konservantus), kuras ir nepieciešamas pamatvielas ilgstošai saglabāšanai vai labākai uzņemšanai organismā. Šīs papildvielas var gan radīt kaitējumu pašas par sevi, gan arī izraisīt neparedzētas imūnreakcijas, kuras var radīt kādu no iepriekš minētajām patoloģiskajām sekām.
Kad imūnglobulīns atrod savus antigēnu un sasaistās ar to (salīp kopā), rodas veidojums, ko sauc par antigēna – antivielas kompleksu. Parasti šim kompleksam ir mazāk kaitīga iedarbība nekā vienam pašam antigēnam (jo antiviela neitralizē antigēnu), un tas viss tiek iznīcināts fagocitozes rezultātā, bet ir gadījumi, kad notiek tieši pretējais. Šajos gadījumos, salīpot antivielai ar antigēnu, nevis antiviela neitralizē antigēnu, bet antigēns izmanto antivielu kā savu pastiprinājumu un var sākt iznīcināt arī imūnšūnas. Šo parādību sauc par no antivielām atkarīgu infekcijas pastiprināšanos.
Tas notiek gadījumos, kad antigēns, pret kuru ir izveidojusies specifiskā imunitāte, ir ļoti nedaudz izmainījies. No vienas puses tas it kā ir tas pats antigēns, kuru atpazīst atmiņas b-limfocīti un producē speciāli pret tiem vērstus imūnglobulīnus, tai pat laikā antigēna nelielās izmaiņas neļauj imūnglobulīniem pareizi piestiprināties pie antigēna, lai to neitralizētu. Ja cilvēks ir vakcinējies pret kādu slimību un saslimst ar to daudz smagākā formā, nekā parasti ar to slimo, tad tā visdrīzāk ir šī procesa izpausme. Šādi gadījumi var rasties, ja vakcīna nav pietiekami labi izstrādāta un pārbaudīta, kā arī noteiktu vīrusa mutāciju gadījumos. Šī parādība ir novērojama tieši vīrusa izraisītu slimību gadījumos dēļ vīrusu mazajiem izmēriem un lielajām mainīšanās spējām.
Visbeidzot ir jānorāda, ka daudzām problēmām, kuras ir saistītas ar vakcināciju, varētu tikt rasts risinājums, ja cilvēce un zinātne nopietni pievērstos arī otram slimību profilakses stratēģiskajam virzienam – nespecifiskai imunitātei. Vakcinācija ir uzsvara likšana uz specifisko imūnreakciju. Ja ar to rodas problēmas (un ir pietiekami acīmredzams, ka rodas), tad ir jāmēģina atrast līdzekļus, kādā veidā spēcināt nespecifisko imunitāti. Līdz šim civilizētā pasaule to darīja minimāli un nespecifiskās imunitātes spēcināšanai tiek izmantotas pietiekami arhaiskas metodes. Un lielā mērā tā tas ir arī tādēļ, ka gigantiskajai vakcīnu ražošanas industrijai, kura regulāri prasti uzpērk (korumpē) daudzus ārstus, tas ir gauži neizdevīgi.
Šai ziņā iespējams vēl ir sakarība, ka specifiskās imunitātes stiprināšana organismam kaut ko maksā. Ja visa imūnsistēma ir vienots lielums ar kopēju ierobežotu resursu, tad specifiskās imunitātes stiprināšana var notikt uz kaut kāda galīga resursa rēķina, attiecīgi iespējams ir tā, ka, stiprinot specifisko imunitāti, cilvēkam tiek novājināta nespecifiskā imunitāte, kura noteiktā ziņā ir svarīgāka par specifisko. Tāpēc lieki vakcinēties nav ieteicams.
3. Subjektīvais faktors. Apzinātas nolaidības un ļaunprātības riski.
Milzīga nozīme jebkurā sabiedriskā sistēmā ir cilvēku uzticībai sociāliem institūtiem. Bez šādas uzticības tie nespēj pilnvērtīgi veikt savas funkcijas un noteiktā mērā arī pastāvēt. Tāpēc gan cilvēki savā vairumā dabiski ir tendēti būt labticīgi pret galvenajām sociālajām institūcijām, gan arī attiecīgas struktūras iespēju robežās tiecas un cenšas sargāt šo cilvēku ticību.
Bet šāda masu sakrālā ticība ir kā milzīgs kārdinājums to izmantot negodprātīgos un nereti arī noziedzīgos nolūkos. Un indivīdi ar attiecīgu morāli un spējām to regulāri cenšas darīt. Tas nopietni iedragā cilvēku uzticību sociālajiem institūtiem, pazeminot kopējo sabiedrības uzticības līmeni un samazinot labticīgās sabiedrības daļas īpatsvaru. Tā ir nopietna un eksistenciāla jebkuras civilizētas sabiedrības problēma.
Apskatāmās tēmas kontekstā ir jānorāda, ka šī sakrālā cilvēku ticība rada nopietnus riskus viņu individuālajai drošībai. Un, ja nosacīti normālos apstākļos no tā ciešs relatīvi mazskaitliski sociuma pārstāvji, tad sociālo krīžu, pagrimumu un civilizētības sabrukuma laikos par šādas ticības upuriem var kļūt pat katrs labticīgais pilsonis, attiecīgi neticība sabiedriskiem institūtiem var izrādīties par vienu no personiskās izdzīvošanas nosacījumiem. Diemžēl ir pārāk daudz pazīmju, kuras rada pamatotas aizdomas, ka visam, kas saistīts ar COVID19, tai skaitā valsts struktūru plaši propagandētai un uzspiestai vakcinācijai, ir ļaunprātīga motivācija.
No mušas ir uzpūsts zilonis. Uz viduvēji smagu slimību tiek reaģēts kā uz nāvējošu. Par tās izcelsmi, smaguma pakāpi, ārstēšanas iespējām, testēšanas metodēm, slimo un mirušo skaitu nevar brīvi runāt. Viedokļi, kuri neatbilst nesaprotamiem oficiāliem uzstādījumiem, tiek intensīvi apkaroti un pat cenzēti. Personas, kuras nesen tika visur pozicionētas kā zinātniskas un medicīniskas autoritātes, tagad plaši tiek manipulatīvi nozākātas tikai tāpēc, ka ir atļāvušās ne tā izteikties.
Zinātnieki, kuri nodarbojas ar COVID19 pētniecību, mirst mīklainos apstākļos. Vienu zinātnieku pat ieslodzīja psihiatriskajā klīnikā par viņa izteikumu saistībā ar COVID19 izcelsmi. Uz šāda fona īpaši izceļas tie, kuri nesen vēl atļāvās publiski šaubīties, bet tagad brīnumainā kārtā ir pārvērtušies un no sava vārda paklausīgi izplata oficiālas nostādnes, nemaz nemulstot, ka šodien teiktais nonāk acīmredzamā pretrunā ar pašu vēl nesen sacīto.
Jau pusgadu atpakaļ kļuva skaidrs, ka cīņas ar COVID19 upuru skaits ir lielāks nekā COVID19 upuru skaits un šī starpība ar katru brīdi pieaug. Plaši tiek pārkāptas nesen vēl par elementārām uzskatītas cilvēktiesības. Pret veseliem cilvēkiem izturas kā pret slimiem. Cilvēku starpā sēj neuzticību un radina vairīties vienam no otra. Tiek ieviesti dažādi absurdi ierobežojumi. Daudziem neļauj strādāt, bet citus spiež strādāt bezjēdzīgi apgrūtinātos un kaitīgos apstākļos. Absurdi ierobežojumi rada plašu sabiedrības neapmierinātību un vidusmēra ierindas pilsoņus spiež kļūt par likumpārkāpējiem, kam jebkurā mirklī var uzlikt kādu sodu. Sāk atdzimt “stučīšanas” kultūra tās vispretīgākajās izpausmēs. Atklāti un rupji tiek pārkāptas demokrātiskās procedūras. Politiķi un ierēdņi ne ar vienu vairs nerēķinās, jo ar COVID19 var formāli pamatot jebko.
No oficiālo struktūru reakcijas uz COVID19 nepārprotami izriet, ka no sabiedrības kaut kas tiek slēpts un sabiedrība tiek maldināta, bet no pieņemto lēmumu virziena, komunikācijas stila un satura var pamatoti pieņemt, ka visam notiekošajam ir daļēji vai pilnībā ļaunprātīgs raksturs. Un tā kā ir tādas aizdomas, tad, kaut vai tikai individuālās drošības dēļ, ir jāapskata tie teorētiski iespējamie ļaunprātību varianti, kuri saistīti ar vakcināciju.
3.1. “Kovid afēras” mērķis ir gūt peļņu no nepietiekami pārbaudītu eksperimentālu vakcīnu realizācijas par nesamērīgi augstu cenu.
Šis ir viens no pozitīvākajiem ļaunprātību scenārijiem, jo šai gadījumā vakcinācijas kaitīgums aprobežojas tikai ar jau augstākminētajiem diviem punktiem, ar ko gan pilnīgi pietiek, lai pieņemtu lēmumu nevakcinēties.
3.2. “Kovid afēras” mērķis ir izmēģināt mRNA tehnoloģiju un radīt tai plašas lietošanas precedentu.
Arī šis ir nosacīti pozitīvs scenārijs, kura tūlītējie riski jau ir uzskaitīti. Vienīgi ir jāņem vērā, ka mRNA tehnoloģijas plašas lietošanas sākšana var radīt citus ļoti nopietnus antrapoloģiskus riskus nākotnē, attiecīgi katrs, kurš veicina šīs tehnoloģijas plašu izplatību, strādā uz to materializēšanos.
3.3. “Kovid afēras” mērķis ir plaša vakcinācija, kuras mērķis ir radīt lielam cilvēku skaitam veselības problēmas, lai pēc tam piedāvātu arvien jaunas zāles to ārstēšanai.
Arī šī scenārija riski jau ir aprakstīti, vienīgi šai gadījumā tie no riskiem, kuri var arī nepiepildīties, pārvēršas par reāliem draudiem katram, kurš vakcinējas, jo tad šaurs cilvēku loks zina, ka noteiktas vakcīnas rada noteiktas veselības problēmas, kas pēc tam atkal būs jāārstē. Un visdrīzāk tad arī šādu zāļu izstrāde jau notiek. Klasisks krāpnieku paņēmiens, kad viena organizēta grupa apzināti rada problēmu, lai pēc tam piedāvātu tai risinājumu. Šai gadījumā paši par naudu saslimdina, lai pēc tam par naudu ārstētu. Drausmīgi ideāls biznesa modelis, kurš sola ne tikai neredzētas bagātības, bet arī milzīgu varu. Valsts institūciju normālas funkcionēšanas gadījumā ar šādiem biznesmeņiem strādā policija un slepenpolicija.
3.3. “Kovid afēras” mērķis ir plaša vakcinācija, kuras mērķis ir radīt cilvēkos fundamentālas fizioloģiskas izmaiņas ar tūlītēju vai potenciālu iedarbību sociālo procesu vienkāršošanai un efektivizēšanai.
Šai gadījumā noteiktas vakcīnas var radīt (vai dot iespēju nākotnē radīt) kādus slēptus efektus, kas fizioloģiskā līmenī padara cilvēku mierīgāku un paklausīgāku. Piemēram, iespējams, mRNA vakcīnas dod vēl kādas citas komandas izstrādāt vai neizstrādāt noteiktas olbaltumvielas, kas kopā var dot “nomierinošu” efektu. Tas tad vairs nav tikai bizness, bet tā ir politiska stratēģija ilgtermiņa totalitāras sabiedriskās iekārtas izveidošanai (sava veida tūkstotsgadīga reiha radīšanas instruments).
3.4. “Kovid afēras” mērķis ir maksimāli novājināt vai iznīcināt noteiktas valstis, sabiedrības, tautas, teritorijas, sociālās grupas.
Ja ir tā, tad pašreiz notiek pasaules mēroga slepens bioloģiskais karš, kura attīstība ir neprognozējama. Šī scenārija ietvaros atsevišķi vakcīnu izstrādes un vakcinācijas mēģinājumi var būt arī labas gribas izpausme, kam nebūt nav garantēts pozitīvs rezultāts, jo pretinieks uz to var atbildēt ar citu bioloģisku uzbrukumu, kurš var tikt speciāli mērķēts tieši uz šiem vakcinētajiem (jo īpaši tad, ja novakcinē karavīrus un citus valsts struktūru pārstāvjus).
Bet tikpat lielā mērā citi vakcinācijas mēģinājumi var būt kā daļa no bioloģiskā uzbrukuma (var būt vienas drošas vakcīnas savējiem, bet citas nedrošas vai kaitējošas vakcīnas neafišētajiem ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, tai skaitā arī nepareizajiem, nevēlamajiem vai liekajiem sabiedrotajiem). Tā kā ierindas cilvēkam izšķirt visas šī scenārija peripetijas ir ļoti grūti un gandrīz neiespējami, tad drošāk arī šai gadījumā sanāk nevakcinēties vispār.
3.5. “Kovid afēras” mērķis ir aizsākt procesus, kuru rezultātā ievērojami samazinātos planētas iedzīvotāju skaits
Šis ir vispesimistiskākais no ļaunprātību scenārijiem, un tā ietvaros daudzām vakcīnām var būt jebkādi slēpti defekti ar augstu letalitātes un/vai auglības zuduma pakāpi. Vienīgi masveida iedarbībai tad būtu jānotiek vēlāk (ne ātrāk kā pēc 1 – 2 gadiem), lai mierīgi varētu savakcinēt iespējami lielāku cilvēku skaitu. Vai arī, iespējams, destruktīvo iedarbību šai gadījumā varētu “ieslēgt” ar cita vīrusa, vakcīnas vai medikamenta palīdzību. Un šis scenārijs tad visdrīzāk var neaprobežoties tikai ar vakcināciju kā mērķa sasniegšanas līdzekli.
Īsumā rezumējot, oficiālo struktūru reakcija uz COVID19 ir tik dīvaina, ka drošāk šajos jautājumos ir oficiālām personām neuzticēties, visu pārbaudot un vismazāko šaubu gadījumā atsakoties no plaši propagandētā un uzspiestā. Un, tā kā cilvēkiem nav nekādu praktisku iespēju, kā pašiem pārliecināties par vakcīnu ilgtermiņa nekaitīgumu (vienīgā iespēja – akli ticēt oficiālo struktūru apgalvojumiem), tad visdrošākā izvēle ir nevakcinēties pret COVID19 un tamlīdzīgām slimībām kā minimums tuvāko 2-5 gadu laikā.
Avoti:
https://horizon-magazine.eu/article/five-things-you-need-know-about-mrna-vaccines.html
https://www.cell.com/molecular-therapy-family/molecular-therapy/fulltext/S1525-0016(18)30593-8
https://enciklopedija.lv/skirklis/956
https://www.modernatx.com/mrna-technology/mrna-platform-enabling-drug-discovery-development
http://medicina-fiziologija.blogspot.com
https://www.bkus.lv/lv/content/kas-ir-imuna-sistema-un-ka-ta-darbojas
https://www.vakcinrealitate.lv/category/vakcinas/
https://infoagentura.wordpress.com/2021/02/22/vakcinacija-ir-vienadojums-ar-daudziem-nezinamajiem/
https://www.youtube.com/watch?v=D-uQV4xse_k
https://www.youtube.com/watch?v=fXtEisfUnxc
Red.piez. Publicējam šo viedokļrakstu, jo uzskatām, ka ikvienam ir tiesības publicēt savus uzskatus un tos pamatot (vai arī nepamatot). Arī turpmāk mēs rīkosimies tāpat.