Trīs kultūras bagātības, ko indieši varētu atnest uz Latviju

Pirmais indiešu brīnums: Gorehabba jeb govju mēslu festivāls

Gorehabba ir festivāls, ko Indijā svin Gumatapuras ciemā. Šis festivāls ir veltīts Beerappa – vietējam dievam, kurš, balstoties leģendās, ir radies no govju mēsliem. Hinduismā govis ir svētas, tāpēc to mēsli ir jau izsenis izmantoti rituāliem.

Pati govs hinduismā nav dievs, bet šis lopiņš tiek asociēts ar Aditi, kas ir visu dievu māte.[2] Rūpēšanās par govīm tiek uzskatīta par īstena hinduista pienākumu. Govs nogalināšana un tās miesas ēšana ir grēks, tomēr hinduismā liels uzsvars likts uz produktiem, kurus dod šis ragulops.

Hinduisti tic, ka produkti, kuri iegūti no govīm (mēsli, piens, urīns) ir ar attīrošām, terapeitiskām un antiseptiskām īpašībām. Vēl jo vairāk, govju mēsli tiek izmantoti mājas tīrīšanai un priekš lūgšanām rituālu laikā.

Ortodoksālais hinduistu spārns uzskata govju produktus par panaceju visam. Piemēram, Indijas ministrs ir izteicies, ka govs urīna dzeršana var izārstēt vēzi.[3] Cits politiķis ir teicis, ka Indijas govju piens ir dzeltens, jo satur zeltu.

Pat valdības iestāde ir teikusi, ka govju mēsli un urīns var dziedēt ādas slimības, artrītu, iekaisumu, lepru u.c. Indija arī vēlas izveidot zobu pastu, šampūnu un odu atbaidītāju no govju blakusproduktiem.

Tad nu mēs atgriežamies pie Gorehabba. Tās laikā indieši viens otru apmētā un iesmērē ar govju mēsliem. Mēsli ir ne tikai svēti, bet arī izārstēs dažādākās slimības – tas ir viens no iemesliem, kāpēc šī tradīcija joprojām ir aktuāla![4]

Ceremonija sākas agri no rīta, iedzīvotājiem no visa ciema savācot govju mēslus un noglabājot tos aiz Beerappa tempļa. Tad meitenes un puskaili zēni apstaigā ciemu, savācot eļļu un sviestu, ko velta dievam Kerappa templī. Kad dievam ir nodrošinātas veltes, vienu cilvēku izraugās par chadikora (čūsku). Viņam piestiprina no zālēm veidotas ūsas un bārdu, viņš apsēžas uz ēzeļa, un tādā veidā viņu gājienā aizved uz templi.

Sasniedzot templi, chadikora ūsas un bārda tiek noņemtas un apraktas bedrē, kur noglabāti mēsli. Tiek veikta vēl viena ziedošana dievam un svinēšana var sākties. Pirmais solis ir priesteri apkaisīt ar mēsliem, kas tiek uzskatīts par signālu sākt mest mēslus vienam uz otru. Katrs ciema iedzīvotājs tiek iegrūsts bedrē un nosmērēts ar mēsliem. To noskatās tūkstošiem indiešu no apkārtējiem ciemiem.

Otrais indiešu brīnums: paan spļaušana

Šī jāatzīst ir tradīcija, kuru indiešu viesi jau ir nogādājuši Eiropā. Briti, kuri ir importējuši divus miljonus indiešu, gan šo tradīciju nav spējuši novērtēt un pat draud ar sodu par tās piekopšanu.

Košļājamais paan ir stimulants, kas sastāv no beteles rieksta un lapas, zālītēm un tabakas, kas košļājot, dod narkotisku efektu. Paan ir iecienīts Dienvidaustrumāzijā, piemēram, Indijā.

Kas tad neapmierina britus? Izrādās, ka paan ir jāizspļauj, un kombinācijā ar siekalām tas atstāj pretīgus traipus uz sienām, puķu dobēm un apkārtējās infrastruktūras. Brenta (rajons Londonā) pašvaldība ir aprēķinājusi, ka gadā paan sarkanbrūno spļaudekļu iztīrīšana no ēkām un ietvēm izmaksā vairāk nekā 30 tūkstošus mārciņu.[5]

Paan spļaudekļu traipus ir grūti iztīrīt, ne tikai dārgi vien. Pašvaldība pat speciāli ir izvietojusi zīmes, kuras draud spļāvējiem ar sodu līdz pat 100 mārciņām.

Es Latvijā šo indiešu iemīļoto nodarbi vēl neesmu manījis, bet mums ir iespējas izaugsmei. Kur britiem trūka iecietības, mēs varam brīvi ļaut indiešiem nodarboties ar paan spļaudīšanos. Tas atstātu pozitīvu iespaidu uz mūsu valsts tēlu Indijas acīs, un mūsu universitātes nopelnītu miljonus.

Trešais indiešu brīnums: Madh Deshnoke jeb “žurku templis”

Madh Deshnoke ir hinduistu templis, veltīts Karni Mata jeb spēka un uzvaras dievietei. Šis templis tiek saukts arī par “žurku templi”, jo to apdzīvo milzīgs skaits grauzēju, saukti par kābā. Kābā ir žurkas, kuras tiek uzskatītas par reinkarnētām Karni Matas sekotāju dvēselēm. Tās netiek nogalinātas, tiek barotas ar pienu, graudiem un saldumiem, un templī tās ir brīvā vaļā.

Templī mīt aptuveni 20 tūkstoši kābā, par kurām rūpējas tempļa kalpi un darbinieki, kuri uzskata šīs svētās radības par saviem tuviniekiem. Kābā dzīvo un pārvietojas caur tempļa kompleksa spraugām, tostarp dzīvojas tempļa virtuvē.

Tās žurkas, kuras ir vistuvāk Karni Mata statujai, var baroties ar visgardākajiem našķiem: riekstiem, kokosriekstu, cukura kristāliem, pienu, graudiem, augļiem, dārzeņiem un pat alkoholu. Tās kābā, kuras ir uz jumta, pārtiek trūcīgāk: no graudiem, augļiem, dārzeņiem un ūdens.

Kābā ir pieraduši pie cilvēku klātbūtnes un atļauj pat pieskarties. Kābā sēž tempļa kalpu klēpjos un plecos, kā arī ēd no apmeklētāju rokām un no tiem pašiem traukiem, no kuriem ēd virtuves darbinieki.

Ēst ēdienu, kuru apgrauzis kābā, ir augsts gods. Tempļa noteikumi paredz, ka, ja tu uzkāp žurkani un to nejauši nogalini, tev tās vietā ir jāliek cita žurka no tīra sudraba vai zelta.

Visbeidzot, templim ir arī savs galvenais priesteris, kurš izraudzīts no Karni Matas dzimtas. Galveno priesteri sauc par Baridari, un viņš ieņem savu amatu uz laiku. Kad cilvēks kļūst par Baridari, viņš nedrīkst pamest templi un viņam dienu un nakti jādzīvo kopā ar kābā.

Šeit varat skatīt foto: kābā mielojas ar pienu.

Šī indiešu tradīcija ir pat ļoti jauka. Šis ir izcils piemērs cilvēka un citu dzīvo būtņu sadzīvošanai kopā. Ja indieši atvērtu Vecrīgā “Žurku templi”, to varētu atbrīvot no nodokļiem un ietvert zaļās politikas plānā.

Nobeigumā

Šīs ir tikai dažas no tradīcijām, kuras indieši varētu ieviest Latvijā. Ja mēs būsim pacietīgi un iekļaujoši, kādu dienu indieši jutīsies pietiekami droši šajā valstī, lai ne tikai būtu ēdiena kurjeri, bet arī ieviestu savas tradīcijas. Izcils piemērs ir Lielbritānija, kur ir sasniegta “kritiskā masa” un indieši jūtas kā mājās. Labs nāk ar gaidīšanu!

Novērtē šo rakstu: