Trīs mēnešus no vietas Ventspils brīvostas pārvalde slēpj informāciju par “semināru”: aizdomas, ka paši neatceras, ko tur sarunājuši
Imants Liepiņš10.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kārtējais atbildes izstrādājums, kas saņemts no Ventspils brīvostas pārvaldes, rada aizdomas, ka nu jau bēdīgi slavenais slepenais seminārs bijis saturiski tik “šķidrs”, ka paši tā dalībnieki vispār neatceras, kas tieši tur ticis runāts — nekas nav palicis atmiņā.
Mediji jau vairākkārt aprakstīja, kā 7. jūlijā Ventspilī privātās telpās blakus kafejnīcai tika noturēts slepens seminārs “par ostu pārvaldību”, un vēlāk izrādījās, ka tas ticis rīkots valsts iestāžu uzdevumā un par to naudu. Pats fakts, ka šāda “slēgta sanāksme” 7. jūlijā tika noturēta, todien atklājās pavisam nejauši: tūristi pēkšņi nevarēja nopirkt biļetes uz kuģīti ''Hercogs Jēkabs'', jo uz reisiem pulksten 14 vai 18 varot ierasties ''augstie viesi'' un pieprasīt izbraucienu, tāpēc biļetes tūristiem pārdot neesot atļauts — ierasties varot pats satiksmes ministrs Tālis Linkaits.
Meklējot tālāk, no brīvostas pārvaldē strādājošajiem vietējiem iedzīvotājiem tika noskaidrots, ka Ventspils brīvostas pārvaldē tiešām notiekot seminārs, taču tas esot tik konfidenciāls, ka tā norisei esot izīrētas privātas telpas, kam blakus atrodoties kafejnīca. Taču iedzīvotāji nezināja teikt, tieši kura kafejnīca tā esot, un apskraidīt vairākus desmitus kafejnīcu, kādas vasaras sezonā darbojas Ventspilī, nav iespējams.
Ventspils domē savukārt paskaidroja, ka pašvaldības darbinieki zina par šāda semināra norisi, taču pašvaldības pārstāvji nav tikuši tur pielaisti, neraugoties uz faktu, ka puse no Brīvostas pārvaldes lietotajiem nekustamajiem īpašumiem pieder pašvaldībai un to kopējā vērtība patlaban tuvojas 170 miljoniem eiro, pie kam daudzi no tiem ieķīlāti ostas modernizācijas kredītu saņemšanai.
Drīz vien noskaidrojās arī iemesls, kāpēc semināru nevarēja noturēt Ventspils brīvostas pārvaldes ēkā: izrādījās, ka arī brīvostas pārvaldes ēka jau kopš 1994. gada pieder pašvaldībai, kas to pēc neatkarības atjaunošanas savulaik konfiscējusi aizejošajai padomju armijai — tātad, ja seminārs būtu noritējis tur, pašvaldības darbinieki vai domes deputāti jebkurā brīdī būtu varējuši iekļūt domes nekustamajā īpašumā, pat ja tajā noritošais seminārs ticis organizēts kā slepens, un pateikt visu, ko viņi domā par šādu rīcību. Līdz ar to organizatori īrējuši privātas telpas, kas neskaitās pašvaldības objekts un līdz ar ko tur varētu nelaist iekšā “nevēlamus” apmeklētājus, ja tādi tomēr sadomātu apmeklēt semināru. Savukārt ministrs no kafejnīcas vēlāk aizbraucis atpakaļ uz Rīgu, tomēr neizbraucot ar “Hercogu Jēkabu” pa ostu, jo pie atpūtnieku kuģīša trapa “pilnīgi nejauši” uzradies un sācis dežūrēt Ventas Balss fotogrāfs.
Brīvostas pārvalde vēlāk rakstiskā atbildē apliecināja, ka organizatore slepenajam semināram bijusi tieši Ventspils brīvostas pārvalde, līdz ar to tai pirms mēneša tika nosūtīti šādi jautājumi:
1. Kura iestāde (Jūsu vai kāda cita) izdomāja šādu sanāksmi?
2. No kurām personām nāca sākotnējā iniciatīva, ka tāds seminārs vajadzīgs? Lūdzu, nosauciet visus uzvārdus, amatus.
3. Kas un kad pieņēma lēmumu, ka šāds seminārs tiešām tiks rīkots? Lūdzu, nosūtiet visus dokumentus (valdes lēmumus vai tml.) saistībā ar šī pasākuma rīkošanu.
4. Kas un kad pieņēma lēmumu, ka šī sapulce būs slepena? Lūdzu, uzrādiet šī lēmuma pieņēmēju uzvārdus un amatus. Kā arī likumisko pamatojumu, kāpēc šī sapulce bijusi noslepenota.
5. Kādas personas tajā piedalījās? Nosūtiet pilnu sarakstu ar vārdiem, uzvārdiem, ieņemamajiem amatiem un visām sapulcē klāt bijušajām organizācijām/uzņēmumiem/iestādēm.
6. Kāda bija dienaskārtība, kādi jautājumi tika apspriesti?
7. Kādi lektori bija uzaicināti no tādu dalībnieku vidus, kas paši nav valsts iestāžu pārstāvji?
8. Lūdzu, nosūtiet kopijas no pilnām sanāksmes stenogrammām vai arī pilnus audio/videoierakstus, kā arī sanāksmes protokolus, kuri tikuši sastādīti rakstveidā.
Tā kā sapulces rīkotāja bija publiska valsts iestāde, tajā piedalījās valsts amatpersonas un valsts iestāžu pārstāvji, turklāt sapulces mērķis bijis — saskaņā ar valsts iestāžu pašu publiski sniegto informāciju — “lai klātienē pārrunātu aktuālos jautājumus saistībā ar grozījumiem Ostu likumā, kas šobrīd nodoti sabiedriskajai apspriešanai, kā arī diskutētu par aktuālo nozarē”, tad likums neļauj augstākminēto informāciju noslepenot.
Taču tagad no Ventspils brīvostas pārvaldes saņemtā kārtējā atrakstīšanās vēstule liek domāt, ka seminārs bijis tik “šķidrs” un bezsaturīgs, ka tā dalībnieki un klausītāji nemaz vairs neatceras, kas tur ticis runāts, — brīvostas pārvalde savā atbildē nespēj nosaukt ne konkrētus semināra lektorus un debatētājus, ne kaut aptuveni to, ko viņi teikuši.
Iepriekš nosūtītajā iesniegumā tāpat bija rakstīts: “Jo īpaši vēršu uzmanību uz to, ka pilnībā neinteresē, cik šis slepenais seminārs izmaksājis, cik pīrādziņus noēduši viesi un cik — pašu darbinieki, jo kopš tranzītnozares nokļūšanas Jaunās konservatīvās partijas kontrolē tranzītkravu apjoms ostās un uz dzelzceļa nokrities tik katastrofāli, ka lasītājiem nebūs svarīgi, cik uz galda konkrētajā sanāksmē bijušas desumaizes. Lasītājus šoreiz interesē seminārā runātais un pārspriestais, ņemot vērā pēdējā gada laikā jau veikto “ostu pārvaldības reformu” katastrofālo iznākumu.”
Mediji jau daudzkārt rakstījuši, ka ''ostu pārvaldības reformas'' rezultātā no Rīgas un Ventspils brīvostu pārvaldēm izslēgti visi vietējo pašvaldību pārstāvji, izjauktas daudzas ilggadējas iniciatīvas un samazināti modernizācijas plāni (tajā skaitā Eiropas līdzekļu piesaiste), kas novedis pie ceturtdaļas kravu apjoma zuduma Rīgā, bet Ventspilī kravu kritums bijis vismaz 41% šī gada pirmajā pusē.
Neraugoties uz katastrofālajiem rezultātiem, kādi fiksēti pašreizējā satiksmes ministra Tāļa Linkaita darbības laikā (kravu trūkums ostām novedis pie tā, ka dzelzceļa transports Latvijā pazaudējis jau 50% no visām tranzītkravām salīdzinājumā ar laiku pirms T. Linkaita nākšanas pirms varas), ministrs daudzkārt paudis ciešu apņēmību savu uzsākto ''reformu virzienu'' turpināt un pat pastiprināt.
Pēc tam, kad Pietiek publicēja ziņas par šo dīvaino semināru, satiksmes ministra birojs izplatīja paziņojumu, kurā cita starpā rakstīja: “Satiksmes ministrijas izstrādātie grozījumi likumā par ostām un Liepājas SEZ likumā pašlaik ir nodoti sabiedriskajai apspriešanai [...]. Pēc apstiprināšanas Ministru kabinetā tie tiks virzīti izskatīšanai Saeimā. Lielo ostu pārveide par kapitālsabiedrībām varētu notikt 2021. gada otrajā pusē,” nepaskaidrojot, kā slēgtas apspriedes noturēšana varētu saskanēt ar patlaban notiekošās sabiedriskās apspriešanas jēgu.
Savukārt Ventspils brīvostas pārvalde pēc tam rakstīja, ka seminārs neesot vis bijis “slepens”, bet gan “slēgts”: “Ventspilī ieradās LR satiksmes ministrs un ministrijas pārstāvji, kā arī trīs lielo ostu, SIA Rīgas brīvostas flote un VAS Latvijas dzelzceļš pārstāvji. Organizēt sapulci Ventspilī bija Ventspils brīvostas pārvaldes iniciatīva, bet tā bija nevis slepena, bet slēgta darba sanāksme, lai klātienē pārrunātu aktuālos jautājumus saistībā ar grozījumiem Ostu likumā, kas šobrīd nodoti sabiedriskajai apspriešanai, kā arī diskutētu par aktuālo nozarē.”
Jau nākamajā dienā pēc semināra brīvostas ierindas darbinieki ieradās pie brīvostas pārvaldnieka Andra Purmaļa, lai spriestu par neuzticības izteikšanu tam:
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
