Iesaki rakstu: 
Kamēr Klausa Švāba “jauno līderu skolu” izgājušais Džastins Trudo slēpās pagrabos, demokrātija no parlamenta bija izgājusi ielās un sekmīgi tur darbojās. Taču, kā mēs zinām, demokrātija ir demokrātu instruments, un tā nav domāta tautas lietošanai. Tāpēc bija nepieciešams spēcīgs signāls tiem, kas to nevēlējās saprast, un ielās tika izmestas bruņumašīnas, karavīri, smagi bruņoti policisti un arī labi baroti zirgi. Savukārt, lai tautai ieskaidrotu, ka tā ir mazākumā, bija vajadzīgi brutāli līdzekļi, daudz asaru gāzes un vardarbības. Un nevar teikt, ka Trudo nebūtu sekmīgs skolēns, - tagad zirgi bradā miermīlīgus protestētājus Otavas centrā.
Par ko karš?
Šo jautājumu sev uzdod daudzi. Jo atbildes uz to neparādīsies masu maldsaziņas līdzekļos, par to nerunās establišmenta politologi, bet pavļuti un kariņi baidās par to pat padomāt, pat ja viņiem būtu, ar ko to darīt.
Patiesībā šis karš visās tā neskaitāmajās izpausmēs un vietās ir cīņa par nākotnes modeli, par kontroli pār informāciju un no tā izrietošo kontroli pār sociālo uzvedību. Formējas postkapitālistiskā pasaule, vecās sistēmas pārstāj darboties mūsu acu priekšā.
Vecās kārtības līķis šobrīd ir izteikti toksisks, absurds, liekulība un neprāts ir šī brīža globālās “elites” pamatpazīmes. Neoliberālā paradigma ir aizgājusi līdz savai galējai robežai, kad šī aizejošā doktrīna vairs pilnīgi neatbilst un nespēj aprakstīt realitāti. Švābistu un korpokrātu atrautība no šīs realitātes ir eksistenciālu draudu avots - vairs nav ne demokrātijas, ne arī tolerances.
Tā vietā vardarbība, piespiešana, segregācija, elementāro cilvēka tiesību un brīvību ierobežošana komplektā ar cenzūru.
Kanāda – pārbaudes akmens.
Visa notiekošā absurds vislabāk redzams Kanādā tieši notikumu mērogu un ilguma ziņā. Ilgstošie protesti bija izteikti miermīlīgi, un neredzētu fiasko piedzīvoja visa Kanādas oficiālā komunikācija - Trudo no ilgstošās atrašanās pazemē bija manāmi dezorientēts un atļāvās simtus tūkstošus protestētāju nosaukt par “saujiņu antivakseru un rasistu”.
Kabatas masu mediji neveikli meģināja piespēlēt savam maizes tēvam, parādot TV vientuļu provokatoru ar kāškrusta karogu un to, kā “trakeris” atņem maizi bezpajumtniekam. Otavas ielas šajās dienās ir pilnas ar karstu ēdienu uz katra stūra, un kaut ko tādu producēt bija vairāk nekā muļķīgi. Visas šīs neveiklības nepalika nemanītas, un tagad Trudo ir nīstākais cilvēks Kanādā, no viņa procentuāli varētu atpalikt tikai Kariņš ar Pavļutu Latvijā.
Atzīmēšu, ka uz to brīdi vēl nebija sakropļotu protestētāju. Kas notiks tagad, prognozēt ir grūti.
“Demokrātija” kā antitēze.
Kā jau tiku minējis, degradējošais neoliberālisms ir pārvērties par savu pretmetu un kā modelis vairs neapraksta realitāti.
Demokrātija šobrīd ir Kanādas pilsētās un ceļmalās, kur izgājuši simtiem tūkstošu, bet viltvārdis “demokrātijas” vārdā tos bradā ar zirgiem. Ja demokrātija būtu reāla, tad, ieraugot neapmierinātās masas, īsts demokrāts būtu cilvēkiem atvainojies un atkāpies. Vai vismaz publiski apvaicājies, par ko tik vērienīgs “cepiens”. Bet tas Trudo neuztrauc, saistības pret Švāba kungu ir manāmi spēcīgākas nekā pret Kanādas tautu.
https://en.wikipedia.org/wiki/Young_Global_Leaders
Vakar policija sāka aizvilkt lielkravas mašīnas no pilsētas centra, bet manāms, ka ar esošajiem tempiem tas varētu vilkties līdz pavasarim.
To, ka nebūs nekādas tolerances, diskusiju un demokrātijas, ļauj nojaust arī Trudo retorika un policijas terors ielās, ar sadomātiem iemesliem arestēti arī Konvoja līderi. https://www.bbc.com/news/world-us-canada-60420470
Arī preses brīvība ir viena no pamatbrīvībām, kas mums atņemta ar globālo masu mediju koncentrāciju – informāciju par Brīvības Konvoju translē tikai Telegram grupas, oficiālie mainstream media cenšas klusēt.
Kāpēc revolūcija sākās Kanādā?
Uz to atbildēt nav grūti. Ieceļotāji tur bija spiesti smagi cīnīties, lai aizstāvētu sevi no naidīgas apkārtnes, lai iekoptu ražu un aizsargātu to no uzbrucējiem un parazītiem. Nākamajā etapā viņiem nācās karot, lai aizsargātu sevi un savas ģimenes no Francijas un Anglijas monarhu rakstītajiem likumiem. Šis ieceļotājs izdzīvoja tieši tādā mērā, cik neatkarības tas spēja sev nodrošināt. Tas rūdīja protestantisma garu, strādīgumu un stoicismu. Un tagad, pēc dažiem gadsimtiem, šī situācija atkārtojas. Tikai agresors nav ārējs, bet iekšējs, kas padara to daudz ļaunāku. Šis ir iekšējais terorists jeb karojošā neoliberālisma doktrīna, kas:
Atņem Tev izvēli un noteikšanu pār savu ķermeni.
Izmanto medicīniskus iemeslus, lai ieviestu segregāciju un sašķeltu sabiedrību.
Izmanto medicīniskus iemeslus, lai izslēgtu iespēju protestēt.
Uzspiež uzskatus, kas nav pieņemami sabiedrības vairākumam.
Izmanto kontroli pār ekonomiskām svirām un mass media, lai uzspiestu vairākumam savu viedokli.
Tikai viens jautājums.
Vai Jums neliekas, ka pilnīgi visur ir tā?
Vai jums neliekas, ka, ja Jūsu valstī būtu iebrucis ļauns ienaidnieks, tad būtu tieši tāda situācija? Tad Jums atņemtu pusi no nopelnītā, likvidētu darbavietas un skolas, jo kāpēc izglītot iekarotas teritorijas iemītniekus? Kāpēc viņus ārstēt, ja slimnīcu skaitu var samazināt ar spalvas vēzienu? Kāpēc viņiem vajadzīgas zāles, ja visus var piespiest samaksāt par vakcīnām pret pašu gribu?
Šis ļaunais ienaidnieks jau sen ir šeit, tikai šoreiz šie šlipsainie globālo korpokrātu kalpi ir novilkuši savus mīkstos cimdus un palikuši draudīgos, melnos stringos. Sabiedriskais diskurss ir kļuvis klaji neprātīgs, Golubevas kundze operē uz Latvijas -Ukrainas robežas, bet no rāmjiem izgājušais vizionārs - tieslietu ministrs Bordāns bīda cauri vārda brīvības faktisku aizliegumu, savukārt caurkritušais infektologs - vīruss Uga Dumpis cenšas uzjautrināt latviešus ar “iespējamu” ierobežojumu 1.aprīlī.
Nē, tautieši. Šie ļaudis tikai izskatās pēc kretīniem. Patiesībā tā ir aukstasinīga un viltīga totalitāristu sekta, kas izmantojusi savu 6% tautas mandātu, lai mūsu valsti ir izgrauztu no iekšpuses kā tārpi riekstu. Un tikai Kanādas konvoja avangards rādīs mums, kā tikt ar to galā, pirms tā nav iznīcinājusi mūs. Mēs nezinām, vai tā būs pilsoniskās nepakļaušanās kampaņa, streiki vai revolūcija.
Bet ienaidnieks jau ir šeit. Viņš ir pārsteidzoši līdzīgs mūsu varai. Un viņš ir absolūtā mazākumā.
Pagriezīsi vaigu?
Vai tomēr cīnīsies par savām dabiskajām tiesībām un izdzīvošanu?
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
