Iesaki rakstu: 
Kamēr Klausa Švāba “jauno līderu skolu” izgājušais Džastins Trudo slēpās pagrabos, demokrātija no parlamenta bija izgājusi ielās un sekmīgi tur darbojās. Taču, kā mēs zinām, demokrātija ir demokrātu instruments, un tā nav domāta tautas lietošanai. Tāpēc bija nepieciešams spēcīgs signāls tiem, kas to nevēlējās saprast, un ielās tika izmestas bruņumašīnas, karavīri, smagi bruņoti policisti un arī labi baroti zirgi. Savukārt, lai tautai ieskaidrotu, ka tā ir mazākumā, bija vajadzīgi brutāli līdzekļi, daudz asaru gāzes un vardarbības. Un nevar teikt, ka Trudo nebūtu sekmīgs skolēns, - tagad zirgi bradā miermīlīgus protestētājus Otavas centrā.
Par ko karš?
Šo jautājumu sev uzdod daudzi. Jo atbildes uz to neparādīsies masu maldsaziņas līdzekļos, par to nerunās establišmenta politologi, bet pavļuti un kariņi baidās par to pat padomāt, pat ja viņiem būtu, ar ko to darīt.
Patiesībā šis karš visās tā neskaitāmajās izpausmēs un vietās ir cīņa par nākotnes modeli, par kontroli pār informāciju un no tā izrietošo kontroli pār sociālo uzvedību. Formējas postkapitālistiskā pasaule, vecās sistēmas pārstāj darboties mūsu acu priekšā.
Vecās kārtības līķis šobrīd ir izteikti toksisks, absurds, liekulība un neprāts ir šī brīža globālās “elites” pamatpazīmes. Neoliberālā paradigma ir aizgājusi līdz savai galējai robežai, kad šī aizejošā doktrīna vairs pilnīgi neatbilst un nespēj aprakstīt realitāti. Švābistu un korpokrātu atrautība no šīs realitātes ir eksistenciālu draudu avots - vairs nav ne demokrātijas, ne arī tolerances.
Tā vietā vardarbība, piespiešana, segregācija, elementāro cilvēka tiesību un brīvību ierobežošana komplektā ar cenzūru.
Kanāda – pārbaudes akmens.
Visa notiekošā absurds vislabāk redzams Kanādā tieši notikumu mērogu un ilguma ziņā. Ilgstošie protesti bija izteikti miermīlīgi, un neredzētu fiasko piedzīvoja visa Kanādas oficiālā komunikācija - Trudo no ilgstošās atrašanās pazemē bija manāmi dezorientēts un atļāvās simtus tūkstošus protestētāju nosaukt par “saujiņu antivakseru un rasistu”.
Kabatas masu mediji neveikli meģināja piespēlēt savam maizes tēvam, parādot TV vientuļu provokatoru ar kāškrusta karogu un to, kā “trakeris” atņem maizi bezpajumtniekam. Otavas ielas šajās dienās ir pilnas ar karstu ēdienu uz katra stūra, un kaut ko tādu producēt bija vairāk nekā muļķīgi. Visas šīs neveiklības nepalika nemanītas, un tagad Trudo ir nīstākais cilvēks Kanādā, no viņa procentuāli varētu atpalikt tikai Kariņš ar Pavļutu Latvijā.
Atzīmēšu, ka uz to brīdi vēl nebija sakropļotu protestētāju. Kas notiks tagad, prognozēt ir grūti.
“Demokrātija” kā antitēze.
Kā jau tiku minējis, degradējošais neoliberālisms ir pārvērties par savu pretmetu un kā modelis vairs neapraksta realitāti.
Demokrātija šobrīd ir Kanādas pilsētās un ceļmalās, kur izgājuši simtiem tūkstošu, bet viltvārdis “demokrātijas” vārdā tos bradā ar zirgiem. Ja demokrātija būtu reāla, tad, ieraugot neapmierinātās masas, īsts demokrāts būtu cilvēkiem atvainojies un atkāpies. Vai vismaz publiski apvaicājies, par ko tik vērienīgs “cepiens”. Bet tas Trudo neuztrauc, saistības pret Švāba kungu ir manāmi spēcīgākas nekā pret Kanādas tautu.
https://en.wikipedia.org/wiki/Young_Global_Leaders
Vakar policija sāka aizvilkt lielkravas mašīnas no pilsētas centra, bet manāms, ka ar esošajiem tempiem tas varētu vilkties līdz pavasarim.
To, ka nebūs nekādas tolerances, diskusiju un demokrātijas, ļauj nojaust arī Trudo retorika un policijas terors ielās, ar sadomātiem iemesliem arestēti arī Konvoja līderi. https://www.bbc.com/news/world-us-canada-60420470
Arī preses brīvība ir viena no pamatbrīvībām, kas mums atņemta ar globālo masu mediju koncentrāciju – informāciju par Brīvības Konvoju translē tikai Telegram grupas, oficiālie mainstream media cenšas klusēt.
Kāpēc revolūcija sākās Kanādā?
Uz to atbildēt nav grūti. Ieceļotāji tur bija spiesti smagi cīnīties, lai aizstāvētu sevi no naidīgas apkārtnes, lai iekoptu ražu un aizsargātu to no uzbrucējiem un parazītiem. Nākamajā etapā viņiem nācās karot, lai aizsargātu sevi un savas ģimenes no Francijas un Anglijas monarhu rakstītajiem likumiem. Šis ieceļotājs izdzīvoja tieši tādā mērā, cik neatkarības tas spēja sev nodrošināt. Tas rūdīja protestantisma garu, strādīgumu un stoicismu. Un tagad, pēc dažiem gadsimtiem, šī situācija atkārtojas. Tikai agresors nav ārējs, bet iekšējs, kas padara to daudz ļaunāku. Šis ir iekšējais terorists jeb karojošā neoliberālisma doktrīna, kas:
Atņem Tev izvēli un noteikšanu pār savu ķermeni.
Izmanto medicīniskus iemeslus, lai ieviestu segregāciju un sašķeltu sabiedrību.
Izmanto medicīniskus iemeslus, lai izslēgtu iespēju protestēt.
Uzspiež uzskatus, kas nav pieņemami sabiedrības vairākumam.
Izmanto kontroli pār ekonomiskām svirām un mass media, lai uzspiestu vairākumam savu viedokli.
Tikai viens jautājums.
Vai Jums neliekas, ka pilnīgi visur ir tā?
Vai jums neliekas, ka, ja Jūsu valstī būtu iebrucis ļauns ienaidnieks, tad būtu tieši tāda situācija? Tad Jums atņemtu pusi no nopelnītā, likvidētu darbavietas un skolas, jo kāpēc izglītot iekarotas teritorijas iemītniekus? Kāpēc viņus ārstēt, ja slimnīcu skaitu var samazināt ar spalvas vēzienu? Kāpēc viņiem vajadzīgas zāles, ja visus var piespiest samaksāt par vakcīnām pret pašu gribu?
Šis ļaunais ienaidnieks jau sen ir šeit, tikai šoreiz šie šlipsainie globālo korpokrātu kalpi ir novilkuši savus mīkstos cimdus un palikuši draudīgos, melnos stringos. Sabiedriskais diskurss ir kļuvis klaji neprātīgs, Golubevas kundze operē uz Latvijas -Ukrainas robežas, bet no rāmjiem izgājušais vizionārs - tieslietu ministrs Bordāns bīda cauri vārda brīvības faktisku aizliegumu, savukārt caurkritušais infektologs - vīruss Uga Dumpis cenšas uzjautrināt latviešus ar “iespējamu” ierobežojumu 1.aprīlī.
Nē, tautieši. Šie ļaudis tikai izskatās pēc kretīniem. Patiesībā tā ir aukstasinīga un viltīga totalitāristu sekta, kas izmantojusi savu 6% tautas mandātu, lai mūsu valsti ir izgrauztu no iekšpuses kā tārpi riekstu. Un tikai Kanādas konvoja avangards rādīs mums, kā tikt ar to galā, pirms tā nav iznīcinājusi mūs. Mēs nezinām, vai tā būs pilsoniskās nepakļaušanās kampaņa, streiki vai revolūcija.
Bet ienaidnieks jau ir šeit. Viņš ir pārsteidzoši līdzīgs mūsu varai. Un viņš ir absolūtā mazākumā.
Pagriezīsi vaigu?
Vai tomēr cīnīsies par savām dabiskajām tiesībām un izdzīvošanu?
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
