Tukšmuldēšana turpinās: un tagad šis pensionētais balamute pēkšņi būs aktīvs un čakls darītājs?

Periodiski par sevi atgādina Šlesopana – eksministru Aināra Šlesera un Viļa Krištopana kompānijas – politiskais veidojums “Latvija pirmajā vietā” (LPV), ko citu starpā sevišķi cenšas izcelt tieši pēdējais no minētajiem “varoņiem”, regulāri parēgojoties kanāla TV24 diskusiju raidījumos. Runātīgā darboņa vārdu pērles un ierosinājumi kļūst aizvien krāšņāki.

Rau, jaunizceptais politgrupējums iecerējis ieviest pat jaunu kārtību valdības veidošanas procesā – piedāvāšot sociālo partneru organizācijām izvirzīt trīs ministrus, izstrādāt attiecīgo nozaru deklarācijas sadaļas, “un lai par tiem paši arī atbild”. Tā būšot profesionāļu valdība, “par ko te visi runā”!

Ideja nav slikta, tikai vārdu salikums “profesionāļu valdība” gan atkal liek pasmaidīt, atceroties 24 gadus senu pagātni, kad arī tolaik vēl topošais premjers Krištopans lielījās, ka veidos “profesionāļu” kabinetu, kas vēlāk sanāca tāds, ka tik turies. Iekšlietas kūrēja pats sevi ministra amatam pieteicis mediķis, bet pārējo ministru gammu veidoja politisko domubiedru kombinācijas ar dažādu amatu krēslos pabijušām personālijām. No profesionāļiem – ne vēsts.

Jaunāko Latvijas laiku vēsturē profesionalitātes kritērijs valdības veidošanā nekad nav bijis noteicošais, un teju ik reizi, kad tikusi apspriesta pat tāda apolitiska ministra kandidatūra, kura kompetence ir desmitkārt augstāka par vēlāk amatā ieceltā tipāža sajēgu par pārraugāmo nozari, bijusi manāma enerģiska pretestība… (Piemēram, vai kāds vēl atceras, kura pieredzējuša uzņēmēja vārds figurēja starp ekonomikas ministra amata kandidātiem, pirms šajā krēslā nokļuva tagad svaigi no tā izlidinātais Vitenbergs?)

Vēlēšanu gadā raksturīgi, ka politiskā retorika tiek piebāzta ar skaļām un patosa pilnām frāzēm. LPV nav izņēmums, un izteikumi no sērijas “mums ir jāizdara viss, lai…”, “mums jāpanāk” un citas vajadzības izteiksmes tukšmuldēšanas pērles šķīst pa labi un pa kreisi. Varbūt arī eiforijas uzplūdā kaut kam no tā varētu pat noticēt, ja vien šī retorika nenāktu no lielīga subjekta, kas gatavs savus valstiski grandiozos pseidonopelnus vismaz desmitkāršot, lai arī ir labi zināms, ka ar saviem agrākajiem politiskajiem solījumiem ir, tautas valodā runājot, totāli aptaisījies.

Spilgtākais piemērs – savulaik topošā premjera vēsturiskais solījums par 10 latu pielikumu pensijām, kas tika izpildīts vairāk nekā 50 reižu samazinātā apmērā! Tagad šis dižmutis var vien sevi mierināt ar domu, ka no toreiz burtiski piekrāpto pensionāru skaita šajā saulē vēl esošo atlicis pavisam maz un tie paši – ar vecumam raksturīgiem atmiņas traucējumiem, un tad jau var atkal solīt uz nebēdu… Sak, muļķu zemē ir izaugusi jauna paaudze, kurai spraust batonus…

Bez visa tā atliek vien savu personību balstīt uz panākumiem basketbolā, veiksmīgo uzņēmējdarbību juku gados un grandiozajiem nākotnes biznesa plāniem, vienlaikus kautrīgi paklusējot par paša reiz pasludināto neformālo “ārštata biznesa konsultanta” statusu paša atvašu firmās, jo šajā jomā nekā, ar ko palepoties, nav – viens miljonāra dēlēns kļuvis par tiesu izpildītāju intereses objektu, otrs sapelnījis vairāk nekā miljonu vērtus parādus un pieteicies maksātnespējīgo rindās…

Krištopans arī pauž satraukumu par Latvijas demogrāfiskajiem rādītājiem, lielo aizbraucēju skaitu un, šķiet, itin nemaz neiedomājas (vai izliekas, ka to nesaprot), ka ekonomiskā migrācija ir tiešs viņa un agrāko politisko domubiedru un interešu kopu īstenotās politikas rezultāts.

Tas gan netraucē Krištopanam piepūstiem vaigiem solīt un solīt – kad mēs būsim pie varas, tad gan… Izrevidēsim visas varas aprindas, mazo biznesu atbrīvosim no nodokļiem, sliesim stabilu un varenu ekonomiku, reformēsim darbaspēka nodokļus (par ko iepriekšējās politiķa karjeras laikā gan, pat būdams ar pieredzi biznesā, nemaz nesatraucās un ar laiku vēl pat smīnot prognozēja, ka drīz vien nodokļu slogs uzņēmējiem ievērojami paaugstināšoties)…

Tāpat netraucē savulaik nolaidības un nemākulības dēļ garām palaistās iespējas to desmit gadu laikā, kad tika likti pusgreizi pamati jaunajai Latvijas valstij atbilstoši birkavu, gaiļu un citu polithaltūristu (ne)kompetencei, kad Krištopans, pašpasludinātais “rezultāta cilvēks”, gan bija varas elitē ministru amatos, gan vienu sasaukumu padeldēja bikses Saeimas deputāta krēslā, nevīžojot piedalīties NEVIENĀS debatēs. Un tagad šis pensionētais balamute pēkšņi būs aktīvs un čakls darītājs?

Par to, pirms vaimanāt soctīklos par Latvijas ceļu kvalitāti, varētu aizdomāties arī Krištopana tagadējais politiskais domubiedrs un ekspolicists Edmunds Zivtiņš – vai tam nav zināms sakars ar tieši reiz satiksmes ministra Krištopana laikā radušos epitetu “priekšvēlēšanu asfalts”, apzīmējot ceļa segumu, kas, uzklāts dažas nedēļas pirms balsošanas, savas funkcijas beidza pienācīgi pildīt, vēlākais, nākamajā pavasarī…

Tiesa, ne šāds, ne cits ceļu būves standarts gan nekad nav traucējis ministriem vajadzības gadījumā ceļot uz oficiālu lentes pārgriešanu par godu kādas provincē noasfaltētas ceļa “stērbeles” atklāšanai, lai pie viena sabiedrības priekšā padižotos ar esošiem un iedomātiem nopelniem… Te neaizrunājams allaž bijis cits LPV lokomotīves tips ar Šlesera uzvārdu. Un, pirms runāt par “profesionāļu valdību”, der atcerēties arī par Šlesera savulaik piekoptajiem principiem, izvēloties personālijas Satiksmes ministrijas pārraudzības iestāžu valdēm un padomēm, nozīmīgos krēslos liekot savus “ķēdes suņus” un stratēģiski svarīgā augstā amatā pat ieceļot nulles kompetences pusprātiņu, vēlāko maluzvejnieku, ar vidējo izglītību…

Atslābsti, Krištopan, pie varas jūsu “politsekta” nokļūs tad, kad pūcei aste ziedēs. Ja vien elektorāts pilnmēness ietekmē nebūs sajucis prātā…

P.S. Raksts nav ne pasūtīts, ne apmaksāts un ietver tikai un vienīgi tā autora skatījumu uz sabiedriski politiskajām norisēm jaunāko laiku vēstures kontekstā. Ikviens, kurš vēlas par šo rakstu maksāt naudu (tajā skaitā – lielu), tiek laipni aicināts summu jebkurā apmērā pārskaitīt labdarības organizācijām pēc savas izvēles.

Novērtē šo rakstu: